Pilsētā

Izdevniecība «Neputns» laiž klajā bagātīgi ilustrētu un
apjomīgu rakstu krājumu «Senā Jelgava». Kā spriež SIA «Neputns»
izdevniecības galvenā redaktore Laima Slava, neskatoties uz savu
ievērības cienīgo un bagāto pagātni, šodien Jelgava tomēr daudziem
šķiet kā pilsēta bez vēstures. «Kopš pilsētas sagraušanas 1944.
gada 28. jūlijā pagājuši 66 gadi. Izaugušas jau vairākas paaudzes,
kas šo pilsētu vairs neuztver kā svarīgu un aktīvu kultūras,
mākslas centru, kurš savulaik spēja nopietni konkurēt ar Rīgu. Taču
Jelgavai ir ne vien nākotne, par ko liecina tās arvien jūtamākā
sakoptība un kultūras aktivitātes, bet arī krāšņa vēsture, kuras
apzināšanās varētu būt lielisks atbalsts iedzīvotāju pašapziņai un
patriotismam,» uzsver L.Slava.

 

Ir trīs nozīmīgas pilsētas Austrumbaltijas reģionā –
Kaļiņingrada, Narva un Jelgava –, kuru izcilās kultūras vērtības
vairs nav atgūstamas. Ja par agrāko Kēnigsbergu pēdējos gados esot
pastiprinājusies starptautiskās sabiedrības interese, tad Jelgava
(agrāk Mītava) joprojām nav guvusi tai pienākošos
ievērību. 

 

«Ļoti svarīgs solis šai ceļā ir taustāms materiālu apkopojums
par šobrīd neredzamajām vērtībām, kas veidojušas šīs pilsētas tēlu
gadsimtos un likušas tās vārdam būt Eiropā labi zināmam: Ordeņa
komtura sēdeklis, hercoga Jēkaba lolojums – Kurzemes un Zemgales
hercogistes galvaspilsēta, kurā hercogs Bīrons guva panākumus,
kļūdams par Krievijas carienes Annas Joanovnas favorītu. Acīmredzot
pilsēta bija stratēģiski izdevīga un pievilcīga, jo ne velti šurp,
glābiņu meklēdams, devās Francijas karalis Luijs XVIII, bet peļņas
tīkodami – slavenie avantūristi Kaljostro un Kazanova. Gadsimtu
gaitā šai pilsētā strādājuši lieliski arhitekti – Frančesko
Bartolomeo Rastrelli, Severins Jensens, Johans Georgs Ādams
Berlics, Pauls Eplē, Kārlis Eduards Strandmanis, Eižens Laube un
citi, tajā dzimuši vai darbojušies latviešu nacionālās kultūras
celmlauži – komponists Jāzeps Vītols, dzejniece Aspazija,
gleznotāji Jānis Valters un Vilhelms Purvītis, kā arī Latvijas
valsts pirmais prezidents Jānis Čakste, bet 20. gs. 20. – 30. gados
uzmanību pievērsa skaļā un raibā mākslinieku un rakstnieku biedrība
«Zaļā vārna»,» Jelgavas vēstures vērtības ieskicē L.Slava,
piebilstot, ka bagātīgi ilustrētais un apjomīgais rakstu krājums
«Senā Jelgava», ko sastādījusi LMA Mākslas vēstures institūta
direktore Elita Grosmane, ļauj vismaz daļēji šo zināšanu robu
aizpildīt un gūt priekšstatu par Jelgavas zudušo krāšņumu un
unikālajām bagātībām.

 

 Kristīne Langenfelde

493 lapaspušu apjomīga ar 400 bagātīgiem un unikāliem
attēliem, kas aptver laika posmu no 16. gadsimta līdz Jelgavas
sagraušanai II Pasaules kara laikā – tāda būs iespaidīgākā grāmata
par mūsu pilsētas vēstures liecībām, ko laiž klajā izdevniecība
«Neputns».  

Viss sākās 2002. gadā, kad mākslas zinātniece E.Grosmane
piedalījās mākslas vēsturnieku lasījumos Vācijā. «Tieši togad
pavisam nejauši atklājās, ka Herdera institūtā Marburgā atrodama
unikāla attēlu kolekcija, kurā 1943. gadā vācu okupācijas laikā
fiksēta Jelgava. Tolaik vācu karaspēku vienībām bija savi mākslas
vēsturnieki, kuru uzdevums bija fiksēt arhitektūras un mākslas
vērtības. Par šādu praksi kara laikā daudz nerunā, taču šādi
speciālisti ir pastāvējuši vienmēr. No vienas puses, karaspēks
ienāk, lai sagrautu, bet no otras – tiek gādāts, lai iemūžinātu
vērtības, pirms tās nonāk nebūtībā. Šis atklātais fotogrāfiju
klāsts bija patiesi iespaidīgs un unikāls, tāpēc radās ideja sākumā
veidot ceļojošo izstādi, pie viena atributēt šos attēlus. Diemžēl
vācu puse šim mērķim neatrada līdzekļus, un tā arī tas palika,»
atceras E.Grosmane.

