Jaunumi

Uzskatu, ka referendumā izceltais valodas jautājums nav mūsu sabiedrības saliedēšanas lielākā problēma. Vismaz Jelgavā nē, par ko liecina gan skaitliski nelielais savākto parakstu skaits referenduma ierosināšanai, gan arī referenduma rezultāti. Svarīgākais ir piederības un attieksmes jautājums, kuru risinot, jebkuros apstākļos ir jāsaglabā savstarpējā cieņa un sapratne.

Referenduma rezultāti Jelgavas pilsētā apliecina, ka pašvaldības darbs, veidojot visu iedzīvotāju piederības izjūtu savai pilsētai un valstij, ilgtermiņā norit pareizā virzienā. Skaitliskā proporcija starp Jelgavā dzīvojošiem cittautiešiem un nepilsoņu skaitu apliecina, ka ne tikai latvieši, bet arī daļa citu tautību pārstāvju referendumā balsoja pret otru valsts valodu. Jelgavā vairākas mazākumtautību biedrības – poļu, lietuviešu, baltkrievu – publiski aicināja līdzpilsoņus parakstīties pret otru valsts valodu, tādējādi apliecinot savu lojalitāti pret valsti, kurā dzīvo, un Satversmē noteikto vienīgo valsts valodu.

Likuma grozījumi neatrisinās problēmas un nesaliedēs sabiedrību. Patiesi lojālam cilvēkam neatkarīgi no viņa nacionālās piederības cieņa pret valsti, kurā dzīvo, un šīs valsts valodas zināšanas ir pašsaprotama lieta. Esmu pārliecināts, ka mūsu pilsētā un Latvijā kopumā tādu cilvēku ir vairākums, un starp viņiem ir krievi, baltkrievi, ukraiņi un citu tautību pārstāvji.

Tomēr referendums parāda arī citu ainu – vienas noteiktas sabiedrības daļas atsvešinātību no savas valsts. Lojalitāte nav panākama vienas kampaņas rezultātā. Nepieciešams ilgstošs darbs ar visu etnisko grupu pārstāvjiem, lai ikviens cilvēks izjustu motivāciju iekļauties vienotā un saliedētā Latvijas sabiedrībā. Tāpat ne tikai pašvaldību, bet valsts līmenī ir jādomā, kā stiprināt valsts valodu un veicināt tās apguvi.