Jaunumi

Gide un latviešu valodas skolotāja Signe Lūsiņa pieņēmusi jaunu izaicinājumu – viņa jau pusgadu mācās Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kopīgi veidotajā kultūrizglītības programmā “Literārā akadēmija“, profesionāli pievēršoties rakstniecībai. Finiša taisnē šobrīd ir viņas sarakstīts veltījums Jelgavai – krājums “Jelgavas pasakas“ par ievērojamām pilsētas vietām un cilvēkiem. Tā izdošanai gide meklē finansiālo atbalstītāju.

“Kaut ko rakstījusi esmu visu laiku, bet tad rakstniece Inguna Dimante pameta domu, ka man beidzot ir jāraksta grāmata. Tieši tikko bija izsludināta uzņemšana “Literārā akadēmijā“, un nedomājot iestājos, jo patiesi gribēju attīstīt rakstīšanas prasmes profesionāli,“ stāsta S.Lūsiņa, atklājot, ka šobrīd jau ir tapuši stāsti pieaugušajiem, pasakas visiem vecumiem, galvā dzīvojas divi palaidnīgi puišeļi un Jelgavas torņa spociņš, lai iemiesotos garstāstā, kas būs viņas mājasdarbs “Literārajā akadēmijā“.

Šobrīd finišam tuvojas krājums “Jelgavas pasakas“. “Kā nonācu pie Jelgavas pasakām? Visai amizanti – reiz Raiņa ielā pamanīju vārnu, kura no atkritumu urnas izvilka maisiņu un mēģināja atplēst. Vēroju viņas darbošanos, un galvā radās tēli. Nu jau ir tapušas 18 pasakas, bet padomā ir vēl dažas. Pasakas ir par Zaļo ielu, Jelgavas degšanu, Ādolfu Alunānu, Jāni Čaksti, pilsētas simbolu Alni, Valdekas pili, Dziesmu svētkiem. Mana iecere ir šīs pasakas papildināt ar vienas skolnieces zīmējumiem un Artas Jomas fotogrāfijām,“ stāsta S.Lūsiņa. Tiklīdz grāmata būs pilnībā pabeigta, tiks meklēti sponsori, kas būtu gatavi finansiāli atbalstīt tās izdošanu. “Neesmu pārliecināta, ka konkrētai pilsētai veltītu krājumu kāda no lielajām izdevniecībām gribēs izdot, tādēļ būs jāmeklē citas iespējas piesaistīt finansējumu, lai šī iecere realizētos arī drukātā formātā,“ tā S.Lūsiņa, aicinot atbalstītājus ar viņu sazināties sociālajā tīklā “Facebook“.

S.Lūsiņa atklāj, ka dažas pasakas līdz šim ir adaptējusi viena Jelgavas 4. sākumskolas klase, mūsu pilsētā izstaigājot visas ar pasakām saistītās vietas. 

Ieskatam gide S.Lūsiņa savā “Facebook“ lapā sākusi publicēt “Jelgavas pasakas“. Ar autores atļauju piedāvājam arī mūsu lasītājiem izlasīt vienu no tām.

TĒJAS NAMIŅA GARIŅŠ ATROD DRAUGU
Kā katrai pilij ir savs spoks, tā katram kārtīgam namam ir savs gariņš. Un kur vēl kārtīgāku namiņu par Jelgavas apaļo tējas valstību. Tikpat apaļš kā namiņš bija arī tā gariņš. Viņš nevis laidās pa gaisu, bet ripinājās, smējās un priecājās par dzīvi. Nekas viņam nesagādāja lielāku prieku kā nopūst tikko uzkaisītu pūdercukuru no karstām smalkmaizītēm vai saviļņot rūpīgi tasītē lieto kafiju, lai putu zīmējums ieņemtu nevis apkalpojošās meitenes izdomāto formu, bet gan gariņa izfantazēto.

Nebija gariņam lielāka prieka kā brāzties pie jauna apmeklētāja, piebāzt savu apaļo seju pie viņa sejas, rūpīgi ieskatīties acīs, uzpūst elpu degungalam. Un lielie smiekli, ja apmeklētājs ķēra ar pirkstu pie deguna, lai to pakasītu.

Vislabāk gariņam patika dāmas ar lielām frizūrām. Tad viņš ripinājās ap kundzes galvu, mati kņudināja, kutināja gariņa ādu, un viņš smējās, smējās. Dāmas frizūra gan pēc tam izskatījās nedaudz izjukusi, bet viņa to parasti novēla uz silto gaisu telpā, uz tējas garaiņiem. Bet nekad uz gariņu. Jo nemaz nezināja par tāda esamību.

Mazajam resgalim patika arī tie kungi, kuru galvvidus metās pliks. Tad izskatījās, ka galvas vidū uzlikta plakana bļodiņa, kurā gariņš mēdza spoguļoties. Bet, kad kungs bija iedzēris tēju un apēdis kūku, šis plikais laukumiņš uz galvas nedaudz sasvīda, un sākās īstā jautrība. Gariņš atrotīja piedurknes, nedaudz padomāja un metās zīmēt, tā, kā bērni mēdz zīmēt uz aizsvīduša stikla. Vispirms gariņš parasti uzzīmēja kādu smaidīgu seju, pēc tam ar mazo plaukstu to nodzēsa, uzpūta elpu, lai rastos jauna sviedru kārtiņa, un zīmēja auto. Savu sapņu auto. Kā jau kārtīgs puika, arī viņš pētīja mašīnas, kuras brauca pa ielu gar namiņu, fantazēja, ka tad, kad izaugs liels, būs ugunsdzēsēju mašīnas šoferis. Tomēr pagaidām savas sapņu mašīnas tikai zīmēja. Zīmēja un dzēsa. Dzēsa un zīmēja. Jo, ak, cik daudziem vīriešiem galvvidus metās pliks! Te bija plašs darba lauks, bija kur izvērsties.

