22 °C, 2.7 m/s, 88.4 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāVai medmāsas ir gatavas strādāt savā profesijā?
Vai medmāsas ir gatavas strādāt savā profesijā?
22/07/2012

Latvijas Māsu asociācijas prezidente Jolanta Zālīte norādījusi, ka pašlaik medicīnas aprūpē iesaistītie darbinieki strauji noveco, bet jaunajiem mediķiem nav motivācijas iesaistīties Latvijas veselības aprūpes sistēmā, jo arvien pieaug darba apjoms, bet atalgojums nav adekvāts. Statistika liecina, ka patlaban viena māsa aprūpē vidēji 30 pacientus, kamēr citās Eiropas valstīs viena māsa rūpējas par 6 – 12 pacientiem.

Kristīne Langenfelde

Latvijas Māsu asociācijas
prezidente Jolanta Zālīte norādījusi, ka pašlaik medicīnas aprūpē
iesaistītie darbinieki strauji noveco, bet jaunajiem mediķiem nav
motivācijas iesaistīties Latvijas veselības aprūpes sistēmā, jo
arvien pieaug darba apjoms, bet atalgojums nav adekvāts. Statistika
liecina, ka patlaban viena māsa aprūpē vidēji 30 pacientus, kamēr
citās Eiropas valstīs viena māsa rūpējas par 6 – 12
pacientiem.

Pēc statistikas datiem, 2010. gadā
koledžu absolvēja 184 māsas, bet darbu Latvijā sāka 30… Tieši
tāpēc Latvijas Māsu asociācija jau vērsusies pie Veselības
ministrijas, pieprasot palielināt medicīnas māsu atalgojumu, kas
šobrīd ir neadekvāti zems un neveicina jaunākā medicīnas personāla
ienākšanu veselības aprūpes sistēmā. 

Arī Jelgavas slimnīcas galvenā māsa
Elita Briede atzīst, ka mūsu slimnīcas situācija neatšķiras no
valsts kopējās. «Lielākā daļa medicīnas māsu slimnīcā ir vecumā ap
50 gadiem. Jaunu māsu trūkst, jo jaunie nelabprāt izvēlas strādāt
šajā profesijā, kas ir pietiekami grūta un nepietiekami atalgota.
Vidēji jauna medmāsa, sākot strādāt, par 170 darba stundām mēnesī
nopelna 242 latus «uz papīra». Konkrēti šobrīd Jelgavas slimnīcā
trūkst māsas Terapijas nodaļā, kas ir viena no smagākajām,» atzīst
E.Briede. Jāpiebilst, ka kopumā Jelgavas slimnīcā strādā 150
medmāsas. «Arī tad, ja gadā kāda jauna māsa uzsāk darbu pie mums,
tā vēl nav garantija, ka viņa ir gatava veikt šo darbu ilgstoši. Ik
pa laikam kāda izšķiras par labu aizbraukšanai un darbam ārzemēs.
Tieši šobrīd viena māsa uzteikusi darbu, lai dotos strādāt uz
Angliju, kāda cita jau pirms īsa brīža pārcēlās uz Norvēģiju, kur
strādā par aprūpētāju. Diemžēl tā ir realitāte,» saka
E.Briede.

Starp māsām, kas ik gadu beidz koledžas
un iegūst profesiju vai vēl tikai mācās, ir arī virkne jelgavnieču.
«Jelgavas Vēstnesis», uzrunājot topošās māsas, cenšas noskaidrot
profesijas izvēles principus un nākotnes plānus – vai viņas pēc
trīs gadu mācībām koledžā būs gatavas strādāt savā
profesijā?

