«Doma par Jelgavas suvenīru izgatavošanu radās, pirms sāka rekonstruēt Svētās Trīsvienības baznīcas torni, jo šī joma mūsu pilsētā jau no laiku laikiem bijusi tukša. Biju pat gatavs pats tos uz ielas tirgot, lai iebraucēji redz, cik mūsu pilsēta ir skaista un bagāta, un paņem daļu no tās līdzi šādā veidā. Tiesa, šis nav maizes bizness – ir jābūt patriotismam pret savu pilsētu, un mums tāds ir. Esam lepni, ka dzīvojam Jelgavā,» atzīst jelgavnieks Edgars Jansons, kurš kopā ar sievu Ievu jau vairākus gadus izgatavo dažādus suvenīrus Jelgavai, Rundālei, Pļaviņām, Siguldai un Rīgas Motormuzejam, kā arī darbojas reklāmas lauciņā.
Ritma Gaidamoviča «Doma par Jelgavas suvenīru izgatavošanu radās, pirms sāka rekonstruēt Svētās Trīsvienības baznīcas torni, jo šī joma mūsu pilsētā jau no laiku laikiem bijusi tukša. Biju pat gatavs pats tos uz ielas tirgot, lai iebraucēji redz, cik mūsu pilsēta ir skaista un bagāta, un paņem daļu no tās līdzi šādā veidā. Tiesa, šis nav maizes bizness – ir jābūt patriotismam pret savu pilsētu, un mums tāds ir. Esam lepni, ka dzīvojam Jelgavā,» atzīst jelgavnieks Edgars Jansons, kurš kopā ar sievu Ievu jau vairākus gadus izgatavo dažādus suvenīrus Jelgavai, Rundālei, Pļaviņām, Siguldai un Rīgas Motormuzejam, kā arī darbojas reklāmas lauciņā.
Ieva un Edgars šodien par savu biznesu saka: «Tā bija vienas nakts doma, kas veiksmīgi īstenojusies dzīvē.» Pirms tam viņi iemēģinājuši roku oficiantu amatos, strādājuši par pārdevējiem, ēdināšanas jomā. Edgars bijis arī ekspeditors, taču sapratis, ka nobraukt 700 kilometrus dienā nav domāts viņam. «11. klasē vecāku uzņēmumā man bija savs minigolfa laukums, un tā mazliet iepazinu uzņēmējdarbību. Šķiet, tas arī mudināja saprast, ka negribu, lai mani komandē, būšu pats sev priekšnieks. Tā vienu nakti sāku domāt, kā no nekā uztaisīt kaut ko. Sāku meklēt jau nodibinātus uzņēmumus, ko īpašnieki pārdod. Iesākumā skatījāmies ēdināšanas virzienā, taču uzdūrāmies reklāmas uzņēmumam. Un beidzot varēju īstenot savu ideju par suvenīriem Jelgavai,» stāsta Edgars. Biznesu sākuši «krīzes stundā», kas uzlicis dažādus papildu pārbaudījumus, taču tas tikai norūdījis, un šodien par to viņi nesūdzas. «Labāk tā, nevis sēdēt un īdēt, ka nav darba. Turklāt ar savu darbu mēs varam iepriecināt citus,» piebilst Ieva.
«Tūrisms pilsētā sakustējies – arī mēs to jūtam» Jansonu ģimene ikdienā veido un uzstāda reklāmas, kā arī viņu izpildījumā top dažādi suvenīri, kas bijis Edgara sapnis. «Suvenīri nevar būt pamata lieta, taču vienmēr zini: ja citos virzienos iet švakāk, suvenīri ienesīs vismaz kaut ko,» saka Edgars, spriežot, ka pēdējos gados arī viņi jūt: tūrisms Jelgavā ir sakustējies, jo arī pieprasījums pēc suvenīriem ar Jelgavas skatiem un simboliku aug. To abi «pieraksta» Jelgavas reģionālā Tūrisma centra ienākšanai pilsētā. Edgars un Ieva veido magnētus, pastkartes, atslēgu piekariņus ar pilsētas nozīmīgajiem objektiem, dabas skatiem. Zīmīgi, ka katrai vietai mūsu pilsētā, kur nopērkami viņu veidotie magnēti, tie ir atšķirīga dizaina. Kancelejas preču veikalos «Kanclerā» un «Arga» ieturēts viens stils, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā – cits, tornī – vēl cits.
Šobrīd topā baznīcas Runājot par to, kādus suvenīrus cilvēki grib pirkt, ko vēlas uz tiem redzēt, Ieva atzīst, ka vēlmes visu laiku mainās. Taču, ja pirms dažiem gadiem topa prece bija lietas, kur redzama Jelgavas pils, jo lielākoties tieši ar to tūristi saistīja mūsu pilsētu, šobrīd situācija ir mainījusies. «Kādam jau noteikti šķiet, ka tornis pili apsteidzis. Jā, tie suvenīri, uz kuriem redzams tornis, ir pieprasīti, taču vislabāk pērk suvenīrus ar Svētā Sīmaņa un Svētās Annas pareizticīgo baznīcu. Mans skaidrojums – pareizticīgajiem cilvēkiem šis suvenīrs ir kā sava veida svētbilde. Ļoti labi iet arī suvenīri ar Romas katoļu katedrāli. Pils pat vairs nav pirmajā trijniekā,» tā Edgars, piebilstot, ka pārējie suvenīri ar pilsētā nozīmīgiem objektiem, piemēram, Jāņa Čakstes pieminekli, muzejiem, ir mazāk pieprasīti. Taču šobrīd Jansonu ģimene strādā pie jaunas sērijas – Pilssalas savvaļas zirgi. «Tā ir vēl viena lieta, ar kuru mūsu pilsētai jālepojas. Kur vēl pilsētas centrā ganās 50 zirgi?! Turklāt es parasti smejos, ka atšķirībā no latviešiem, kas skaita ziņā sarūk, viņu skaits tikai pieaug. No viņiem jāņem piemērs,» smaidot nosaka Edgars. Tiesa, viņš atzīst, ka nav viegli šos dzīvniekus «noķert». «Kādas trīs četras reizes klīdu pa pļavu, lai nofotografētu un iegūtu bildes, ko likt uz suvenīriem. Pieļauju, ka vēl tur atgriezīšos,» tā Edgars.
