Latvijas Māsu asociācijas prezidente Jolanta Zālīte norādījusi, ka pašlaik medicīnas aprūpē iesaistītie darbinieki strauji noveco, bet jaunajiem mediķiem nav motivācijas iesaistīties Latvijas veselības aprūpes sistēmā, jo arvien pieaug darba apjoms, bet atalgojums nav adekvāts. Statistika liecina, ka patlaban viena māsa aprūpē vidēji 30 pacientus, kamēr citās Eiropas valstīs viena māsa rūpējas par 6 – 12 pacientiem.
Kristīne Langenfelde
Pēc statistikas datiem, 2010. gadā koledžu absolvēja 184 māsas, bet darbu Latvijā sāka 30… Tieši tāpēc Latvijas Māsu asociācija jau vērsusies pie Veselības ministrijas, pieprasot palielināt medicīnas māsu atalgojumu, kas šobrīd ir neadekvāti zems un neveicina jaunākā medicīnas personāla ienākšanu veselības aprūpes sistēmā.
Arī Jelgavas slimnīcas galvenā māsa Elita Briede atzīst, ka mūsu slimnīcas situācija neatšķiras no valsts kopējās. «Lielākā daļa medicīnas māsu slimnīcā ir vecumā ap 50 gadiem. Jaunu māsu trūkst, jo jaunie nelabprāt izvēlas strādāt šajā profesijā, kas ir pietiekami grūta un nepietiekami atalgota. Vidēji jauna medmāsa, sākot strādāt, par 170 darba stundām mēnesī nopelna 242 latus «uz papīra». Konkrēti šobrīd Jelgavas slimnīcā trūkst māsas Terapijas nodaļā, kas ir viena no smagākajām,» atzīst E.Briede. Jāpiebilst, ka kopumā Jelgavas slimnīcā strādā 150 medmāsas. «Arī tad, ja gadā kāda jauna māsa uzsāk darbu pie mums, tā vēl nav garantija, ka viņa ir gatava veikt šo darbu ilgstoši. Ik pa laikam kāda izšķiras par labu aizbraukšanai un darbam ārzemēs. Tieši šobrīd viena māsa uzteikusi darbu, lai dotos strādāt uz Angliju, kāda cita jau pirms īsa brīža pārcēlās uz Norvēģiju, kur strādā par aprūpētāju. Diemžēl tā ir realitāte,» saka E.Briede.
Starp māsām, kas ik gadu beidz koledžas un iegūst profesiju vai vēl tikai mācās, ir arī virkne jelgavnieču. «Jelgavas Vēstnesis», uzrunājot topošās māsas, cenšas noskaidrot profesijas izvēles principus un nākotnes plānus – vai viņas pēc trīs gadu mācībām koledžā būs gatavas strādāt savā profesijā?
«No mana kursa neviens nevēlējās strādāt par medmāsu»
Oksana Paruma, tikko saņēmusi medicīnas māsas diplomu:
«Kad pabeidzu 12. klasi Jelgavas 6. vidusskolā, zināju, ka vēlos kļūt par masieri – tieši tāpēc arī izvēlējos mācības turpināt Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā. Tā īsti par medicīnas māsu nekad neesmu domājusi strādāt, jo apzinos, cik tas ir nepateicīgs darbs un cik maz tajā var nopelnīt. Ne jau tāpēc cilvēks mācās 15 gadus, lai pēc tam pelnītu 200 latus mēnesī! Ja godīgi, tad manā kursā, kurā mācījās apmēram 65 audzēkņi, ne no viena nedzirdēju vēlmi pēc skolas strādāt savā profesijā – par medmāsu. Lielākā daļa mācījās, jo jau bija apmeklējuši masiera kursus, bet tagad, lai varētu sākt strādāt, bija nepieciešama māsas izglītība. Savukārt otra puse uzreiz nāca uz māsu koledžu, lai iegūtu reizē māsas diplomu un masiera kvalifikāciju. Arī es jau šobrīd varu sākt meklēt darbu masiera arodā.
Tā kā diploms man ir kabatā tikai pirmo mēnesi, pamazām pētu variantus. Taču vienlaikus neesmu atmetusi arī domu par izglītības turpināšanu. Jau zinu, ka vēlos tālāk mācīties Latvijas Universitātē, kur iespējams apgūt intensīvās terapijas māsas specialitāti. Tas, protams, uzreiz būtu solis augstāk medicīnas jomā – šajā jomā, iespējams, varētu arī perspektīvā strādāt. Līdz ar to man būs divas iespējas – strādāt par masieri, kas arī nav viegls darbs, jo pēc kārtīgas darbadienas rokas pamatīgi sāp, bet peļņas iespējas nav sliktas, vai par intensīvās terapijas māsu. Vienu brīdi pieļāvu, ka varētu pastrādāt par māsu Rīgas 1. slimnīcā, kur izgāju arī praksi, bet izrādījās, ka tur mani ir gatavi pieņemt tikai māsas palīga amatā, bet tas taču ir vēl smagāks par māsas darbu, turklāt ar vēl niecīgāku samaksu – tāpēc no šāda piedāvājuma atteicos.»
«Tas darbs ir radīts man!»