 

«No mana kursa neviens nevēlējās
strādāt par medmāsu»

Oksana Paruma, tikko saņēmusi medicīnas
māsas diplomu:

«Kad pabeidzu 12. klasi Jelgavas 6.
vidusskolā, zināju, ka vēlos kļūt par masieri – tieši tāpēc arī
izvēlējos mācības turpināt Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā
Krusta medicīnas koledžā. Tā īsti par medicīnas māsu nekad neesmu
domājusi strādāt, jo apzinos, cik tas ir nepateicīgs darbs un cik
maz tajā var nopelnīt. Ne jau tāpēc cilvēks mācās 15 gadus, lai pēc
tam pelnītu 200 latus mēnesī! Ja godīgi, tad manā kursā, kurā
mācījās apmēram 65 audzēkņi, ne no viena nedzirdēju vēlmi pēc
skolas strādāt savā profesijā – par medmāsu. Lielākā daļa mācījās,
jo jau bija apmeklējuši masiera kursus, bet tagad, lai varētu sākt
strādāt, bija nepieciešama māsas izglītība. Savukārt otra puse
uzreiz nāca uz māsu koledžu, lai iegūtu reizē māsas diplomu un
masiera kvalifikāciju. Arī es jau šobrīd varu sākt meklēt darbu
masiera arodā.

Tā kā diploms man ir kabatā tikai pirmo
mēnesi, pamazām pētu variantus. Taču vienlaikus neesmu atmetusi arī
domu par izglītības turpināšanu. Jau zinu, ka vēlos tālāk mācīties
Latvijas Universitātē, kur iespējams apgūt intensīvās terapijas
māsas specialitāti. Tas, protams, uzreiz būtu solis augstāk
medicīnas jomā – šajā jomā, iespējams, varētu arī perspektīvā
strādāt. Līdz ar to man būs divas iespējas – strādāt par masieri,
kas arī nav viegls darbs, jo pēc kārtīgas darbadienas rokas
pamatīgi sāp, bet peļņas iespējas nav sliktas, vai par intensīvās
terapijas māsu. Vienu brīdi pieļāvu, ka varētu pastrādāt par māsu
Rīgas 1. slimnīcā, kur izgāju arī praksi, bet izrādījās, ka tur
mani ir gatavi pieņemt tikai māsas palīga amatā, bet tas taču ir
vēl smagāks par māsas darbu, turklāt ar vēl niecīgāku samaksu –
tāpēc no šāda piedāvājuma atteicos.»

 

«Tas darbs ir radīts
man!»

Olga Sorokina, mācās par medicīnas
māsu:

«Es uzskatu tā: ja cilvēku kaut kas
patiešām interesē un viņš ir spējīgs to darbu veikt ar prieku, tad
alga un materiālais novērtējums noteikti nevar būt galvenais. Tā es
varu atbildēt tiem, kuriem šķiet, ka jaunietis pēc Jelgavas Valsts
ģimnāzijas absolvēšana nevar mācīties par medicīnas māsu, ko kāds
varbūt uzskata par neperspektīvu profesiju. Jā, es absolvēju 12.
klasi Valsts ģimnāzijā, jā, es zinu, ka māsu darbs ir grūts, alga
niecīga, bet mani tas absolūti nebaida. Ja godīgi, tā īsti nebiju
domājusi, ka mana izvēle varētu būt par labu medmāsas profesijai,
bet, mācoties 11. klasē, sāku aizdomāties par to, kur tālāk
studēšu, kas vēlos būt… Zināju, ka gribu strādāt ar cilvēkiem,
palīdzēt, būt noderīga. Es jau pēc dabas esmu ļoti atsaucīga un
izpalīdzīga, tāpēc arvien biežāk aizdomājos par māsu darbu. Tā arī
sāku to mācīties. Skola man patīk, zināšanas ir noderīgas. Nesen
arī biju savā pirmajā praksē, kas mani vēl vairāk pārliecināja –
tas darbs ir radīts man! Praksi izgāju «Ģintermuižā», un tur ir tik
draudzīgs kolektīvs! Mani jau pirmajā dienā uzņēma kā pilnvērtīgu
māsu! Es tiešām varēju likt lietā tās teorētiskās zināšanas, ko jau
biju ieguvusi māsu koledžā. Zinu, ka māsas darbā pats būtiskākais
ir meklēt individuālo pieeju katram pacientam – mums to māca skolā
–, un pēc prakses sapratu, ka spēju to veikt arī reālajā dzīve.
Tāpat man jau bija pirmā iespēja pašai izdarīt injekcijas
pacientiem, tiesa, profesionālas māsas uzraudzībā, bet arī tas jau
bija pa īstam, jo skolā līdz šim to esmu darījusi tikai uz
manekeniem. Šobrīd esmu pārliecināta, ka pēc skolas beigšanas
noteikti strādāšu par medmāsu. Rīgā? Ceru, ka ne. Kaut arī mācības
ir Rīgā un ar vienu kāju jau esmu ienākusi šajā pilsētā, es tomēr
neteiktu, ka galvaspilsētā būtu tā iemīlējusies, lai gribētu tur
palikt pavisam. Es daudz labprātāk strādātu savā Jelgavā, tāpēc
vispirms darbu meklēšu te. Nākotnē noteikti domāju mācības
turpināt, jo pēc koledžas man būs tikai pirmā līmeņa augstākā
izglītība, bet es vēlos būt medmāsa ar augstāko izglītību! Tāpēc
nevaru teikt, ka par māsām jaunieši tikai mācās, bet strādāt šajā
profesijā negrib.»

