8.7 °C, 5 m/s, 83.8 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāAtalgojums – pozitīvas emocijas, nevis nauda
Atalgojums – pozitīvas emocijas, nevis nauda
31/07/2011

«Muzicējot uz ielas, gūsti pavisam citas sajūtas nekā koncertā, kur pilna zāle skatītājiem. Tiesa, lai izietu uz ielas, vajadzīga baigā saņemšanās, taču tas ir liels enerģijas lādiņš. Svarīgākais ir parādīt sevi, iepriecināt citus un pašam gūt emocijas no procesa. Peļņa ir kā bonuss,» saka jelgavnieks Jelgavas Tirkīza krāsas kora dalībnieks Gundars Caune, kurš ik pa laikam kopā ar biedriem kļūst par ielu muzikantu, uzspēlējot ģitāru un dziedot.

Ritma Gaidamoviča

«Muzicējot uz ielas, gūsti pavisam citas sajūtas nekā
koncertā, kur pilna zāle skatītājiem. Tiesa, lai izietu uz ielas,
vajadzīga baigā saņemšanās, taču tas ir liels enerģijas lādiņš.
Svarīgākais ir parādīt sevi, iepriecināt citus un pašam gūt
emocijas no procesa. Peļņa ir kā bonuss,» saka jelgavnieks Jelgavas
Tirkīza krāsas kora dalībnieks Gundars Caune, kurš ik pa laikam
kopā ar biedriem kļūst par ielu muzikantu, uzspēlējot ģitāru un
dziedot.

Vēl pirms gadiem Jelgavā bija diezgan daudz mūziķu, kuri ielu
muzicēšanu pieņēma kā biznesu. Viņi tā piepelnījās Vācijā, Beļģijā,
Somijā un citur. To darījuši arī nu jau zināmie mūziķi – Raitis
Ašmanis, Ingus Leilands, Ervīns Anstrāts, Guntis Šveicers un Endijs
Rozenbergs. Viņi atzīst: tas bija ienesīgs bizness un laba
pieredze. Diemžēl šodien jaunieši ar to maz aizraujoties, un kā
iemeslu mūziķi tam min faktu, ka mainījušies noteikumi. Proti,
daudzās valstīs, lai spēlētu uz ielas, vajadzīga licence, vairākās
tas vispār aizliegts, bet Latvijā ir ļoti liela konkurence. Tāpat
jaunajiem mūziķiem šodien ir daudz citu iespēju, kā izpausties.
Taču tas, ka Jelgavā uz ielas ikdienā nevienu neredzam spēlējam,
nenozīmē, ka jelgavnieki to nedara. Arī šodien ir mūziķi, kuri ik
pa laikam piepelnās, spēlējot uz ielas. Viņi gan to sauc par
piedzīvojumu, nevis biznesu, taču nenoliedz, ka tā var arī labi
nopelnīt.

Pirmā pieredze
Jelgavas bigbenda saksofonists Artūrs Sebris savu talantu uz ielas
izmantojis, lai nopelnītu naudu Ziemassvētku dāvanām, spēlējot pie
tagadējā «Kanclera nama», kur reti, bet sastopams arī šodien.
«Atceros, pusstundu staigāju ar saksofona somu un nevarēju
saņemties instrumentu izņemt. Kā tas būs, ka spēlēšu uz ielas? Bet,
kad sāc spēlēt, nedrošība pazūd un tu saproti, ka ir interesanti,»
par pirmo pieredzi stāsta Artūrs, kuram tur divu stundu laikā
izdevās nopelnīt apmēram 70 latus. Vēlāk viņš mēģinājis uzspēlēt
arī citviet pilsētā, taču secinājis: Jelgava nav draudzīga ielu
muzikantiem. Te nevar spēlēt katru dienu, jo publikai apniks.

Savukārt Gundars ar draugiem ko tādu izmēģināja Ungārijā, kad
savas neuzmanības dēļ palikuši bez naudas. Proti, viņš ar draugiem
braucis uz tirdziņu pēc suvenīriem, nopirkuši metro biļetes, taču
aizmirsa tās izkompostrēt, un suvenīriem domāto naudu nācies atdot
kontrolierei. «Naudas nav, bet atpakaļ jātiek, ēst gribas,
suvenīrus vajag. Ko darīt? Visi muzikāli, līdzi ģitāras… Nolēmām,
ka iesim uz vecpilsētu uzspēlēt. Pamēģinājām, un tagad jau āķis
lūpā. Ne naudas, bet procesa dēļ. Tajā ir kaut kāds baigais
enerģijas lādiņš,» atzīst Gundars, piebilstot, ka tagad spēlēšana
vai dziedāšana uz ielas ir neatņemama sastāvdaļa teju katrā ārzemju
braucienā. Ja vien ir brīvais laiks, tas tiek izmantots nevis
ekskursijām, bet gan spēlēšanai.

