Lai arī īstā Jelgavas Latviešu biedrības (JLB) dzimšanas diena bija 10. jūnijā, kad tai apritēja 130 gadi, svinības pilsētā ir šodien. Tās, skanot laba vēlējumiem, atklātas pie Latvijas pirmā prezidenta un ilggadēja JLB vadītāja Jāņa Čakstes pieminekļa, svētkos godinot arī viņu. Bet nu svinības turpinās Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.
Ritma Gaidamoviča
«Man ir liels gods un pienākums runāt šai dienā, kad Jelgava un Jelgavas Latviešu biedrība svin lielus svētkus. Tas ir tikai dabiski, ka pirmo cieņu mēs izrādām ilggadējam biedrības vadītājam, kurš kopā ar biedrību bijis 16 gadus. Tieši Jāņa Čakstes laikā Jelgavas Latviešu biedrībai tapis pirmais karogs. Viņš ir bijis Jelgavas augšāmcēlējs, pirmo dziesmu svētku organizators ārpus Rīgas un daudzu citu pasākumu aizsācējs. Arī Jelgavas Latviešu biedrība ir viens no viņa garabērniem. Jelgavas Latviešu biedrībai, manuprāt, arī šodienas Jelgavā ir jāuztur latviskums. Jānis Čakste pacēla latviešu pašapziņu, garu un parādīja stratēģiju kā iet – celt Latvijā dzimstību, veidot spēcīgas ģimenes, dzīvot saticīgu dzīvi. Lai Jelgava plaukst vēl gaišāka, lai dzīvo Jelgavas latvieši un latviskais gars šajā pilsētā,» tā klātesošos pie J.Čakstes pieminekļa uzrunāja akadēmiķis, profesors Jānis Stradiņš.
Svinību atklāšanā piedalījās un uzrunu teica arī Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš. «Gribu teikt, ka latviskais gars, kas mājo mūsos, stiprina. Turēsim godā savu valsti un pilsētu. Vairosim gudrību un vienotību, stipras ģimenes un saticību. Tās ir visaugstākās vērtības. Lai laba veselība Jelgavas Latviešu biedrībai, turiet augstu tās vērtības, kuras bijušas svētas un dzīvas,» tā A.Rāviņš.
Šobrīd svinības turpinās Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Paredzēts, ka šajā svinīgajā daļā īpašu koncertu būs sagatavojuši biedrības kolektīvi un pieaicinātie viesi. Pie plašākas publikas nonāks arī JLB speciāli jubilejai veidotais buklets, kurā fotogrāfijās apskatāmi biedrības pēdējās piecgades svarīgākie notikumi.
Taču rīt, 13. jūnijā, pulksten 10 ikviens aicināts uz Svētās Annas katedrāli, kur notiks dievkalpojums ar aizlūgumu par Jelgavas Latviešu biedrību.
Jelgavas Latviešu biedrības aktīvāko biedru viedoklis, par to, ko viņiem nozīmē biedrība:
Ruta Liepa: «Es sevi vairāk saistu ar senioru deju kolektīvu «Rudens rozes», kas ar lepnumu var iet zem Jelgavas Latviešu biedrības karoga. Manuprāt, Jelgavas Latviešu biedrībā visi varam redzēt pilsētas lielākos entuziastus, kuri gatavi strādāt sabiedrības labā, negaidot, ka par to saņems kādu latu. Kā es šeit nonācu? Par to esmu pateicīga dzejniecei Lilianai Štauerei, kura mani reiz paņēma līdzi uz kādu pasākumu. Pēc tā nolēmu, ka man šeit jābūt. Tieši šeit esmu satikusies ar daudziem interesantiem cilvēkiem, atradusi jaunas iespējas, papildinājusi savas zināšanas literatūrā, kultūrā. Biedrība tagad ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa, kas ļauj man būt dzīvespriecīgai un atrasties notikumu epicentrā. Diezin vai es ietu Pilsētas svētku gājienā, atzīmētu Jāņa Čakstes jubileju, ja nebūtu šeit. Kad pienāk pensijas laiks, saproti, ka reti kam esi vajadzīgs, taču, esot biedrībā, nejūtos lieka. Biedrība ir vieta, kur atnākt, satikties ar cilvēkiem, brīnišķīgi pavadīt brīvo laiku. Lielākais prieks man ir par vasaras ekskursijām, kuras organizē biedrība. Tās parasti uzmundrina, liek atkāpties visām negācijām. Tad ne valdība slikta, ne pensija maza!»