 

Taču jau uzturēšanās laikā Marburgā E.Grosmane nolēma
nepadoties – 2003. gadā tika sarīkota konference, veltīta Jelgavas
arhitektūras un mākslas virtuālajai rekonstrukcijai. «Konferenci
rīkojām Rīgā, bet tajā piedalījās ne tikai mūsu valsts mākslas
vēsturnieki, bet arī zinātnieki no Vācijas un Polijas. Tradicionāli
pēc šādām konferencēm mēs izdodam rakstu krājumu, kurā atspoguļotas
konferences referātu tēmas. Arī šajā gadījumā tā vajadzēja notikt,
taču viss izvērtās savādāk…,» skaidro E.Grosmane.

 

Šoreiz droši var teikt, ka laiks ir bijis Jelgavas
sabiedrotais, jo ideja par nepieciešamību apkopot vēstures liecības
tik ilgi briedusi, ka no sākotnēji nelielā konferences rakstu
krājuma nu tapusi iespaidīgākā grāmata, kāda jebkad izdota par kādu
no Latvijas pilsētām. 

Tikai pēc tam, kad izzināti Vācijas un Latvijas arhīvos
pieejamie materiāli par seno Jelgavu un doma par grāmatas izveidi
turpinājusi iesakņoties, E.Grosmane ķērusies pie mūsu pilsētas
iepazīšanas. «Vispirms bija iecere grāmatu izdot divās valodās –
latviešu un vācu. No tā gan nācās atteikties, turklāt tapa disks
«Jelgava: Arhitektūras un mākslas virtuālā rekonstrukcija» latviešu
un vācu valodā. Pēc tam radās ideja atspoguļot seno Jelgavu
pretstatā šodienas pilsētai. Tieši tad arī es devos iepazīt
Jelgavu, kuru līdz tam biju studējusi tikai vēstures liecībās.
Aizbraucu uz Jelgavu, kāpu uz velosipēda un devos cauri visai
pilsētai – braucu, un mani vienīgie orientieri bija senās liecības:
Tirgus laukums, un es saprotu, kur atrodos; Academia Petrina, un
atkal man top skaidrs, kur esmu nonākusi; vēl viena vai otra senā
celtne, un man ir priekšstats, kurā pilsētas malā esmu nokļuvusi…
Tomēr domās es braucu pa veco Jelgavu, jo šodienas pilsēta man
palika sveša… Taču ar laiku sapratu, ka orientēties kļūst arvien
grūtāk, jo 93 procenti senās pilsētas ir karā iznīcināti un tai nav
vairs atrodami orientieri. Atzīšos godīgi – es ar savu velosipēdu
drīzāk ceļoju pa Jelgavas1944. gada topogrāfisko karti, kas bija
manā galvā, un es neapzināti meklēju tam apstiprinājumus. Ja vēl
ņem vērā, ka tas bija pirms gadiem sešiem septiņiem, tad, jāatzīst,
Jelgava bija visai pesimistiska un drūma. Tāpēc pēc šīm ekskursijām
sapratu, ka ideja par divu tik dažādu laikmetu salīdzināšanu
neattaisnosies,» stāsta E.Grosmane, piebilstot, ka tagad jau
situācija mainījusies. «Tagad jau redzam, cik skaisti rekonstruēts
ir muzejs, Svētās Trīsvienības baznīcas tornis, vēl viena otra
vieta, un tas atkal tikai pierāda, ka Jelgavai sava vēsture un
vērtības ir svarīgas.»

Jautāta, pēc kāda principa izvēlētas tās tēmas, kas iekļautas
jaunajā grāmatā, E.Grosmane atzīst, ka, tik ilgi strādājot ar
materiālu, atlases process kļūst dabīgs. «Šeit nekas nav veidots
mākslīgi – kopā liktas saistošas un interesantas liecības, kas ļauj
izjust senās Jelgavas garšu: pa daļiņai no visa kā, lai veidotos
koptēls, lai ikviens, kura rokās nonāks šī grāmata, varētu
iejusties tālaika vēsturē – lai lasītājs kļūtu ne tikai par
mūsdienu Jelgavas, bet arī vecās Jelgavas patriotu,» spriež
E.Grosmane.

