Apkopojot statistiku, līdz pagājušā gada nogalei Latvijā ievērojami auga rūpniecības apjoms. Iespējams, tieši reaģējot uz šiem pozitīvajiem rādītājiem, valdība paziņoja, ka Latvijas ekonomiku glābs eksports. Tomēr Latvijas Krājbankas Investīciju pārvaldes galvenā analītiķe Olga Ertuganova, kura bija ieradusies Jelgavā, lai ar mūsu pilsētas uzņēmējiem pārrunātu ekonomisko situāciju valstī, ir pārliecināta, ka eksporta stimulēšana un pievienošanās eirozonai Latviju no krīzes neizvedīs, jo arī pasaules ekonomika vēl nav atkopusies. Tāpēc vispirms būtu jāsakārto iekšējais tirgus. Analītiķe uzsver, ka sākt varētu ar importa aizstāšanu, bet pret kreditēšanu vajadzētu izturēties nopietnāk un atbildīgāk, jo jau tā dzīvojam uz parāda un jauni aizņēmumi situāciju var tikai pasliktināt. Tāpat jārisina bezdarba jautājumi, ko iekšējā deflācija tikai padziļina – uzņēmumi savu konkurētspēju palielina uz darbinieku algu un strādājošo skaita rēķina, bet vajadzētu pārskatīt arī cenu politiku, jo dažos sektoros tās vēl palikušas tādas pašas kā pirms krīzes. Uzņēmēji tik piesardzīgi ir tāpēc, ka nezina, ar ko rēķināties un ko gaidīt – pārāk biežās un nepārdomātās izmaiņas nodokļu politikā rada neuzticēšanos valdībai. Tomēr eksperte uzskata, ka šobrīd nav īstais laiks veikt izmaiņas nodokļu politikā, jo tās tik un tā cenā neatspoguļosies un arī ekonomiku nestimulēs. Laikraksts «Jelgavas Vēstnesis» noskaidro, vai mūsu pilsētas uzņēmēji ar analītiķi ir vienisprātis vai tomēr saskata citus risinājumus, kā sildīt ekonomiku un iziet no krīzes.
Eksporta veicināšana – tukšas runas; jāiegulda siltināšanā
Māris Bušs, SIA «Flora» valdes priekšsēdētājs: «Pilnīgi piekrītu tam, ka valstiskā līmenī jāorientējas uz iekšējo tirgu un jāsāk ar importa aizstāšanu, bet nezinu, vai manā jomā no tā tuvākajā laikā būs liela jēga, jo mūsu produkcijai – koka logiem un durvīm – Latvijas tirgū noieta nav: te ir ļoti maza pirktspēja, nav iekšējā patēriņa. Nedomāju, ka tuvāko desmit gadu laikā situācija būtiski uzlabosies, tāpēc, ja gribam izdzīvot, esam spiesti meklēt citas iespējas. Uzņēmums nupat saņēma sertifikātu, kas ļauj produkciju tirgot Eiropas Savienībā, un pirmais tirgus, uz kuru skatāmies, ir Vācija, jo ražojam vācu tipa logus. Lai ieietu jaunā tirgū, paiet vismaz gads, tāpēc, visticamāk, pirmo eksporta kravu šogad vēl nenosūtīsim.
Latvijā tikai runā par to, ka jārada darba vietas, bet kā uzņēmums var radīt papildu darba vietas, ja nespēj realizēt savu produkciju? Klasisks piemērs, kā to izdarīt, ir Vācija – tur valdība ieguldīja miljardu eiro, lai atpirktu no iedzīvotājiem vecās automašīnas; viņi pirka jaunas, palielinājās pieprasījums, kas savukārt radīja papildu darba vietas autorūpniecībā. Līdzīgi notiek arī Krievijā, tikai tur valdība par veco automašīnu maksā, ja tās vietā pērk žiguli. Tādējādi tiek panākts, ka pieaug žiguļu ražošanas apjoms. Protams, Latvijā nav autorūpniecības, ko stimulēt, bet pēc analoga mehānisma varētu iedarbināt, piemēram, ēku siltināšanu. Valdībai būtu jāizdara tā, lai cilvēkiem ēku siltināšana izmaksātu pēc iespējas lētāk, kaut vai privātmāju īpašniekiem jāatmaksā 20 procenti no summas, kas iztērēta par materiālu iegādi. Līdz ar to būtu darbs celtniekiem, logu un durvju ražotājiem, jumiķiem un citiem un tā ķēdīte aizietu.
