SIA «Medicīnas sabiedrība «Optima 1»» valdes locekle:
GODA Zīme par ilggadēju ieguldījumu Jelgavas pilsētas iedzīvotāju veselības aprūpē.
«Jūtos pagodināta par sava mūža darba augsto novērtējumu, taču, jāatzīst, ne brīdi no vairāk nekā 50 gadiem medicīnā neesmu strādājusi atzinības dēļ. Jau pirmsskolas vecumā es izvēlējos kļūt par ārsti, un savas domas nekad nemainīju. Jāsaka paldies tolaik pilsētas 1. vidusskolai par krietno skološanu – šī ceļamaize man ļāva uzsākt medicīnas studijas un sasniegt savu mērķi. Dabas šūpulī dotā mīlestība pret bērniem man nepārprotami ierādīja ceļu uz pediatriju. Pēc studijām neizskatīju iespēju strādāt kur citur – tikai Jelgavā, un tā kopš 1974. gada par manu pirmo un vienīgo darbavietu kļuva Jelgavas bērnu poliklīnika, kas šobrīd zināma kā medicīnas sabiedrība «Optima 1». Kolektīvā ienācu kā pediatre, bet kopš 1986. gada turpinu darbu arī kā vadītāja. Bez šaubām, šajā gadu ritējumā izaicinājumu nozarē nav trūcis. Katrā laikā tie bija apstākļi, kuriem jāspēj pielāgoties, – darbības uzsākšana kā patstāvīgam veselības aprūpes uzņēmumam, pakalpojumu sertifikācija, ēku renovācija, tehnoloģiju modernizācija, kvotu ieviešana ambulatorajā aprūpē un ierobežota pakalpojumu pieejamība, speciālistu trūkums, pandēmija. Saliedētā un profesionālā darba komandā mēs tvērām katru iespēju, lai ietu līdzi laikam. Medicīna toreiz un tagad, šķiet, nemaz nav salīdzināma. Mūsu speciālistu rīcībā ir precīzas izmeklēšanas metodes un iekārtas, kas ļauj ātri nonākt līdz diagnozei, ir attīstījušās jaunas specializācijas, medikamentu kvalitāte ļauj agrīni novērst saslimšanu komplikāciju riskus. Svinot iestādes 65. jubileju, jūtu gandarījumu par paveikto, jo ir izdevies iemantot pacientu uzticību un kļūt par pieejamu, profesionālu un finansiāli neatkarīgu medicīnas iestādi. Taču nekas no padarītā nebūtu iespējams bez uzticama kolektīva – paldies katram, kurš bijis un arvien ir tam piederīgs. Manā praksē ir vairāk nekā 700 bērnu, un tas ļauj apzināties, cik būtiska ir pediatrijas specializācijas pieejamība Jelgavā. Bērns nav mazs pieaugušais – viņš slimo specifiski, akūti un vēlas tūlītēju palīdzību. Rast šo iespēju bija mans aicinājums un mūža darbs, kuru ar cerību nododu nu jau nākamās mediķu paaudzes rokās.»