Pilsētā

Ritma Gaidamoviča

Jelgavā ir vairāki lieli mazdārziņu rajoni – Būriņu ceļa
rajonā, Sieramuižā, Meiju ceļā, Tērvetes ielā. No tiem trijos –
Būriņu ceļā, Sieramuižā un Tērvetes ielā – situācija pēdējos gados
mainījusies viskrasāk. Tieši šie rajoni arvien vairāk ir apdzīvoti
visu cauru gadu. Teju katrā mazajā ieliņā atradīsi vismaz divas
trīs mājas, kurās ģimenes uz dzīvi apmetušās pastāvīgi – ir uzcelta
lielāka vai mazāka māja, iekopta saimniecība. Mazāk, bet ir ielas,
kur tikai trīs īpašumos no desmit to saimnieki atbrauc vasarā. Par
to, ka šeit atradusies dārzkopības sabiedrība vai dārzkopības
kooperatīvs, vairs vēsta vien sarūsējušas plāksnītes pie stabiem
ielas galos. Tagad māju vai sētu rotā plāksnītes
 «Privātīpašums» un daudzviet turpat blakus  – «Nikns
suns» vai arī «Nikns kaķis». Visi mazdārziņi ir privatizēti, un
katra īpašnieka ziņā paliek, ko viņš tajā dara – iekopj dārzu,
uzbūvē māju, sakrauj visu lieko vai pārdod kādam citam vai arī
neliekas ne zinis par savu īpašumu. Šos rajonus var nosaukt par
savu republiku, kurā noteicēji ir zemju īpašnieki. Viens no
pierādījumiem – gandrīz katras ielas galā ir lieli vārti, no kuriem
daļa stāv slēgti visu cauru dienu, daļa tiek pa dienu atvērti, bet
naktīs slēgti. Tas tālab, lai gādātu par sava īpašuma
drošību. 

Par to, kāpēc cilvēki pārcēlušies te uz pastāvīgu dzīvi, teju
katram ir savs stāsts – daļa izrēķinājuši, ka te ir izdevīgāk nekā
dzīvot dzīvoklī pilsētas centrā, cits piepildījis sapni par māju,
dažiem piespiedu kārtā bija jāpārceļas uz dzīvi dārza mājā, kura
pielāgota, lai tajā var dzīvot cauru gadu. Rīdzinieks Andrejs ar
sievu Sarmīti Sieramuižā Vīksnas ielā jau trīs gadus dzīvo pagaidu
mājā, ko drīzāk varētu nosaukt par «māju uz vistas kājas» – uz
dzelzs konstrukcijas metru virs zemes pacelts dzīvojamais
treileris. «Treknajos gados, kad labi pelnījām, bija iecere uzcelt
māju. Rīgas tuvumā zemes gabali bija pārspīlēti dārgi, atradām
Jelgavā zemi par 3000 latu. Nopirkām, nojaucām uz tās esošo dārza
māju un ķērāmies pie savas mājas būvniecības, uznāca krīze, un viss
pajuka. Bet dzīvot kaut kur vajadzēja, iegādājāmies pagaidu māju,
un tā jau trīs gadus dzīvojam 20 kvadrātmetros. Vismaz ir sava
māja! Protams, sapnis par īstu māju nezūd, tikai gaidām labākus
laikus,» stāsta Andrejs, kurš ikdienā mēro ceļu uz darbu Rīgā.
Katerina Golubeva Būriņu ceļā Zemgaļu ielā ar vīru pastāvīgi dzīvo
jau 20 gadus, un viņu droši var saukt par šīs ielas uzraugu. Līdz
ko kāds svešais te ierodas, par to viņai paziņo suns un kundze
iznāk skatīties, kas notiek. «Mums Jelgavā ir dzīvoklis 5. stāvā,
taču veciem cilvēkiem ir grūti izstaigāt tik augstu. Pa ziemu
dzīvoklī auksts, suni, kaķi turēt grūti. Pārcēlāmies uz šejieni,
bet par dzīvokli Jelgavā turpinām maksāt komunālos. Te paši
kurinām, cik vajag, sava saimniecība, desmit vistas, suns, kaķis,
dārziņš. Viss kā pieklājas. Ar dzīvi esam apmierināti,» saka
Katerina. Savukārt Igors kopā ar vecākiem uz vectēva atstāto dārza
māju Sieramuižā Dzērveņu ielā pārcēlies ne jau no laba prāta.
Pļaujas laikos celtniecībā labi pelnījis, uzturējis četristabu
dzīvokli centrā, bet pirms diviem gadiem līdz ar darba zaudējumu
nekas cits neatlika, kā pārcelties uz vectēva atstāto dārza māju,
jo arī iegūtajā profesijā – konditors – daudz nenopelnīsi.
Dzīvoklis tiek izīrēts par 100 latiem, un ar to pietiekot, lai
nomaksātu elektrības rēķinu dārza mājiņā, zemes nodokli un vēl
dzīvošanai paliekot. Bet Vladimirs no Būriņu ceļa Bērzaines ielas
jau sen kā sapņojis par savu māju. Pirms trīs gadiem, izkalkulējot
izmaksas, sapratis, ka daudz lētāk viņam būs nopirkt dārza māju, ko
pārveidot par dzīvojamo, nekā uzturēt dzīvokli. Dzīvoklis pārdots,
un nu ģimenei ir sava māja.  