Ja godīgi, man nav īsti skaidrs, ko mūsu valdība saprot ar frāzi «jārada jaunas darba vietas». Man radies priekšstats, ka politiķi ar to saprot rūpnīcu un cehu būvēšanu, kas it kā dotu darbu cilvēkiem. Viņi ir aizmirsuši pašu galveno – ja nav tirgus, nebūs arī darba vietu, jo visu nosaka pieprasījums. Tāpēc vēlreiz gribu uzsvērt, ka jāsāk ar vietējā tirgus sakārtošanu, stimulējot importa aizstāšanu ar vietējiem ražojumiem, tad arī viss cits pakāpeniski sakārtosies.
Domāju, tas ir vienīgais, kas mūs var glābt. Ne eiro ieviešana, ne izmaiņas nodokļu politikā šobrīd neko nedos. Jāpanāk, lai Latvijas iedzīvotājiem nebūtu jāpērk poļu āboli, bet viņi varētu iegādāties vietējos, latviešu.»
Jāsamazina nodokļi – slogs ir pārāk liels
Druvis Kalniņš, kluba «Tonuss» īpašnieks: «Vienīgā izeja ir, cik iespējams, samazināt nodokļus, jo labuma no tā, ka tos pacēla, nebija nevienam. Šobrīd nodokļi ir pārāk lieli un neatbilstoši ieņēmumiem, arī fiksētie pakalpojumi, piemēram, gāze, elektrība, ir nesamaksājami. Uzņēmēji bija spiesti atlaist cilvēkus, samazināt algas – cieta iedzīvotāji, un arī plānotie ienākumi valsts budžetā, domāju, nepildījās kā plānots. Vēl viens mīnuss ir tas, ka tieši lielā nodokļu sloga dēļ uzņēmēji ne tikai ir atmetuši domu par attīstību, bet pat apsver domu pārcelt uzņēmējdarbību uz citām valstīm vai pārtraukt pavisam. Šādas runas esmu dzirdējis arī no tiem, kam nav kredītsaistību un parādu, un tas, manuprāt, par neko labu neliecina – tiem, kuriem ir kredīts bankā, tas savā ziņā ir arī stimuls meklēt peļņas iespējas, jo aizņēmums tik un tā jāatdod.
Tāpat arī ar iedzīvotājiem – lielāka summa aiziet nodokļos, viss kļūst dārgāks un arvien mazāk naudas paliek, ko tērēt. Mans naktsklubs ir kā indikators un parāda visu, kas notiek sabiedrībā. Tāpēc arī izklaides jomā cenu korekcija ir notikusi – ieejas maksa ir minimāla vai tās nav vispār, arī dzērienu cenas kritušās. Tagad jāstrādā uz to, lai pie mums nāk daudz cilvēku, būtu apgrozījums, jo, kaut arī viņi tērē maz, kaut ko nopelnīt sanāk. Apmeklētāju mums ir vairāk nekā pagājušajā gadā, arī pasākumu kvalitāte ir augusi, bet cenas kritušās, tāpēc vēl esam virs ūdens, bet tas ir panākts ar milzīgām pūlēm un nepareizi zemām cenām. Tomēr pacelt tās nevaram, jo, ja neviens pie mums nenāks, darbs jābeidz.
Pilnībā nepiekrītu analītiķes viedoklim, ka nodokļu politikā tuvākajā laikā nevajadzētu veikt izmaiņas, jo tieši nodokļu slogs ir viens no galvenajiem aspektiem, kāpēc šobrīd esam apstājušies un nedomājam attīstīties. Kaut gan mums ir visas iespējas, jo tirgus pusē piebūve vēl nav pabeigta, atlikuši iekšdarbi. Patiesībā tas ir kā akmens kaklā, jo aizdevums, ko paņēmām bankā, lai to uzbūvētu, tik un tā jāatmaksā, kaut ēka ir tukša un labumu nekādu mums nedod, bet ņemt jaunu kredītu, lai iesākto pabeigtu, – pārāk liels risks. Tikai tad, ja es zinātu, ka tas atpelnīsies, piekristu uzņemties jaunas kredītsaistības. Tas tomēr nav tik vienkārši – lai klubu atvērtu, vajag darbiniekus, jāmaksā komunālie maksājumi un daudz kas cits, tā ka parēķinot nemaz nav izdevīgi kaut ko darīt. Pie mums nav reāli nopelnīt to, kas jāatdod bankai.