Tomēr visjautrāk bija ar bērniem. Daži no mazajiem gariņu redzēja, tad viņi kopā veidoja dažādas grimases, smējās, miedza ar aci, vienvārdsakot, darīja dažādas muļķības. Citi bērni gariņu neredzēja, tos tad viņš kutināja, pūta elpu aiz auss, pa kriksītim vien noēda viņu cepumus vai kūkas. Visi bija laimīgi – gan bērni, jo viņiem bija jautri, gan vecāki, ka nav jārūpējas par bērniem un var pievērsties sev vai pasēdēt telefonos, gan gariņam, kaut uz mirkli, bet bija jautri.

Vakaros, kad namiņā gaisma izdzisa un krāsnis tika izslēgtas, gariņam kļuva skumji. Viņš bija tik ļoti vientuļš. Dienas izklaides darīja viņu priecīgu, bet nekliedēja vientulību. Tumsā viņš ripinājās no telpas un telpu, pielipa pie logiem, lai pavērotu cilvēkus, lai skaitītu zvaigznes, lai pamanītu, ja kāda krīt, un paspētu ievēlēties: “Kaut man būtu draugs!“

Arī kādā septembra naktī mazais gariņš, vientuļš un skumjš, lūkojās pa tējas namiņa logu debesīs, ilgodamies pēc drauga. Pēkšņi spoža zvaigzne sašūpojās savā debesu segā un krita. Krita kā sudraba dālderis, aiz sevis atstājot nelielu, mirdzošu ceļu. Krita lēnām, kā teikdama: “Mazais gariņ, paspēj vēlēties!“

Agri no rīta namiņa saimniece kaut ko līmēja uz durvīm. Gariņš nebūtu gariņš, ja kaut kas notiktu bez viņa. Un, tā kā burtus pazina un mācēja arī sasaukt kopā, tad izlasīja – “Dzejas dienas“.

Tās pašas dienas vakarā sākās liela rosība. Tika nesti krēsli un galdi, skaļi skanēja mūzika, pamazām pulcējās cilvēki. Bet gandrīz neviens nenāca iekšā ēst, bet apsēdās ārā, ar skatu uz baltu galdautu un dēļu grīdu. Gariņš dzirdēja, kā cilvēki šo konstrukciju dēvē par skatuvi. Kāds runāja, citi aplaudēja, dziedāja, sauca “bravo“. Kad kļuva vēsāks, nāca pēc tējas. Mazais gariņš tik ļoti vēlējās aizvelties tuvāk, paskatīties, paklausīties, tomēr nedrīkstēja atstāt savu mājokli. Labi, ka namiņa durvis bija vaļā, viņš varēja klausīties mūziku un tās ritmos virpuļot ap smalkmaizītēm, aicinot uz deju.

Pēkšņi gariņš sajuta skatienu. Kaut ko tādu viņš nekad nebija izjutis. Jā, bērni viņu dažreiz redzēja, bet tas bija citādi. Tagad kāds neatlaidīgi skatījās. Gariņš lēnām pagrieza galvu un viņa acis sastapās ar citām – spilgti zilām. Tas nebija cilvēks. Tas bija gariņš. Tāds kā viņš. Tikai kalsns, smalku, inteliģentu seju un caururbjošu skatienu. Gariņš ieinteresēti, bet arī nedaudz bailīgi devās tuvāk.
– Kas tu esi?
Viesis klusēja, tikai skatījās. Cieši un neatlaidīgi. Pēc pailgas klusuma pauzes viņš tomēr atbildēja:
– Es esmu Dzejas gariņš.
– Bet es … – iesaucās Tējas namiņa gariņš, tomēr otrs viņu pārtrauca.
– Es zinu, kas tu esi. Mani zvaigzne atsūtīja. Es būšu tavs draugs.

Likās, ka mazā gariņa krūtis aiz laimes pārsprāgs. Draugs, draugs! Viņam būs draugs! Nezinādams, kā savaldīt prieka pilno enerģiju, gariņš apkrita ap kaklu Dzejas gariņam, tad trakā ātrumā aizripoja uz virtuvi, viņa radītais viesulis notrauca pūdercukuru no pilnīgi visām smalkmaizītēm un izjauca pilnīgi visu putu zīmējumus kafijas tasēs. Drāžoties garām, viņš uzsita pa plecu virtuves meitenēm. Un viņas to sajuta. Viņas smiedamās skatījās uz balto, pūdercukura klāto grīdu, uz smaidiņiem kafijas tasēs, saskatījās un pēc ilgiem gadiem pirmo reizi teica cita citai: “Laikam mūsu namiņam parādījies gariņš.“

Bet ko Dzejas gariņš? Viņš stāvēja un, pacietīgi smaidīdams, nolūkojās sava jaunā drauga ēverģēlībās. Gan būs vēl laika vest pie prāta, pamācīt inteliģentu uzvedību, jo priekšā taču draudzības pilna mūžība.

Foto: no S.Lūsiņas personīgā arhīva

Informācija sagatavota
Sabiedrisko attiecību pārvaldē