Iespējams, dažiem šķistu, ka dzīve te ir kā nekurienes malā
vai sūnu ciemā, jo vakaros ielas nav izgaismotas, tuvākais veikals
pāris kilometru attālumā, līdz autobusam jādodas pusstundu, ziemā
sniegs jāšķūrē pašiem, pavasarī teritorija applūst. Taču vismaz
«Jelgavas Vēstneša» sastaptie cilvēki ar dzīvi šeit ir apmierināti
un atzīst, ka savu izvēli nenožēlo nevienu mirkli. Lai nodrošinātu
sev ūdeni, daudzām mājām izrakti dziļurbumi, citiem blakus mājai
ierīkota aka, jo pilsētas ūdensvada šeit nav. Elektrība gan tiek
nodrošināta. Vairākās ielās pagājušajā vasarā ierakti pat jauni
kabeļi, lai ziemā, sniegputeņa laikā, nepārtrauktu elektrības
padevi. «Pagājušajā ziemā vienu dienu pārtrūka elektrība,
sildījāmies ar gāzes plīti, sadedzām svecītes. Vienu dienu jau var
izturēt, par laimi elektriķi, šķiet, apzinoties, kādā situācijā
esam nonākuši, jo viss notiek uz elektrību, ātri visu salaboja,»
stāsta Andrejs. Arī siltumam katrs radis savu risinājumu – iebūvēts
siltumsūknis, elektriskie sildītāji vai namu apkurina ar malku.
«Atšķirība ir liela. Te es visai ziemai malku sagādāju par 120
latiem, bet dzīvoklī tik liels man bija siltuma rēķins par diviem
mēnešiem. Ar sievu esam izrēķinājuši, ka mūsu izdevumi šeit ir uz
pusi mazāki nekā tas bija dzīvoklī,» tā Vladimirs. Iedzīvotāji
atzīst, ka nebūt nav atrauti arī no ārpasaules, pie vairākām mājām
uzslieti pat trīs satelīta šķīvji, ir internets, tiek nodrošināti
mobilo telefonu sakari. 

Protams, neviens nenoliedz, ka lielākais bieds šejieniešiem ir
pavasara plūdi, kas šogad parādījuši, cik gan vareni var būt, taču
bēgt neviens negrasās. Piemēram, Andreja īpašumā pavasarī nedēļu
ūdens bijis 1,20 metru dziļumā, no kuriem 20 centimetri – arī
istabās. «Par to, ka šī ir applūstoša zona, uzzinājām tikai tad,
kad īpašums jau bija rokā. Kaimiņš pateica. Jā, pavasarī nedēļu
padzīvojām pie draugiem, taču tas bija īslaicīgi un nav licis domāt
par pārvākšanos, jo šis ir mūsu īpašums,» tā Andrejs. Savukārt
Dainis Rašetins ar kaimiņu, jau būvējot māju, domājuši par zemes
uzbēršanu un pamatu pacelšanu. «Mūsu mājas ir augstāk, iekšā ūdens
neieplūda. Protams, grūtāk bija uz ceļiem un pārējās ielās.
Pavasarī sieva ar džipu ne vienam vien kaimiņam brauca palīgā, lai
izvilktu,» stāsta Dainis. Liela daļa cilvēku, jau apzinoties, ka
viņa māja atrodas applūstošajā teritorijā, to ir apdrošinājuši, lai
pēcāk saņemtu kompensāciju. Mazākām un ne tik pamatīgām mājām
dažkārt problēmas sagādājot arī bargā ziema – aizsalst ūdens
caurules. Taču iedzīvotāji šo faktu ņēmuši vērā un vasarās arvien
vairāk jau domā, kā tās nosiltināt, nopakot, lai ziemas vidū
nepaliktu bez ūdens. 

