Pilsētā

Sintija Čepanone

«Jelgavas Vēstnesis» mammu un dēlu – abus skolotājus – uz
sarunu aicina Skolotāju dienas priekšvakarā. Kaut negāciju pēdējā
laikā netrūkst, viņi ir vienisprātis, ka svētki tomēr jāatzīmē.
«Patiesībā jau ir tā, ka Skolotāju diena un izlaidums mums,
skolotājiem, ir tādi īpaši svētki. Kad mūs atceras, tad šķiet, ka
gluži veltīgi neesam strādājuši, ka mūsu darbs kādam tomēr bijis
vajadzīgs un to novērtē,» teic A.Indāre. Un jaunais informātikas
skolotājs piebilst, ka ne jau pompozitātē slēpjas šo svētku jēga:
«Man tiešām gribas, lai tā Skolotāju dienas atzīmēšana būtu
vienkārša, bet sirsnīga.» Viņi kopā ar kolēģiem šajā dienā dosies
ekskursijā uz Jāņa Čakstes dzimtas mājām «Auči», tā teikt,
apvienojot patīkamo ar lietderīgo.

To, ka mamma un dēls kādreiz kļūs par kolēģiem, ne viens, ne
otrs pat iedomāties nevarēja. Taču liktenim labpatika izspēlēt
joku, un tagad Anitas kundze un Jānis ir ne tikai skolotāji, bet
arī strādā vienā skolā. Tiesa gan – ikdienas darba ritmā par to
daudz nav nācies lauzīt galvu. «Ja tā padomā, mēs satiekamies tikai
ceturtdienās, kad pie direktores ir kopējā kolēģu apspriede,» tā
skolotāji, piebilstot, ka matemātiku māca pirmajā skolas stāvā,
informātiku – otrajā, tādējādi par skolas lietām abiem sanāk
parunāt reti. 

Arī pirmie Jāņa kā skolotāja soļi netika rūpīgi uzraudzīti un
analizēti – A.Indāre atzīst, ka īsti nemaz nav bijis laika pavērot,
kā dēls tiek galā ar jaunajiem pienākumiem. «Jā, protams, sākumā
jau reizēm viņš prasīja, kā es rīkotos vienā vai otrā situācijā, un
beigās darīja tā, kā pats uzskata par pareizu,» atceras skolotāja.
Un arī tagad katrs ir tāds skolotājs, par kādu pats vēlas būt, lai
gan, izrādās, daudzos jautājumos viņiem ir līdzīgi uzskati. «Darbā
mēs esam kolēģi,» tā mamma un dēls.

«Par skolotāju es kļuvu nejauši – pēc Skaistkalnes vidusskolas
beigšanas biju pārliecināta, ka nestudēšu, bet sākšu strādāt, taču
mana klases audzinātāja ar manu lēmumu nebija mierā. Kad pēc
izlaiduma visa klase braucām ekskursijā uz Liepāju, viņa mani
aizveda uz toreizējo Liepājas Pedagoģisko institūtu un lika
iesniegt dokumentus. Pēc tam nokārtoju iestājeksāmenus, un tagad es
esmu matemātikas skolotāja,» atceras A.Indāre. Arī tas, kā viņa
nokļuva Jelgavas pusē, savā ziņā bija likteņa pirksts. Proti, tieši
tajā laikā, kad vajadzēja ierasties uz pārrunām, lai uzzinātu, kur
pēc studijām valsts sadales rezultātā norīkota strādāt, jaunā
skolotāja ar draudzeni aizkavējusies, stāvot tolaik tik ierastajā
rindā, lai nopirktu šampūnu. «Kad ierados uz pārrunām, pāri bija
palikusi vairs tikai Ozolnieku skola, kur arī nostrādāju
trīspadsmit gadus,» tā A.Indāre.

Tikai nejaušības dēļ par skolotāju kļuva arī J.Indārs. «Kad
informācijas tehnoloģijas sāku studēt Latvijas Lauksaimniecības
universitātē, vajadzēja kaut kā piepelnīties, un es iemaldījos
Spīdolas ģimnāzijā. Iemaldījos un nu esmu aizķēries uz ilgāku laiku
– sākumā tikai kā datorlaborants, vēlāk, kad informātikas skolotāja
aizgāja dekrēta atvaļinājumā, man piedāvāja uz kādu laiku viņu
aizvietot. Nu jau otrais gads, kopš esmu skolotājs, un, domāju,
varētu skolā arī palikt,» tā J.Indārs, uzsverot, ka mammas
profesija šo procesu nav ietekmējusi: «Es tiešām nekad nebiju
domājis, ka varētu kļūt par skolotāju. Sanāca nejauši.»
  

Taujāts par skolas gadiem, J.Indārs atceras, ka tikai pavisam
īsu brīdi viņam bijusi tā iespēja matemātiku mācīties pie
skolotājas, kas mājās ir viņa mamma. «Tas bija laikā, kad mācījos
Bārbeles pamatskolā, taču man kā skolotājas bērnam nebija nekādu
privilēģiju – pret mani viņa bija tikpat prasīga, cik pret citiem
skolēniem, arī kontroldarba atzīmes uzzināju tikai skolā, kaut arī
tie laboti tika mājās. Taču matemātika man padevās labi,» teic
J.Indārs. Taču tad parādījās pirmie datori, un tā lieta tagadējo
informātikas skolotāju pamatīgi ieinteresēja. 

Nu bez modernajām tehnoloģijām savu ikdienas darbu nespēj
iedomāties arī skolotāja A.Indāre. «Protams, protams, sākumā jau
mammai bija čīkstēšana, ka neko nemāk, neko nesaprot,» smaidot
atceras J.Indārs. Taču tagad matemātikas skolotāja saka, ka tas nav
nekas sarežģīts, turklāt ļoti novērtē priekšrocības, ko sniedz IT.
       

