20.4 °C, 1.5 m/s, 90.1 %

Ekonomika

No minigolfa līdz suvenīru biznesam
01/07/2012

«Doma par Jelgavas suvenīru izgatavošanu radās, pirms sāka rekonstruēt Svētās Trīsvienības baznīcas torni, jo šī joma mūsu pilsētā jau no laiku laikiem bijusi tukša. Biju pat gatavs pats tos uz ielas tirgot, lai iebraucēji redz, cik mūsu pilsēta ir skaista un bagāta, un paņem daļu no tās līdzi šādā veidā. Tiesa, šis nav maizes bizness – ir jābūt patriotismam pret savu pilsētu, un mums tāds ir. Esam lepni, ka dzīvojam Jelgavā,» atzīst jelgavnieks Edgars Jansons, kurš kopā ar sievu Ievu jau vairākus gadus izgatavo dažādus suvenīrus Jelgavai, Rundālei, Pļaviņām, Siguldai un Rīgas Motormuzejam, kā arī darbojas reklāmas lauciņā.

Ritma Gaidamoviča
«Doma par Jelgavas suvenīru izgatavošanu radās, pirms sāka
rekonstruēt Svētās Trīsvienības baznīcas torni, jo šī joma mūsu
pilsētā jau no laiku laikiem bijusi tukša. Biju pat gatavs pats tos
uz ielas tirgot, lai iebraucēji redz, cik mūsu pilsēta ir skaista
un bagāta, un paņem daļu no tās līdzi šādā veidā. Tiesa, šis nav
maizes bizness – ir jābūt patriotismam pret savu pilsētu, un mums
tāds ir. Esam lepni, ka dzīvojam Jelgavā,» atzīst jelgavnieks
Edgars Jansons, kurš kopā ar sievu Ievu jau vairākus gadus izgatavo
dažādus suvenīrus Jelgavai, Rundālei, Pļaviņām, Siguldai un Rīgas
Motormuzejam, kā arī darbojas reklāmas lauciņā.

Ieva un Edgars šodien par savu biznesu saka: «Tā bija vienas nakts
doma, kas veiksmīgi īstenojusies dzīvē.» Pirms tam viņi
iemēģinājuši roku oficiantu amatos, strādājuši par pārdevējiem,
ēdināšanas jomā. Edgars bijis arī ekspeditors, taču sapratis, ka
nobraukt 700 kilometrus dienā nav domāts viņam. «11. klasē vecāku
uzņēmumā man bija savs minigolfa laukums, un tā mazliet iepazinu
uzņēmējdarbību. Šķiet, tas arī mudināja saprast, ka negribu, lai
mani komandē, būšu pats sev priekšnieks. Tā vienu nakti sāku domāt,
kā no nekā uztaisīt kaut ko. Sāku meklēt jau nodibinātus uzņēmumus,
ko īpašnieki pārdod. Iesākumā skatījāmies ēdināšanas virzienā, taču
uzdūrāmies reklāmas uzņēmumam. Un beidzot varēju īstenot savu ideju
par suvenīriem Jelgavai,» stāsta Edgars. Biznesu sākuši «krīzes
stundā», kas uzlicis dažādus papildu pārbaudījumus, taču tas tikai
norūdījis, un šodien par to viņi nesūdzas. «Labāk tā, nevis sēdēt
un īdēt, ka nav darba. Turklāt ar savu darbu mēs varam iepriecināt
citus,» piebilst Ieva.