Katrs te zina, ka ziemā pa viņa ielu netiks sūtīts lielais
šķūris vai kaisītājs, ka pašam vien būs jāceļas agrāk un jānotīra
sniegs, lai tiktu laukā no mājas – paši uz darbu, bērni uz skolu.
Un to visi apzinīgi arī darot. Uzrunātie pastāvīgie iedzīvotāji
atzīst, ka ar katru gadu kaimiņos parādās arvien jaunas mājas,
kurās cilvēki pārvācas uz pastāvīgu dzīvi. Piemēram, Dainim
kaimiņos māja sākta būvēt tikai šajā septembrī, un padarītais ļauj
domāt, ka cilvēki uz dzīvi te varētu ievākties nākamvasar.
Pabraukājot redzama ne viena vien māja, kas, iespējams, tā
sauktajos treknajos gados iesākta būvēt, bet tagad darbi
apstājušies. Būriņu ceļa Zemgaļu ielā sastaptais Eduards
Gorbačevskis, kuram pagaidām šajā ielā atrodas tikai dārza māja,
arī vēlas uz savas zemes būvēt īstu māju, taču viņa projektam
nepietiek vietas, un kaimiņš, lai arī savu gabalu neizmanto, to
viņam pārdod negrib. Ar faktu, ka arvien vairāk cilvēkiem šī ir
galvenā dzīvesvieta, apmierināti gan pastāvīgie iedzīvotāji, gan
dārziņu saimnieki, jo viņu īpašums tiek pieskatīts. «Mēs viens otru
pēc sejām ļoti labi zinām, ar tuvākajiem kaimiņiem esam kļuvuši par
draugiem. Līdz ko ielā, rajonā parādās kāds svešais, tas jau ir
aizdomīgs un noteikti jāuzmana. Mēs pieskatām viens otra īpašumus,»
skaidro Igors. Ļaudis atzīst, ka kaimiņiem šeit ir daudz labākas
attiecības nekā pilsētas daudzstāvu namos, kur tu nereti nezini,
kas tev blakus dzīvoklī dzīvo. 

Iedzīvotāji atzīst, ka ik pa laikam problēmas sagādā zagļi.
Tiesa, tie savus sirojumus pamatā veic pa mājiņām, kurās cilvēki
nedzīvo, jo apdzīvotajās viss tiek uzraudzīts. Zagļu aktivitāte
esot cauru gadu – nāk pēc krāsainā metāla, pēc pārtikas, kas
atstāta dārza mājās, pēc sadzīves lietām, kuras var pārdot, mēģina
piezagties no meža vai upes puses, kur nestaigā cilvēki. Ilzes
kundze no Sieramuižas ir viena no retajām pastāvīgajām iedzīvotājām
Līgotāju ielā, un dārziņu īpašnieki viņai palūguši būt par šīs
ielas uzraugu. «Cilvēki man atstājuši telefona numurus. Katru dienu
izeju pastaigā, apskatos, kas apkārt noticis, ja kaut ko manu,
uzreiz zvanu viņiem. Septembrī bija viena dārza māja apzagta, cik
zinu, zagļi meklējuši pārtiku,» stāsta Ilze. Vēl kā mīnusu cilvēki
min apkārtējo vidi, jo daļā zemesgabalu stāv vien pussabrukušas
dārza mājas, un nevienam nav zināms, vai tās īsti kādam pieder.
«Jau 20 gadus mums pretī stāv nežēlīgie dēļu, baļķu un gružu kalni.
Īpašnieks uzskata, ka tā ir viņa zeme un viņš var darīt, ko grib.
Šķiet, tāpēc te nogādāts viss neiedomājamākais. Prom neviens nevāc,
bet mums tas bojā kopējo skatu,» stāsta Dainis. Savukārt Katerinai
sirds sāp par pilsētnieku uzvedību, proti, cilvēki šo rajonu
nomalēs arvien biežāk ierīko nelegālās izgāztuves. «Viņi atved, bet
mums, rūpējoties par apkārtējo vidi, tas viss jāsavāc, taču tas nav
godīgi,» tā Katerina. Savukārt no pašvaldības šie iedzīvotāji gaida
divas lietas – lielākas rūpes par mazdārziņu galvenajiem ceļiem –
nogreiderēt, nošķūrēt sniegu, kā arī izbūvēt ielās jaunas
notekcaurules, kur tās iebrukušas un vairs nepilda savas funkcijas.
 

 

Foto: Ivars Veiliņš