 

 

«28 gadu vecumā skolai un
mācībām ir cita nozīme»

Linda Sidorina, mācās par medicīnas
māsu:

«Neesmu vidusskolniece, kas iestājusies
māsu skolā, – jau esmu mamma un sieva, kura meklē, kā sevi
pilnveidot. Tagad droši varu apgalvot, ka savos 28 gados pavisam
citādi raugos gan uz skolu, gan uz profesijas izvēli – to visu daru
daudz atbildīgāk nekā 18 gadu vecumā. Kāpēc māsu skola? Jau pēc 9.
klases gribēju mācīties par medmāsu, taču izrādījās, ka māsu skolā
uzņem tikai no 18 gadu vecuma… Tā nu arī tobrīd nācās izvēlēties
citu virzienu – kļuvu par pavāri. Jāatzīst, nepatika man tas darbs
– gadu nostrādāju, un kļuva skaidrs, ka pavāre nekad mūžā nebūšu.
Iestājos Pārtikas tehnologos, bet tad nāca ģimene, bērni… Un
tagad ir brīdis, kad savu izglītošanos esmu atsākusi. Beidzot varu
mācīties to, ko vienmēr esmu vēlējusies. Šobrīd pilnīgi noteikti
esmu apņēmības pilna nākotnē strādāt par medicīnas māsu – man
vienkārši patīk šis darbs. Es uzskatu, ka medmāsas profesiju
cilvēks neizvēlas tāpat vien – tā teikt, nezināju, par ko mācīties,
kļūšu par medmāsu! Tur tomēr apakšā kaut kam ir jābūt. Man,
piemēram, mamma pēc izglītības ir medmāsa. Un varbūt tāpēc arī mani
šis darbs saista. Jā, darbs nav viegls, alga maza, bet es jau vairs
neesmu tajā vecumā, kad šķiet, ka visu var iegūt uzreiz. Dzīvē tā
nenotiek – ir jāiet soli pa solim, un tagad es speru savu pirmo
soli. Man šķiet, ka vēlme strādāt par medmāsu īpaši nostiprinājās
pēc bērnu piedzimšanas – tad vēl vairāk sapratu, ka gribu to darīt.
Es jau nedomāju apstāties pēc māsu koledžas beigšanas – pēc tam
ceru iegūt bakalaura grādu un kļūt par specializēto māsu, kurai,
starp citu, ir arī cita algas likme. Tā kā nav jau tā, ka māsu
specialitātē tu esi iejūgts smagā darbā, par kura veikšanu tevi
neviens nenovērtē, jo viss atkarīgs no cilvēka. Jau šobrīd esmu
pabijusi arī vairākās prakses vietās – gan tepat Jelgavā
«Ģintermuižā», gan Stradiņa slimnīcā, gan «Linezerā» – un prakses
laikā guvu vēl lielāku apliecinājumu tam, ka gribu strādāt šo
darbu. Bet, protams, par savu darba vietu izvēlēšos Jelgavu – uz
Rīgu jau esmu atbraukājusies. Nezinu, vai esmu viena no tām
retajām, kas gribēs strādāt savā profesijā, bet nevaru noliegt, ka
arī manā kursā vairums studējošo perspektīvā ir orientēti uz citu
darbu – pārsvarā skaistumkopšanas jomā.»

Foto: Ivars Veiliņš un no personīgā
arhīva