Olga Sorokina, mācās par medicīnas māsu:
«Es uzskatu tā: ja cilvēku kaut kas patiešām interesē un viņš ir spējīgs to darbu veikt ar prieku, tad alga un materiālais novērtējums noteikti nevar būt galvenais. Tā es varu atbildēt tiem, kuriem šķiet, ka jaunietis pēc Jelgavas Valsts ģimnāzijas absolvēšana nevar mācīties par medicīnas māsu, ko kāds varbūt uzskata par neperspektīvu profesiju. Jā, es absolvēju 12. klasi Valsts ģimnāzijā, jā, es zinu, ka māsu darbs ir grūts, alga niecīga, bet mani tas absolūti nebaida. Ja godīgi, tā īsti nebiju domājusi, ka mana izvēle varētu būt par labu medmāsas profesijai, bet, mācoties 11. klasē, sāku aizdomāties par to, kur tālāk studēšu, kas vēlos būt… Zināju, ka gribu strādāt ar cilvēkiem, palīdzēt, būt noderīga. Es jau pēc dabas esmu ļoti atsaucīga un izpalīdzīga, tāpēc arvien biežāk aizdomājos par māsu darbu. Tā arī sāku to mācīties. Skola man patīk, zināšanas ir noderīgas. Nesen arī biju savā pirmajā praksē, kas mani vēl vairāk pārliecināja – tas darbs ir radīts man! Praksi izgāju «Ģintermuižā», un tur ir tik draudzīgs kolektīvs! Mani jau pirmajā dienā uzņēma kā pilnvērtīgu māsu! Es tiešām varēju likt lietā tās teorētiskās zināšanas, ko jau biju ieguvusi māsu koledžā. Zinu, ka māsas darbā pats būtiskākais ir meklēt individuālo pieeju katram pacientam – mums to māca skolā –, un pēc prakses sapratu, ka spēju to veikt arī reālajā dzīve. Tāpat man jau bija pirmā iespēja pašai izdarīt injekcijas pacientiem, tiesa, profesionālas māsas uzraudzībā, bet arī tas jau bija pa īstam, jo skolā līdz šim to esmu darījusi tikai uz manekeniem. Šobrīd esmu pārliecināta, ka pēc skolas beigšanas noteikti strādāšu par medmāsu. Rīgā? Ceru, ka ne. Kaut arī mācības ir Rīgā un ar vienu kāju jau esmu ienākusi šajā pilsētā, es tomēr neteiktu, ka galvaspilsētā būtu tā iemīlējusies, lai gribētu tur palikt pavisam. Es daudz labprātāk strādātu savā Jelgavā, tāpēc vispirms darbu meklēšu te. Nākotnē noteikti domāju mācības turpināt, jo pēc koledžas man būs tikai pirmā līmeņa augstākā izglītība, bet es vēlos būt medmāsa ar augstāko izglītību! Tāpēc nevaru teikt, ka par māsām jaunieši tikai mācās, bet strādāt šajā profesijā negrib.»
«28 gadu vecumā skolai un mācībām ir cita nozīme»
Linda Sidorina, mācās par medicīnas māsu:
«Neesmu vidusskolniece, kas iestājusies māsu skolā, – jau esmu mamma un sieva, kura meklē, kā sevi pilnveidot. Tagad droši varu apgalvot, ka savos 28 gados pavisam citādi raugos gan uz skolu, gan uz profesijas izvēli – to visu daru daudz atbildīgāk nekā 18 gadu vecumā. Kāpēc māsu skola? Jau pēc 9. klases gribēju mācīties par medmāsu, taču izrādījās, ka māsu skolā uzņem tikai no 18 gadu vecuma… Tā nu arī tobrīd nācās izvēlēties citu virzienu – kļuvu par pavāri. Jāatzīst, nepatika man tas darbs – gadu nostrādāju, un kļuva skaidrs, ka pavāre nekad mūžā nebūšu. Iestājos Pārtikas tehnologos, bet tad nāca ģimene, bērni… Un tagad ir brīdis, kad savu izglītošanos esmu atsākusi. Beidzot varu mācīties to, ko vienmēr esmu vēlējusies. Šobrīd pilnīgi noteikti esmu apņēmības pilna nākotnē strādāt par medicīnas māsu – man vienkārši patīk šis darbs. Es uzskatu, ka medmāsas profesiju cilvēks neizvēlas tāpat vien – tā teikt, nezināju, par ko mācīties, kļūšu par medmāsu! Tur tomēr apakšā kaut kam ir jābūt. Man, piemēram, mamma pēc izglītības ir medmāsa. Un varbūt tāpēc arī mani šis darbs saista. Jā, darbs nav viegls, alga maza, bet es jau vairs neesmu tajā vecumā, kad šķiet, ka visu var iegūt uzreiz. Dzīvē tā nenotiek – ir jāiet soli pa solim, un tagad es speru savu pirmo soli. Man šķiet, ka vēlme strādāt par medmāsu īpaši nostiprinājās pēc bērnu piedzimšanas – tad vēl vairāk sapratu, ka gribu to darīt. Es jau nedomāju apstāties pēc māsu koledžas beigšanas – pēc tam ceru iegūt bakalaura grādu un kļūt par specializēto māsu, kurai, starp citu, ir arī cita algas likme. Tā kā nav jau tā, ka māsu specialitātē tu esi iejūgts smagā darbā, par kura veikšanu tevi neviens nenovērtē, jo viss atkarīgs no cilvēka. Jau šobrīd esmu pabijusi arī vairākās prakses vietās – gan tepat Jelgavā «Ģintermuižā», gan Stradiņa slimnīcā, gan «Linezerā» – un prakses laikā guvu vēl lielāku apliecinājumu tam, ka gribu strādāt šo darbu. Bet, protams, par savu darba vietu izvēlēšos Jelgavu – uz Rīgu jau esmu atbraukājusies. Nezinu, vai esmu viena no tām retajām, kas gribēs strādāt savā profesijā, bet nevaru noliegt, ka arī manā kursā vairums studējošo perspektīvā ir orientēti uz citu darbu – pārsvarā skaistumkopšanas jomā.»
Foto: Ivars Veiliņš un no personīgā arhīva