18.2 °C, 1.6 m/s, 69.6 %

Dažādi

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsDažādi«Sacensībās vienmēr startēju uz rezultātu»
«Sacensībās vienmēr startēju uz rezultātu»
02/06/2019

Šogad pēc 20 gadiem motosportā punktu savai karjerai licis Ivo Šteinbergs. Tomēr, kā viņš pats atzīst, nekas daudz viņa ikdienā nav mainījies. «Kā es braucu ar moci, tā braucu, kopā ar saviem audzēkņiem aizvadu treniņus, turu tempu. Un domāju, ka arī pēc gadiem desmit nekas nebūs mainījies – mocis joprojām būs garāžā un es darīšu to, ko vislabāk māku un kas man ir vistuvāk sirdij,» tā sportists.

I.Šteinbergs bija šīs sezonas pēdējā sarunu
cikla «Cepums ar slavenību» pasākuma viesis, iepazīstinot
interesentus ar to, kā tas ir – būt motosportistam. «Mana sportista
karjera sākās četru gadu vecumā – sākumā braucu ar BMX. Bet tā kā
mans tēvs bija motosportists un startēja PSRS izlasē, laikam jau
likumsakarīgi, ka arī es nonācu līdz mocim. Man tolaik bija 12
gadu, un skaitās, ka sāku braukt diezgan vēlu, lai kaut ko
sasniegtu šajā sportā, tāpēc var teikt, ka ielēcu pēdējā vilcienā,»
atceras Ivo. Un viņš 20 gadu ilgajā motosportista karjerā izcīnījis
daudz godalgu un titulu – pēc sportista aplēsēm, viņš piedalījies
ap 600 sacensībās un izcīnījis gan Latvijas, gan Baltijas, gan
Eiropas, gan pasaules čempiona titulu motosportā. «Kad es 2004.
gadā kļuvu par Eiropas un pasaules junioru čempionu motosportā,
Latvijas motosporta vēsturē tas bija pirmais tik augstais
sasniegums šajā vecumā. Patiesībā togad būtu varējis tikt arī pie
Latvijas čempiona titula, bet sacensībās kritu un salauzu īkšķi. Es
gan mēģināju braukt ar visu lauzto pirkstu, bet nesanāca,» stāsta
I.Šteinbergs.

Viņš uzskata, ka galvenā panākumu atslēga ir
mērķis katrās sacensībās, kas arī motivē strādāt un trenēties. «No
malas jau šķiet – braukt ar moci ir tik forši, kas tad tur – sēdi
tik un brauc, bet patiesībā šis tehniskais sporta veids ir viens no
grūtākajiem pasaulē. Turklāt sportistam ir jābūt ļoti labā
fiziskajā formā, ar ātru reakciju, jājūt mocis, jāspēj nolasīt
trase,» tā sportists. Viņš atzīst, ka ne reizi nav startējis
sacensībās prieka pēc – allaž braucis ar konkrētu mērķi un uz
rezultātu. «Manuprāt, izcīnītās vietas un tituli sportistam ir
svarīgi, jo tas parāda ieguldīto darbu – to tu vari sasniegt tikai
tad, ja dari vairāk nekā konkurenti. Bet var arī pienākt brīdis,
kad, sasniedzot zināmu līmeni, ir slikti, ja esi otrais,» norāda
I.Šteinbergs.