Vija Zelmene: «Cik gadu stāžs man ir Jelgavas Latviešu biedrībā, uzreiz pat nevaru pateikt. Biedru karte kaut kur nolikta, taču kādi 15 gadi jau būs. Kad uzzināju, ka JLB atjauno darbību, nolēmu – man tur jābūt. Negribēju tikai mazbērnus auklēt, vīru un dēlus komandēt. Piezvanīju Elzai Misterei, ar kuru reiz Jelgavas kultūras namā strādājām, un «piedāvāju» sevi. Jā, šobrīd varu teikt, ka daudz darīts citu labā, taču lielākā ieguvēja esmu es pati. Augu laikā, kad par daudz ko nevarēja runāt, vēl jo vairāk – mani vecāki bija ļoti bailīgi. Daļa pasaules manā bērnībā bija slēgta, taču visu to es atguvu «labākajos gados» šeit, Jelgavas Latviešu biedrībā. Esmu latviete un gribu lepoties ar savu zemi, tāpēc man ir gandarījums par iespēju daudz ko uzzināt, kas man bija liegts bērnībā. Ko man šodien nozīmē biedrība? Darbu, darbu un vēlreiz darbu. Ieguldot savu darbu, es esmu papildinājusi zināšanas un tagad tās varu dod citiem, piemēram, ik gadu rīkojot Dzejas dienas, konkursus skolēniem. Februārī atjaunojām biedrības teātra pulciņu, jau esam iestudējuši pirmo lugu un 1. jūlijā dosimies pie Maskavas latviešiem. Kad biedrība sāka darbu, tās misija bija pašus un pārējos, jo īpaši jaunatni, iepazīstināt ar sen aizmirstiem, noliegtiem kultūras darbiniekiem. Tas, šķiet, izdevās. Bet šobrīd mēs esam izveidojuši savu dzejas klubu «Pieskāriens», palīdzam jaunajiem dzejniekiem tikt uz priekšu, rīkojam Dzejas dienas, mums ir dāmu klubiņš, kas apspriež sev svarīgas lietas, veco jelgavnieku klubiņš «Sendienas», senioru deju kopa «Rudens rozes», neoficiāls ceļotāju klubs, kas dodas ekskursijās, teātrītis. Darām, cik mūsu spēkos.»
Modris Ziemelis: «Te esmu kopš biedrības atjaunošanas – 1990. gada jūnija. Šķiet, mans lielākais nopelns ir Jelgavas Latviešu biedrības karoga atjaunošana. Neskatoties uz situāciju, kad atdūros kā pret mietu, un vairākkārtējiem atraidījumiem dažādos muzejos un arhīvos, trīs gadu neatlaidība vainagojusies panākumiem – mums jau 15 gadus ir savs karogs. Tas viss, pateicoties antikvariātā atrastai nozīmītei, uz kuras bija trīs burti – JLB, sauklis «Vienprātība vieno» un pilsētas ģerbonis, ko iegādājos par astoņiem latiem. Ar to devos uz Rīgas pils muzeju, kur izdevās atrast arī karogu. Ilgs bija ceļš līdz karogam, taču tagad mēs to lepni nesam. Man to neviens nelika darīt, taču tas ir veca jelgavnieka patriotisms. Tas laikam tāpēc, ka redzēju, kāda izskatījās pilsēta, pirms to nopostīja. Tieši ar tādu pašu neatlaidību 27 gadus esmu vācis fotokartītes ar veco Jelgavu, tagad 2500 esmu nodevis Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam. Jā, varēju tās pārdot, pelnīt naudu, taču piederība pilsētai man to neatļāva. Neesmu tas cilvēks, kurš iet uz sapulcēm, valdes sēdēm, taču biedrībā uzņemos darīt darbus, kurus citi nepaveiktu. Piemēram, šobrīd gribu atrast biedrības karoga meta autoru un esmu tam jau pavisam tuvu.»
Marija Jokste: «Esmu jelgavniece, latviete un lepna, ka, esot Jelgavas Latviešu biedrībā, kādam varu būt noderīga, strādāt sabiedrības labā. Ilgus gadus uzņēmos visas grāmatvedības lietas, taču tagad esmu tam pateikusi «stop!». Šobrīd gan smejos, ka mums ir nevis latviešu, bet pensionāru biedrība. Taču vienā gan nevaram apvienoties – Pensionāru biedrība vairāk rūpējas un risina sociālos jautājumus, bet mēs darbojamies sabiedriskajā un kultūras jomā. Es teikšu, ka šeit pavadītais laiks un darbs ir interesants, galvenais, darbojamies, lai biedrības vārds nepazustu un paši piepildītu sevi – piedalāmies dažādos svētkos, esam izdevuši dzejas grāmatas, izcēluši saulītē ievērojamus cilvēkus. Lai gan dažbrīd māc bailes, jo finansiālais stāvoklis nav visai labs un arī paaudze jau veca, nav jauno, kuri to visu pārņemtu. Jaunie nesaprot, kas ir priecāties par Latviju, skolās viņos neieaudzina latviskumu – to, ka jālepojas ar savu zemi, svētkiem, kā mīlēt savu zemi, lepoties ar saviem cilvēkiem. Trūkst magnēta, kas pievilktu, un, šķiet, jaunajiem nav priekšstata, kas tā biedrība vispār ir. Tās ir latviskās tradīcijas – vēstures turēšana godā. Kas mani šeit saista? Cilvēku kopa, kas apkārt, tie ir domubiedri, ar kuriem varam kopīgi risināt dažādus jautājumus. Mēs ļoti labi saprotamies, tie uztur manī možumu. Zinu, ka vienmēr ir vieta, kur iegriezties. Pievelk tā īpašā un darbīgā aura, galvenais, ka ir nodarbošanās. Tikai žēl, ka šodien daudzās iespējas mūsu jauniešus novirza citā gultnē un viņi par latviskumu nedomā. Vien atbild: «Omīt, tie bija tavi laiki!»»
15.3 °C,
4.1 m/s,
95.1 % 
15.3 °C,
4.1 m/s,
95.1 %