Mūsu biznesā situācija uzlabosies tad, kad uzlabosies kopējā situācija valstī. Tad, kad vidusmēra cilvēki varēs atlicināt vienu latu, lai atnāktu uz klubu, pēc laika vēl vienu, bet tad vēl arī iztērēt. Tāpēc uzskatu, ka jāmaina visa nodokļu politika, jo izmaiņas atsevišķos nodokļos efektu nedos.»
Izjūt visas Eiropas krīzi
Allija Dubova, SIA «KKR» izpilddirektore: «Pēdējā gada laikā nepārtraukti domājam, kā samazināt produkcijas cenu, nesamazinot štata vietas. Vispirms jau optimizējam ražošanas procesus, cenšamies dārgākās izejvielas aizstāt ar tādas pašas kvalitātes, bet lētākām, uzlabojam tehnoloģiskos procesus. Darbiniekus atlaidām tikai tad, ja optimizācijas procesā secinājām, ka var apvienot vairākus amatus vai bez kāda vispār iztikt, tomēr praktiski pēdējos trīs gadus strādājošo skaits mūsu uzņēmumā ir nemainīgs un turas pie trīs simtiem. Atalgojums gan pēdējā gada laikā strādājošajiem saruka apmēram par pieciem procentiem, bet slodze tikai palielinājās. Ja agrāk darbiniekiem varēja palielināt slodzi, uzlikt papildu pienākumus un arī atalgojumu, tad tagad ir otrādi – darba apjoms aug, bet alga – ne.
Optimizācija mums ļauj samazināt produkcijas – apģērbu un rotaļlietu – cenu, tāpēc īsti nepiekrītu ekspertes teiktajam, ka apģērbu un apavu tirdzniecība ir viena no jomām, kurā nav notikusi cenu korekcija, un tās ir tādas pašas kā pirms krīzes. Ja tas tā arī ir, tad tas ir tirgotāju uzcenojums, jo ražotāji šobrīd grib tikai strādāt un peļņa viņiem palikusi tā kā otrajā plānā. Turklāt šūšana kā tāda nav lielu peļņu nesoša.
Kā jau teicu, arvien vairāk dārgās izejvielas cenšamies aizstāt ar tādas pašas kvalitātes, bet lētākām, piemēram, rāvējslēdzējus, diegus, aksesuārus, audumus neiepērkam Latvijā, bet meklējam citās valstīs. Tomēr ne visas izejvielas varam aizstāt, jo jādomā par produkcijas kvalitāti, īpaši tāpēc, ka gandrīz visu saražoto eksportējam – Latvijā paliek nepilns procents. Lai gan firmas veikalā Jelgavā cilvēki iepērkas mazāk, to tomēr neslēgsim, jo iedzīvotāji ir jāpieradina pie mūsu brenda.
Situācija Latvijā nav no vieglajām, tomēr izjūtam arī pārējo Eiropas valstu ekonomikas nestabilitāti. Vairākas tekstilrūpnīcas Francijā un Itālijā, kurās iepirkām audumus, ver ciet, tāpēc izejvielas nākas meklēt Turcijā, Ķīnā. Tas atstāj iespaidu uz mūsu produkcijas kvalitāti. Ja situācija neuzlabosies, būs jāmeklē citi risinājumi, piemēram, jāveido citādākas kolekcijas, varbūt jāpievēršas jauniešu un sieviešu apģērbiem.
Kas attiecas uz kreditēšanu, varu pateikt vienu – ja nebūs pieejami kredīti, neviens uzņēmums nevarēs strādāt. Ne jau tāpēc, ka nevarēs iegūt vieglu naudu un to neapdomīgi iztērēt. Kredīts ir nepieciešams, lai nodrošinātu ražošanas procesus laikā, kamēr klients nav norēķinājies par preci. Šobrīd apmaksas termiņš ir 120 – 180 dienas, tas ir ilgs posms. Piemēram, mēs decembrī piegādājām preci, bet tikai tagad ienāk nauda – pirmais maksājums, bet no marta mēs jau strādājam pie jaunās kolekcijas. Ja nebūtu pieejami kredītresursi, to būtu grūti nodrošināt. Bet mums ir jāstrādā, jāsaglabā darba vietas un jānoturas tirgū.»
Sagatavoja Ilze Knusle-Jankevica, foto Ivars Veiliņš
19.3 °C,
2.8 m/s,
51.2 % 
19.3 °C,
2.8 m/s,
51.2 %