Tā viņam bija pēc 17 gadiem motokrosā.
Sajūta, ka viss ir sasniegts un ka ne Latvijā, ne Baltijā vairs nav
kur augt, viņu pamudināja pievērsties enduro. «Varētu teikt, ka tā
ir nākamā pakāpe. Trase ir grūtāka nekā krosā. Tajā tu cīnies
viens, bez palīgiem un atbalsta komandas. Reizēm trasē nākas
pavadīt pat deviņas stundas dienā,» stāsta Ivo. Viņš enduro brauca
trīs gadus, un nostartēja divās ļoti sarežģītās sacensībās –
Rumānijā, kur sacensības ilga piecas dienas, un Čīlē, kur
sacensības ilga sešas dienas. Sacensību laikā viņš dienā vidēji uz
moča pavadīja 7–9 stundas. «Tās bija sacensības, kurās mans mērķis
bija piedalīties, nostartēt, izmēģināt. Piemēram, Rumānijā bija
ekstrēmais enduro. Es vēl līdz tam nekad nebiju gājis pa kalnu lejā
blakus mocim. Bet tur gāju, pusstundu. Tas tiešām bija ekstrēmi –
sacensību pirmajā dienā no 400 dalībniekiem finišēja tikai 19,»
stāsta sportists, piebilstot, ka enduro mocis ar pilnu bāku sver
apmēram 110 kilogramus.

Savukārt uz Čīli Ivo aizveda izaicinājums.
«Latvijā enduro izlases nebija, un es trenējos kopā ar igauņiem. Un
viņi teica: tas, kurš nav braucis sešu dienu sacensībās, nav īsts
endurists. Tāpēc man bija jānobrauc.» Šajā grūtajā sešu dienu
seriālā I.Šteinbergs pērn izcīnīja 3. vietu (viņu no 2. vietas
ieguvēja šķīrušas tikai sekundes simtdaļas), par to saņemot arī
titulu «Gada Jelgavas sportists neolimpiskajos sporta veidos».
Enduro sacensībās sportists startē ar divām somām uz muguras: vienā
ir trīs litri ūdens ar sistēmu, kas ļauj padzerties, nenokāpjot no
moča, bet otrā – viss, kas varētu būt nepieciešams. «Šajā it kā
nelielajā somiņā ir cimdi, atslēgu komplekts, ar kuru principā var
nojaukt visu moča virsbūvi un noskrūvēt riepas, plaķenes, drāts,
savilcēji, dažas skrūves, ķēdes posms, plastilīns, ar ko aizlīmēt
radiatoru, ja gadās to pārsist, telefons, kompass, nazis,
signālraķetes, salvetes, pretsāpju zāles, plāksteri, salvetes,
uzturvielas – speciālās želejas,» atklāj sportists, piebilstot, ka
somas kopējais svars ir četri pieci kilogrami.

Ivo spriež, ka tagad nākamais loģiskais solis
būt braukt rallijā, tomēr tas viņu nevilina, tāpēc viņš nolēmis
šobrīd likt punktu savai sportista karjerai un turpināt kā trenerim
savā klubā «Cec I.S. Racing». «Ir sportisti, kuri nemāk aiziet no
sporta. Es tā negribēju, tāpēc novilku asi līniju. Tomēr nezinu,
cik ilgi izturēšu – iespējams, ka vēl atgriezīšos sacensībās,»
spriež I.Šteinbergs.

Jāpiebilst, ka sarunu ciklu «Cepums ar
slavenību» organizē biedrība «Kultūras un mākslas centrs «Nātre»»
sadarbībā ar kafejnīcu «Silva». Pasākumu atbalsta reklāmas drukas
uzņēmums «212», un tas notiek projekta «Kompleksu veselības
veicināšanas un slimību profilakses pasākumu īstenošana Jelgavas
pilsētā, 1. kārta» gaitā. Šī bija sarunu cikla sestā sezona,
pavisam kopā bijuši 33 pasākumi, no kuriem nenotika, jo viesis –
bijušais basketbolists Kaspars Kambala – neieradās. uz aizvadītajām
sešām sezonām iespējams atskatīties, Jelgavas pils Aulas foajē līdz
30. jūnijam apmeklējot izstādi «Cepums ar slavenību. 33 iedvesmas
stāsti par radošām personībām Latvijā». Izstāde apkopo teju simts
fotogrāfijas, līdzās kurām lasāmas slavenību atziņas un
domugraudi.

Foto: no organizatoru arhīva