«Tūrisms pilsētā sakustējies – arī mēs to jūtam»
Jansonu ģimene ikdienā veido un uzstāda reklāmas, kā arī viņu
izpildījumā top dažādi suvenīri, kas bijis Edgara sapnis. «Suvenīri
nevar būt pamata lieta, taču vienmēr zini: ja citos virzienos iet
švakāk, suvenīri ienesīs vismaz kaut ko,» saka Edgars, spriežot, ka
pēdējos gados arī viņi jūt: tūrisms Jelgavā ir sakustējies, jo arī
pieprasījums pēc suvenīriem ar Jelgavas skatiem un simboliku aug.
To abi «pieraksta» Jelgavas reģionālā Tūrisma centra ienākšanai
pilsētā. Edgars un Ieva veido magnētus, pastkartes, atslēgu
piekariņus ar pilsētas nozīmīgajiem objektiem, dabas skatiem.
Zīmīgi, ka katrai vietai mūsu pilsētā, kur nopērkami viņu veidotie
magnēti, tie ir atšķirīga dizaina. Kancelejas preču veikalos
«Kanclerā» un «Arga» ieturēts viens stils, Ģederta Eliasa Jelgavas
Vēstures un mākslas muzejā – cits, tornī – vēl cits.

Šobrīd topā baznīcas
Runājot par to, kādus suvenīrus cilvēki grib pirkt, ko vēlas uz
tiem redzēt, Ieva atzīst, ka vēlmes visu laiku mainās. Taču, ja
pirms dažiem gadiem topa prece bija lietas, kur redzama Jelgavas
pils, jo lielākoties tieši ar to tūristi saistīja mūsu pilsētu,
šobrīd situācija ir mainījusies. «Kādam jau noteikti šķiet, ka
tornis pili apsteidzis. Jā, tie suvenīri, uz kuriem redzams tornis,
ir pieprasīti, taču vislabāk pērk suvenīrus ar Svētā Sīmaņa un
Svētās Annas pareizticīgo baznīcu. Mans skaidrojums –
pareizticīgajiem cilvēkiem šis suvenīrs ir kā sava veida svētbilde.
Ļoti labi iet arī suvenīri ar Romas katoļu katedrāli. Pils pat
vairs nav pirmajā trijniekā,» tā Edgars, piebilstot, ka pārējie
suvenīri ar pilsētā nozīmīgiem objektiem, piemēram, Jāņa Čakstes
pieminekli, muzejiem, ir mazāk pieprasīti. Taču šobrīd Jansonu
ģimene strādā pie jaunas sērijas – Pilssalas savvaļas zirgi. «Tā ir
vēl viena lieta, ar kuru mūsu pilsētai jālepojas. Kur vēl pilsētas
centrā ganās 50 zirgi?! Turklāt es parasti smejos, ka atšķirībā no
latviešiem, kas skaita ziņā sarūk, viņu skaits tikai pieaug. No
viņiem jāņem piemērs,» smaidot nosaka Edgars. Tiesa, viņš atzīst,
ka nav viegli šos dzīvniekus «noķert». «Kādas trīs četras reizes
klīdu pa pļavu, lai nofotografētu un iegūtu bildes, ko likt uz
suvenīriem. Pieļauju, ka vēl tur atgriezīšos,» tā Edgars.