 

Šo senatnes aizkaru ļauj pavērt izcilu personību, zinātnieku
un pētnieku dažādie apkopotie materiāli par mūsu pilsētas vēsturi
dažādos laika posmos. Piemēram, autore Margarita Barzdeviča
interesējas par kartogrāfiju, un viņas apkopojumā Jelgava
atspoguļojas dažādu laiku kartēs – kā mainījušās pilsētas robežas
gadsimtos. Savukārt cita autore – Aija Brasliņa – atklāj «Zaļās
vārnas» seju – mākslinieku biedrības darbību, kas Latvijas pirmās
brīvvalsts laikā apvienoja jaunus un neatzītus māksliniekus,
mūziķus, aktierus un literātus, starp citu, biedrība bijusi
izslavēta ar saviem bohēmiskajiem literātu sarīkojumiem. Imants
Lancmanis parāda jaunatklājumus par veco pili – tās plānus,
pilsētas panorāmu. Nedaudz neparastāks ir pētnieces no Varšavas
Almutas Būsas skatījums uz Jelgavu hercoga laikā – viņa to rāda
caur hercoga dārziem: kādi ziedi un augi tolaik bijuši izplatīti,
ko pirka un ko audzēja uz vietas, kādi izskatījās hercoga dārzi.
Bet mākslas zinātniece Valda Vilīte savukārt pievērsusies pēdējai
Rastrelli celtnei – Sv. Simeona un Sv. Annas baznīcai. 

 

Tāpat grāmatā iekļauti arī E.Grosmanes pētījumi par Jelgavas
pilsētbūvniecisko struktūru – cik sena ir pilsēta, kad radās tās
pamatstruktūra, kādas arhitektūras vērtības tā glabā –, kā arī
aplūkota kokgriezēja Tobiasa Heinca darbība Latvijā 17. gadsimtā.
«Tieši grāmatas tapšanas laikā mums ir izdevies Polijā, Poznaņas
pilsētā, atrast dekoratīvās tēlniecības meistara Tobiasa Heinca
izgatavoto Svētās Trīsvienības baznīcas pulti. Tā atkal ir viena no
liecībām, kas Jelgavai ir zudusi. Taču būtu tik patīkami, ja līdz
ar torņa atjaunošanu šo vēstures liecību Jelgava varētu atgūt.
Pagaidām gan unikālais mākslas priekšmets ir apskatāms patstāvīgajā
ekspozīcijā Poznaņas Nacionālajā muzejā Polijā,» stāsta E.Grosmane.
   

 

Tā ir tikai daļa no materiāliem, kas būs lasāmi  jaunajā
grāmatā, kur ļoti plaši apskatīta kultūras, mākslas un arhitektūras
dzīve mūsu pilsētā, taču tās nobeigumā ir vēl kāds unikāls
ieguvums…

«Grāmatu gribējās nobeigt mazliet citādi un, šķiet, tas ir
izdevies, jo kā īsta pērle ir Kristiana Bornmana baroka laikmeta
dzejojums, kas tapis 1686. gadā. Līdz šim Jelgavai veltītā poēma
bija maz zināma un pieejama tikai vācu valodā, taču ar izcilā
tulkotāja Valda Bisenieka palīdzību beidzot tā ir pieejama latviešu
valodā,» stāsta E.Grosmane.

 

«Tieši šajā dzejojumā lieliski atklājas tālaika Jelgavas
dzīve, kas tik patētiski un reizē reālistiski atspoguļojas šajās
rindās. Autors atsedz tālaika vidi, parāda dažādas personālijas,
notikumus – lasot šo darbu, cilvēks neviļus spiests nonākt 17.
gadsimta beigu atmosfērā,» atzīst E.Grosmane, piebilstot, ka tas
nebūtu iespējams bez tulkotāja Bisenieka darba. «Virtuozs
tulkotājs, viņam ir lieliska senās valodas izjūta, kas ļauj
tulkojumam būt maksimāli dzīvam.» 

Īsi pirms grāmatas iznākšanas E.Grosmane cer, ka tā kļūs par
vēl vienu impulsu vai pamudinājumu jelgavniekiem, kas liks turpināt
iesākto. «Lai arī grāmata ir ļoti apjomīga, tā ir un paliek tikai
daļa no vēstures liecībām. Vēl ir tik daudz interesanta un
saistoša, ko uzzināt par seno Jelgavu,» spriež grāmatas
sastādītāja, novērtējot jelgavnieku jau līdz šim paveikto. «Arī
mums grāmatas tapšanā palīdzēja pilsētnieki – Ģ.Eliasa Jelgavas
Vēstures un mākslas muzeja direktore Gita Grase un bijušais
galvenais krājuma glabātājs Andrejs Dābols. Patiesībā ikviens, pie
kura mēs vērsāmies, bija atsaucīgs un ieinteresēts. Grāmata
iespiesta «Jelgavas Tipogrāfijā», un tās izdošanas viens no
atbalstītājiem bija arī Jelgavas pašvaldība.»