Maskavas metro tuneļos – peļņa 30 lati
To apliecina arī pēdējā uzstāšanās pagājušajā mēnesī pie Sarkanā
laukuma metro tuneļos Maskavā. Viņš kopā ar jelgavniekiem Edgaru
Kreili, Katrīni Bindri un Madaru Rubeni devās uz koncertu, bet,
saprotot, ka dažās brīvajās stundās Maskavu nepaspēs apskatīt,
nolēmuši uzdziedāt, lai pašiem un citiem prieks. Jaunieši uzstājās
ar a capella programmu, kas bija sagatavota koncertam, tostarp
dziesmām krievu valodā, ar kurām piesaistījuši lielu uzmanību.
«Klausītājiem patika. Mums nāca klāt un jautāja, no kurienes mēs,
vai nav izdots CD. Tāda forša sajūta, ja esi garāmgājēju ikdienu
padarījis krāsaināku,» atzīst Gundars. Nepilnas stundas laikā peļņa
bijusi gandrīz 30 lati. Ielu muzikanti spriež, ka garāmgājējiem
patīkot jestri meldiņi, tāpēc arī viņu pūrā ir gan Raimonda Paula
līdzi dungojamie gabali, gan dažādas jautras dziesmas angļu valodā.
Labākie instrumenti ielai esot ģitāra un saksofons. Skaidrs arī
tas, ka arī šādam muzicēšanas veidam ir jāgatavojas. Jaunieši
atzīst, ka arī šiem koncertiem tiek rīkoti mēģinājumi, jo nevar
iziet uz ielas, cerot, ka garāmgājēji jau neko nesapratīs – vienmēr
sevi jāparāda no labākās puses.

Latvijā sabojāts uzskats par ielu muzikantiem
Lai izietu uz ielas, grūtākais esot pārvarēt iekšējos kompleksus –
kā tas būs, ko citi padomās? Iespējams, tieši tāpēc tas nav
populāri savā valstī. Vieglāk to esot darīt ārzemēs, kur tevi
neviens nepazīst. Gundars atzīst, ka spēlēt Latvijā vai spēlēt
ārzemēs – tās ir pavisam citas sajūtas. «Manuprāt, Latvijā cilvēki
naudu vairāk met pienākuma pēc vai aiz žēluma. Piemēram, iet garām
kāds paziņa un domā: kā tu tā paiesi garām, kaut kas jāiemet! Taču
tas nav forši,» spriež Gundars. Bet ārzemēs ir citādāk. Cilvēki
novērtē uzstāšanos. Ja tu viņu «aizķer», viņš apstājas, klausās,
uzdejo, fotografē, filmē, ja patīk, tad arī iemet naudu. Tur
cilvēki ir atvērtāki. Tirkīza kora dalībnieks Edgars piebilst, ka
mūsu valstī ir sabojāts uzskats par ielu muzikantiem. Proti, daudzi
domā, ka uz ielas spēlē tikai tie, kas citādāk nevar sevi pierādīt.
Citās valstīs ielu muzikanti ir tie, kuri vietai piešķir īpašu
auru.

Visi puiši savulaik mēģinājuši spēlēt arī galvaspilsētā, taču
atzīst: ja gribi spēlēt Rīgā, tas esot jāpieņem kā darbs, kur visu
laiku jāveido arī šovi, lai pievērstu sev uzmanību, jo
galvaspilsētā ir liela konkurence un notiek cīņa par vietu.
«Atceros, ar draugiem spēlējām Vecrīgā, kad pienāca klāt puisis,
piedāvājot uzspēlēt pie kādas kafejnīcas. Savācām mantas, meklējām
to kafejnīcu, taču – nekā. Izrādās, konkurenta jociņš, lai mēs
atbrīvojam vietu,» smaidot stāsta Artūrs.

Lielākais atalgojums – prieks par procesu
Lai gan jaunieši nenoliedz, ka nopelnīt ar ielu muzicēšanu var,
viņi to negrasās pārvērst par savu biznesu, jo tad pazudīšot spēles
prieks. Ir liela atšķirība, vai ielu muzicēšanu uztver kā darbu vai
hobiju, kas dod pozitīvas emocijas. «Ja to pieņem kā ikdienu, tad
jāveic tirgus analīze – kur stāvēt, kurās stundās… Taču šodien ir
daudz citu iespēju, kā nopelnīt,» tā Artūrs. Par lielāko atalgojumu
viņi uzskata nevis naudu, kas samesta kastē, turklāt dažkārt ne
maza, bet gan prieku, ko gūst no spēlēšanas. «Ir taču jauki, ka
apstājas pensionāru pāris un turpat arī uzdejo. Mēs viņiem
sarīkojam zaļumballi! Vai skaļā balsī kāds dzied līdzi, nāk klāt un
lūdz nospēlēt kādu gabalu. Ja to vari – super! Tiesa, latvieši gan
ir ieturētāki un parasti uz to «paraujas» ārzemnieki. Taču jebkurā
gadījumā ir prieks censties! Un, piedzīvojot to vienreiz, pēc kāda
laika gribas atkal,» atzīst Gundars.

Foto: Ivars Veiliņš