«Jelgavnieki vēl par maz lepojas ar savu pilsētu»
Ieva piebilst, ka nākotnē suvenīros vēlas iestrādāt arī dažādus
dabas skatus, atjaunotās ielas. «Par neejošākiem noteikti varam
saukt tos, kuros mēģinājām izcelt Jelgavas vecpilsētu. Nezinu,
kāpēc, bet cilvēkiem nepatīk, un viss. Viens no izskaidrojumiem,
manuprāt, varētu būt tas, ka cilvēki Jelgavas vecpilsētu nepazīst.
Un uz nepazīstamo mēs taču neskatāmies,» tā Edgars, gan piebilstot,
ka vairāki mākslinieki, redzot atklātnītes un magnētiņus ar
vecpilsētas skatu, izsaukušies: «Kur šādu skaistumu var noķert?! No
vecās Jelgavas taču nekas pāri nepalika!» «Tāpat grūti pārdot
suvenīrus ar Ādolfa Alunāna māju. Arī to, šķiet, cilvēki vēl maz
pazīst,» tā Edgars. Tāpat arī neiet nostalģiskie suvenīri,
piemēram, ar pilsētas egli, veco torni. Edgars un Ieva piebilst, ka
ik pa laikam top arī kāds īpašs suvenīrs, ko jelgavnieki pasūta
vienā eksemplārā, parādot pilsētu no sava skatu punkta. Runājot par
suvenīru veidiem, viņi atzīst – pieprasītākie ir magnēti.
Spriežot par kopējo situāciju, Edgars un Ieva stāsta, ka
jelgavnieki par maz ar savu pilsētu lepojas un arī saviem viesiem
necenšas stāstīt par to, kādas bagātības viņiem ir. «Dažkārt
piepelnos kā dīdžejs, braukājot pa Latviju, un ir tāds prieks
dzirdēt: «O, jums Jelgavā tas esot atvērts, tur esot interesanti,
kaut kas restaurēts, viss notiek…» Pajautā jelgavniekiem, cik no
šīm lietām un vietām zina viņi, cik un kur bijuši?! Visi jau
vienmēr tikai grib, lai pilsētā viss ir sakārtots, būtu kaut kas
ekskluzīvs, taču paši nekur nekust,» spriež Edgars.
     
Ja defekts – izdala jelgavniekiem Pilsētas svētkos
Edgaram parasti uzticēts dizaina un ražošanas process, bet Ieva
visu organizē un sasaiņo pa maisiņiem. Kā pati saka: «Katru mūsu
bērniņu apčubinu, pārbaudot, vai nav šķībs, vai viss nogriezts,
ielieku maisiņā, uzlīmēju uzlīmīti. Tā divās dienās 800 suvenīrus
sagatavoju,» stāsta Ieva. Protams, kā jau katrā ražošanas procesā,
arī te gadās pa kādam brāķim. Izrādās, pie tiem tiek jelgavnieki.
«Nedomājiet, ka viņiem veikalā tos iesmērē. Nē, mēs magnētus ar
mazajiem defektiem visu gadu krājam un Jelgavas Pilsētas svētku
gājiena laikā, kurā arī paši dodamies, tos izdalām. Bērni jau
ievērojuši mūsu aplīmēto auto – paši nāk klāt un prasa, kurus
magnētus viņiem vēl vajag,» stāsta Ieva. Tā šogad Pilsētas svētku
gājienā izdalīti ap 200 magnētu un kādas 60 pastkartītes ar
Jelgavas objektiem, kas nav izpirktas.

Suvenīru veikals Jelgavā nedzīvos
Edgars, taujāts par savu suvenīru veikalu, atzīst, ka tādam
nesaskata iespējas, ja vien tā nebūtu vienīgā vieta, kur pilsētā
tirgo suvenīrus. Viņš gan atzinīgi vērtē to, ka arī lielveikali,
piemēram, «Maxima», sākuši tirgot suvenīrus. «Tiesa, tur atrodami
mūsu vienojošie – Latvijas – suvenīri, taču, manuprāt, tā ir laba
lieta. Tūrists ieiet nopirkt ko dzeramu, ēdamu, un mēs vēl viņam
ļaujam iegādāties arī suvenīru labsajūtai. Tas noteikti ir labāk
nekā tad, ja mēs ārzemniekiem savus mežus iztirgojam,» spriež
Edgars. Viņš piebilst, ka traucēklis vietējam suvenīru veikalam
varētu būt arī galvaspilsētas gids. Rīgas gidi, kas ved ekskursantu
grupas, piemēram, uz Rundāli, nereti lobē kādu suvenīru veikalu
Rīgā. «Viņi tūristiem saka: šeit suvenīrus nepērciet, te jūs
apkrāps… Un aizved galvaspilsētā uz konkrētu veikalu, kur no
īpašnieka paši saņem kādu artavu,» tā Edgars.
Foto: Ivars Veiliņš