Jaunumi

Pusnaktī no 16. uz 17. jūliju Rīgā pie Brīvības pieminekļa tika dots starts skrējienam Rīga–Valmiera, kas vienlaikus bija arī Latvijas čempionāts 100 kilometru šosejas skrējienā. Skrējienā uzvarēja un par Latvijas čempionu kļuva jelgavnieks Toms Komass.

Skrējienā startēja 148 dalībnieki: par čempiona titulu cīnījās 47 sievietes un 101 vīrietis. Finišēja 109 dalībnieki, tostarp 32 sievietes. Starp viņiem ātrākais bija jelgavnieks Toms Komass, kurš finišēja pēc 8:29,11 stundām.

Uz startu – pa taisno no Vācijas

Sagadījās, ka tieši sacensību priekšvakarā Toms ar ģimeni pēc apmēram piecu gadu prombūtnes Vācijā atgriezās uz dzīvi Jelgavā. “16. jūlijā pulksten 15:00 ar ģimeni ieradāmies savā mājā Jelgavā. Nedaudz pievācām māju, lai vismaz ir kur gulēt, devāmies pie draugiem, kas mūs sagaidīja ar svētku vakariņām. Viņi gan nebija pirms tam informēti, ka man pusnaktī ir skrējiens, tādēļ arī vakariņas bija ar garšīgu šašliku un visu pārējo. Tad nu ieturēju netipisku ēdienreizi nieka piecas stundas pirms starta un ar vilcienu pulksten 21:35 devos no Jelgavas uz Rīgu,” Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādei “Sporta servisa centrs” stāsta Toms Komass.

Šī Tomam bija debija ultramaratonā. Līdz šim viņš pa šoseju vairāk par maratonu (42,195 kilometri) nebija skrējis, savukārt taku skrējienos bija pieveicis 65 kilometru distanci. Vēl viņam ir pieredze skrējienā “Backyard Ultra”, kurā viņš noskrēja 27 stundas, bet, kā saka pats Toms, tas ir pavisam citādāks formāts un nav salīdzināms ar šo skrējienu. “Es teiktu, ka tur ap divdesmit piekto stundu man sāka rasties sajūtas, ko šajā skrējienā piedzīvoju pēc 75. kilometra.”

Piepilda bērnības sapni

Tomam jau kopš bērnības bija sapnis kļūt par Latvijas čempionu, un viņš savā debijas startā to arī sasniedza. “Kļūt par Latvijas čempionu man bija bērnības sapnis, jo nevar tak būt nekā svarīgāka kā kļūt par savas valsts čempionu. Tas laikam tāds vecs standarts un domāšana, bet kādreiz čempionāti bija prioritāte un tieši tas man kā mazam bērnam iemācīja domāt un sapņot par čempiona titulu,” stāsta jelgavnieks.

Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc Toms Komass nolēma startēt skrējienā Rīga–Valmiera – jo tas bija Latvijas čempionāts. Viņaprāt, sportistam nevar būt lielāks gods kā startēt savas valsts čempionātā un cīnīties par čempiona godu.

Liela loma atbalsta komandai

Garajos skrējienos liela loma ir dalībnieku atbalsta komandai, kas rūpējas par visu pārējo, izņemot pašu skriešanu – seko līdz sportista labsajūtai un vajadzībām, nodrošina informācijas apmaiņu. Arī Toms saka paldies savai atbalsta komandai. “Galvenais, ko es no savas atbalsta komandas trasē sagaidīju, bija, lai neuzdod liekus jautājumus un pēc mana acu skatiena saprot, kas ar mani notiek. Tajā brīdī, kad koncentrācija ir tikai uz skriešanu, es reizēm aizmirstu par vienkāršām lietām. Bet uzturs šajos skrējienos ir 60 procenti no rezultāta. Ja to neievēroju, tad ar mani ir stingri jārunā, tāpēc manam lielākajam atbalstam trasē Mārtiņam Kānam bija jābūt stingram un reizēm saprotošam, kad tas nepieciešams. Stacijās palīgs vienmēr rūpējās, lai atdodu pietiekami daudz tukšās taras, kas nozīmē, ka esmu pietiekami labi dzēris un ēdis. Tāpat skrienot nevar domāt par 107 kilometriem. Es skrienot domāju tikai par nākamo staciju. Lai gan zināju tās aptuveni, mans palīgs mani detalizēti informēja par nākamajām stacijām un bija saplānojis, cik daudz un kas man jāpaņem līdzi ceļā,” stāsta Toms, sakot paldies visiem atbalstītājiem un brīvprātīgajiem, bez kuriem šis piedzīvojums nebūtu iespējams.