«Jelgavnieki vēl par maz lepojas ar savu pilsētu» Ieva piebilst, ka nākotnē suvenīros vēlas iestrādāt arī dažādus dabas skatus, atjaunotās ielas. «Par neejošākiem noteikti varam saukt tos, kuros mēģinājām izcelt Jelgavas vecpilsētu. Nezinu, kāpēc, bet cilvēkiem nepatīk, un viss. Viens no izskaidrojumiem, manuprāt, varētu būt tas, ka cilvēki Jelgavas vecpilsētu nepazīst. Un uz nepazīstamo mēs taču neskatāmies,» tā Edgars, gan piebilstot, ka vairāki mākslinieki, redzot atklātnītes un magnētiņus ar vecpilsētas skatu, izsaukušies: «Kur šādu skaistumu var noķert?! No vecās Jelgavas taču nekas pāri nepalika!» «Tāpat grūti pārdot suvenīrus ar Ādolfa Alunāna māju. Arī to, šķiet, cilvēki vēl maz pazīst,» tā Edgars. Tāpat arī neiet nostalģiskie suvenīri, piemēram, ar pilsētas egli, veco torni. Edgars un Ieva piebilst, ka ik pa laikam top arī kāds īpašs suvenīrs, ko jelgavnieki pasūta vienā eksemplārā, parādot pilsētu no sava skatu punkta. Runājot par suvenīru veidiem, viņi atzīst – pieprasītākie ir magnēti. Spriežot par kopējo situāciju, Edgars un Ieva stāsta, ka jelgavnieki par maz ar savu pilsētu lepojas un arī saviem viesiem necenšas stāstīt par to, kādas bagātības viņiem ir. «Dažkārt piepelnos kā dīdžejs, braukājot pa Latviju, un ir tāds prieks dzirdēt: «O, jums Jelgavā tas esot atvērts, tur esot interesanti, kaut kas restaurēts, viss notiek…» Pajautā jelgavniekiem, cik no šīm lietām un vietām zina viņi, cik un kur bijuši?! Visi jau vienmēr tikai grib, lai pilsētā viss ir sakārtots, būtu kaut kas ekskluzīvs, taču paši nekur nekust,» spriež Edgars. Ja defekts – izdala jelgavniekiem Pilsētas svētkos Edgaram parasti uzticēts dizaina un ražošanas process, bet Ieva visu organizē un sasaiņo pa maisiņiem. Kā pati saka: «Katru mūsu bērniņu apčubinu, pārbaudot, vai nav šķībs, vai viss nogriezts, ielieku maisiņā, uzlīmēju uzlīmīti. Tā divās dienās 800 suvenīrus sagatavoju,» stāsta Ieva. Protams, kā jau katrā ražošanas procesā, arī te gadās pa kādam brāķim. Izrādās, pie tiem tiek jelgavnieki. «Nedomājiet, ka viņiem veikalā tos iesmērē. Nē, mēs magnētus ar mazajiem defektiem visu gadu krājam un Jelgavas Pilsētas svētku gājiena laikā, kurā arī paši dodamies, tos izdalām. Bērni jau ievērojuši mūsu aplīmēto auto – paši nāk klāt un prasa, kurus magnētus viņiem vēl vajag,» stāsta Ieva. Tā šogad Pilsētas svētku gājienā izdalīti ap 200 magnētu un kādas 60 pastkartītes ar Jelgavas objektiem, kas nav izpirktas.
Suvenīru veikals Jelgavā nedzīvos Edgars, taujāts par savu suvenīru veikalu, atzīst, ka tādam nesaskata iespējas, ja vien tā nebūtu vienīgā vieta, kur pilsētā tirgo suvenīrus. Viņš gan atzinīgi vērtē to, ka arī lielveikali, piemēram, «Maxima», sākuši tirgot suvenīrus. «Tiesa, tur atrodami mūsu vienojošie – Latvijas – suvenīri, taču, manuprāt, tā ir laba lieta. Tūrists ieiet nopirkt ko dzeramu, ēdamu, un mēs vēl viņam ļaujam iegādāties arī suvenīru labsajūtai. Tas noteikti ir labāk nekā tad, ja mēs ārzemniekiem savus mežus iztirgojam,» spriež Edgars. Viņš piebilst, ka traucēklis vietējam suvenīru veikalam varētu būt arī galvaspilsētas gids. Rīgas gidi, kas ved ekskursantu grupas, piemēram, uz Rundāli, nereti lobē kādu suvenīru veikalu Rīgā. «Viņi tūristiem saka: šeit suvenīrus nepērciet, te jūs apkrāps… Un aizved galvaspilsētā uz konkrētu veikalu, kur no īpašnieka paši saņem kādu artavu,» tā Edgars. Foto: Ivars Veiliņš