Jāpiebilst, ka vēl pavisam nesen J.Indārs pats mācījās
Spīdolas ģimnāzijā, taču nu tajā atgriezies kā skolotājs. «Sākumā
jau bija grūtāk pierast, ka man līdzās ir mani kolēģi, nevis
skolotāji, īpaši jau uzrunājot viņus – cik reizes saviem kolēģiem
ieraduma pēc neesmu pateicis – «skolotāj»!» nosmaida
J.Indārs.

«Būt jaunam skolotājam nav grūti, taču jābūt stingram un
prasīgam, un es tāds cenšos būt jau no pašas pirmās stundas, jo
tikai tā iespējams panākt, ka mani, kaut arī gados jaunu, uztver kā
skolotāju,» tā J.Indārs, kurš informātiku pasniedz septītajiem un
desmitajiem. Arī A.Indāre neslēpj, ka ir prasīga skolotāja un ka
dažkārt pasaka kādu stingrāku vārdu. Tiesa gan – viņa matemātiku
māca vidusskolēniem, kas, pēc skolotājas teiktā, paši vairāk domā
par mācībām. Taču arī lielajiem reizēm  jāatgādina par
neuzrakstītajām ieskaitēm, viņi jāmudina darbam stundā… Īpaši jau
septembrī, kad visi nupat kā satikušies un mācībām noskaņojušies tā
īsti vēl nav.

Abi skolotāji pārliecināti, ka bez «labsirdīga humoriņa»
stundās neiztikt, un A.Indāre, taujāta par saviem «slepenajiem
ieročiem», ar kuriem iegūst skolēnu cieņu, vien nosaka: «Šķiet,
jauniešiem ir ļoti svarīgi, ka cenšos viņus saprast, ka cenšos
izpildīt dotos solījumus, ka izskaidroju savas prasības un
neatkāpjos no tām. Arī pārbaudes darbus cenšos izlabot uzreiz, lai
skolēni nākamajā stundā uzzina savas atzīmes.»

Indāru ģimenē skolotāju profesija nav gēnos, taču gan mammai,
gan dēlam un meitai Baibai, šķiet, asinīs ielikta interese un
izpratne par eksaktajiem priekšmetiem – A.Indārei tieši šie
priekšmeti skolā padevušies vislabāk, arī Jānis ķīmiju un bioloģiju
skolā apguvis profilkursā, savukārt Baiba šajā jomā bija uzsākusi
studijas Latvijas Universitātē. «Kaut arī pašlaik viņa audzina manu
mazmeitiņu, es tomēr klusībā ceru, ka pienāks laiks un meita atkal
sāks mācīties,» teic mamma. Un A.Indāre nepavisam nebūtu
pārsteigta, ja arī meita dienās kļūtu par skolotāju.

«Ja man jāatbild uz jautājumu, kāpēc man matemātika tuvāka,
tad pavisam droši varu teikt, ka man patīk viss īsais, konkrētais,
precīzais. Gari un plaši izteikties sacerējumos – tas nav domāts
man,» teic skolotāja, piebilstot, ka, visticamāk, ikviens cilvēks
dzīvē dara to, kas viņam nolemts, un viņai acīmredzot tā ir
matemātika.

Gan A.Indāre, gan J.Indārs uzskata, ka pašreizējā skolotāju
ikdiena nav viegla. Matemātikas skolotāja vien nosaka, ka neko
citu, kā vien mācīt bērnus, viņa neprot. «Lai kaut ko krasi
mainītu, piemēram, aizbrauktu prom no Latvijas, esmu par vecu,
strādāt fiziski smagu darbu – nav veselības. Kas tad cits atliek?
Jāiet vien iemītā taciņa,» tā A.Indāre, pašai par pārsteigumu
sarēķinot, ka Spīdolas ģimnāzijā pavadīti jau trīspadsmit gadi.
J.Indārs atzīst, ka kopumā jau nav nemaz tik traki, lai kaut ko
kardināli mainītu: «Jā, varbūt tas tāpēc, ka man skolā ir vēl otrs
darbs – vēl aizvien esmu arī datortīkla administrators.»

Un abi pēc vislabākās sirdsapziņas arī šajā mācību gadā tupina
būt skolotāji. «Skolēni taču nav vainīgi, ka pašlaik valstī ir šāda
situācija. Protams, ir jau arī man dažkārt citādāks noskaņojums,
bet tā «ņemšanās» jau notiek ārpus skolas. Tiklīdz sākas stunda,
visas nebūšanas cenšos aizmirst un savu darbu darīt apzinīgi. Tā
jau laikam ir rutīna, ieradums, bet citādāk mēs, skolotāji,
nemākam, kaut reizēm varbūt arī vajadzētu,» nosaka matemātikas
skolotāja. 

«Šķiet, skolas laikā mēs tā īsti nenovērtējām savu klases
audzinātāju, taču tieši viņa ir tā, kas tagad, vēl pēc tik daudz
gadiem, mūs visus satur kopā – ik pēc pieciem gadiem rīko klases
salidojumu un katru uzmeklē, lai uz to uzaicinātu,» teic A.Indāre.
Arī viņai pašai bijusi ne viena vien audzināmā klase, un pašlaik
pirmo gadu viņa ir audzinātāja vienpadsmitajiem. «Laikam jau
audzināmā klase skolotājam arī sniedz to vislielāko gandarījumu,
īpaši tad, ja pēc vidusskolas beigšanas visi turpina mācīties; ja
dzīvē kļuvuši par labiem cilvēkiem; ja mani atceras Skolotāju
dienā, Ziemassvētkos vai Spīdolas dienā,» nosaka skolotāja.