Ceļā paliek vientuļi

Distanci Toms iesāka labā tempā – kilometrs apmēram 4:10 minūtēs. Pie Rīgas robežas viņš jau saprata, ka ir visiem nedaudz priekšā. “Man iekšēji bija vēlme noskriet distanci ap 8 stundām, tādēļ arī tempu centos turēt pietiekamu augstu, bet tāda solo skriešana tomēr bija apgrūtinoša, un nolēmu, ka centīšos tempu nomest. Tas nu arī izdevās, un skrienot ar tempu kilometrs 4:20 minūtēs, pie distances 40. kilometra sagaidīju no muguras pirmo konkurentu, Aināru Kumpiņu. Patiesībā es par to nevis sastresojos, bet tikai nopriecājos, jo sapratu, ka tas dos man iespēju nomierināties un pasēdēt astē, nevis justies visu laiku kā zaķim bēdzējam. Raganas un Murjāņu kāpumus veicām kopā. Mans sirds ritms nokrita smuki zemajā aerobajā līmenī, un es sajutu kārtīgu spēku. Bet diemžēl mūsu divvientulību izjauca nelielas ķibeles, kas Aināram lika nākamā stacijā apstāties. Es turpināju distanci, un atkal vientulības smarža apkārt,” atceras Toms.

Vientulības sajūta pazudusi, kad sāka aust pirmā gaismiņa. “Man gan patika tieši nakts daļa, jo tad nevarēja redzēt tos garos un nebeidzamos šosejas posmus, kas dienā reizēm morāli ir labs pārbaudījums,” norāda skrējējs.

Skrējiena pēdējos 25 kilometrus Toms izbaudīja. “Es zināju, ka varu. Skrējās labi. Stacijās apstājos un papļāpāju, jo vēlējos pēdējos kilometrus izbaudīt un padarīt pasākumu sirdī neaizmirstamu. Jau Valmierā bija daži posmi, kuros es sevi pasaudzēju – pastaigāju, atpūtos un turpināju skriet tālāk. Pēdējais kilometrs, protams, bija principa jautājums, un tur jau mans solis bija raits. Nevar būt labāks veids, kā pateikt, ka esmu atbraucis mājās!” emocionāls ir Toms.

Vai skries pasaules čempionātā?

Kā norāda Latvijas Vieglatlētikas savienībā, labākie šī gada skrējēji ir kandidāti dalībai nākamā gada pasaules čempionātā 100 kilometru šosejas skrējienā. Pagaidām gan detalizētākas informācijas par to nav, bet Toms saka: “Ar godu un cieņu esmu gatavs startēt zem Latvijas karoga, un tas būs manu sporta sapņu otrais un pēdējais piepildījums. Mans sapnis – iespēja uzvilkt Latvijas atlētu sarkanbaltsarkano formu un startēt zem Latvijas karoga.”

Gaidot ziņas par nākamā gada pasaules čempionātu, šogad Tomam vēl priekšā kāds nozīmīgs starts – Latvijas čempionāts ultra taku skriešanā, kas plānots 14. augustā. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc Toms Rīgas–Valmieras skrējiena laikā nolēma pietaupīties un par visām varītēm nespiest uz to, lai finišētu ātrāk par 8 stundām.

Jāpiebilst, ka valsts rekords 100 kilometru šosejas skrējienā pieder Aleksandram Prokopčukam – 6:50,36 stundas –, kas uzstādīts 1994. gadā Francijā. Savukārt sieviešu konkurencē Latvijas rekordiste ir Svetlana Ivanova – viņa 8:01,20 stundas sasniedza 2005. gadā Nīderlandē. Ar visiem šā gada skrējiena rezultātiem var iepazīties ŠEIT.

Amatieris ar doktora grādu

Toms Komass nopietni ar skriešanu sāka nodarboties 2018. gadā Vācijā un sevi uzskata par skriešanas amatieri. 2019. gadā viņš sāka skriet arī taku skrējienos garajās distancēs – gada laikā viņš nostartēja sešos skrējienos pa visu Vāciju. “Man pašam par pārsteigumu, divos skrējienos man pat izdevās uzvarēt un ITRA reitingā iegūt diezgan labus punktus,” norāda Toms. Diemžēl tad sekoja 2020. gads, kad pandēmijas dēļ skriešanas sezona tā arī nesākās. Varētu teikt, ka tā atsākusies tikai nupat.

Mīlestība pret vieglatlētiku un tieši skriešanu Tomam bija jau skolas laikā, kas pagāja Valles pamatskolā tagadējā Bauskas novada Vecumniekos. Tolaik viņam tuvas disciplīnas bija 60 un 100 metru sprints un tāllēkšana, bet diemžēl Murjāņu Sporta ģimnāzijā viņš netika un saprata, ka viņam dzīvē būs cita profesija.

Profesionālajā jomā Toms Komass ir izvēlējies inženierzinātnes. Rīgas Tehniskajā universitātē viņš pabeidza mehatronikas inženierus un ieguva maģistra grādu, bet 2017. gadā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes Enerģētikas institūtā aizstāvēja doktora disertāciju un ieguva doktora grādu.

Uz Jelgavu Toms pārvācās, studējot maģistrantūrā, un šo lēmumu nav nožēlojis. “Visus piecus gadus esot Vācijā, es ilgojos pēc Jelgavas. Jau no pirmajām nedēļām, pārvācoties uz Jelgavu, sapratu, ka tā ir mana vieta. Es ceru, ka Jelgava vienmēr paliks maza un mīļa pilsēta,” tā Toms Komass.

Foto: Aija Valtmane