Nodarbinātības valsts aģentūras un Eiropas Sociālā fonda īstenotajā programmā, kas sniedz iespēju iegūt pirmā vai otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību bezdarbniekiem, šobrīd jau studē daži desmiti jelgavnieku – vieni mācības uzsāka gada sākumā, bet citiem tas vēl priekšā. Projektā piedalīties var bezdarbnieki ar augstāko vai nepabeigtu augstāko izglītību. Katram tiek piešķirts kupons 1000 latu vērtībā izvēlētās studiju programmas apmaksai. Turklāt projekts paredz, ka studiju laikā bezdarbniekam ik mēnesi tiek maksāta stipendija 70 latu apmērā. Kopumā 2010. gadā Latvijā šāda iespēja būs 900 bezdarbniekiem. Izglītības iestādi un mācību programmu brīvi var izvēlēties pats bezdarbnieks – galvenais, tai jāiekļaujas 18 kalendārajos mēnešos: kādam tā var būt 1. līmeņa augstākā izglītība, bet citam – laba iespēja pabeigt agrāk uzsāktas studijas augstskolā. Jelgavnieki priekšroku dod uzņēmējdarbības vadībai, grāmatvedībai, pārtikas higiēnai. Interese izrādīta arī par tādām studiju programmām kā datorsistēmas, sporta un bioloģijas pamatskolas skolotājs, sociālās palīdzības organizēšana. Kā paši bezdarbnieki vērtē šo iespēju?
«Ierēdņa amats nesniedz gandarījumu, dodu priekšroku sociālajam darbam»
Kristīne Ozoliņa: «Droši vien daudziem tas šķitīs dīvaini: ekonomikas maģistre – bezdarbniece un vēl izvēlas studēt sociālā darbinieka programmā. Bet tā nu tas tiešām ir! Tā ir pavērsusies mana dzīve. Vēl pirms laika strādāju daudziem tik vilinošā darbā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, bet… pēc divu gadu iekšējām pārdomām pati izvēlējos kļūt par bezdarbnieci. Man vienkārši šāds ierēdņa sēdošais darbs nesniedza nekādu gandarījumu. Laiks, zināšanas un spēks, ko ieguldi, liekas izkaisīts vējā, jo pa lielam no tā nekas nemainās. Mainās tikai vadība un tās uzstādījumi. Tā arī kļuvu par bezdarbnieci.
Šis laiks sakrita ar brīdi, kad manā ģimenē aizbildnībā ienāca bērniņš ar īpašām vajadzībām. Tā bija pavisam cita pasaule, citas rūpes, cita atbildība. Tad arī jutu, ka spēju sniegt vairāk un varbūt ne tikai šim mazulim, bet arī citiem kļūt noderīga. Protams, līdz šim manas zināšanas sociālajā darbā bija vairāk intuitīvas, sajūtu līmenī. Taču bija vēlme darboties. Pagājušajā gadā pilsētā nodibināju arī savu biedrību «Caritas», kuras mērķis ir veicināt sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu integrāciju sabiedrībā, attīstot sociālās rehabilitācijas un alternatīvās sociālās aprūpes pakalpojumus. Šobrīd vairāk savu darbību koncentrējam uz jautājumiem, kas skar bērnus ar īpašām vajadzībām.
Vēlamies ļaut viņiem justies iederīgiem sabiedrībā. Tā kā manas zināšanas to ļāva, sadarbībā ar pašvaldību uzrakstīju arī projektu – vēlējāmies izstrādāt integrācijas programmu pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādēm un pilotprojektā uzsākt tās ieviešanu pirmsskolas izglītības iestādē «Rotaļa», bet diemžēl projekts netika atbalstīts nepietiekamu finanšu līdzekļu dēļ. Taču tas ir tikai sākums, neapstāšos, meklēsim citus finanšu instrumentus.
Tajā brīdī, kad iestājos bezdarbniekos, zināju, ka ir iespēja studēt par programmas līdzekļiem un vēl saņemt stipendiju, taču uzreiz nodomāju, ka tas neattiecas uz mani – kur nu kāds vēl apmaksās studijas cilvēkam, kam kabatā jau ir maģistra diploms. Taču intereses pēc aizgāju uz tikšanos ar karjeras konsultantu, kur stāstīja par šo iespēju, un izrādījās, ka arī es to varu izmantot. Man bija skaidrs – jāmēģina! Zināju, ka gribu studēt sociālo darbu, jo jutu, ka teorētiskā bāze man šajā jomā klibo. Nākamais solis – izvēlēties atbilstošu programmu. Jā, to piedāvā arī Latvijas lielākās augstskolas, taču, tā kā jau gana esmu pabijusi šajā konveijerā, gribēju izvēlēties kādu mazāku skolu, kur viss būtu personiskāks. Tā arī atradu Latvijas Kristīgo akadēmiju, kur jau no februāra studēju sociālo karitatīvo darbu.
Mācības beigšu pēc gada, un tad arī diploms apliecinās manas zināšanas. Jā, es pavisam noteikti varētu strādāt par sociālo darbinieku pašvaldībā – kāpēc ne?! Ne jau visu dzīvē izšķir algas apmērs. Arī šo gadu, kamēr mācīšos, nevarēšu atļauties sēdēt mājās. Noteikumi to atļauj – varu mācīties par programmas līdzekļiem un vienlaikus strādāt, tikai jārēķinās, ka zaudēju stipendiju 70 latu apmērā. Strādāšu projektos, būšu eksperte. Protams, darbojos savā biedrībā – mēs vēl esam jauni, tāpēc pašiem saviem projektiem iegūt finansējumu ir grūti. Jāceļ kapacitāte, jāpierāda sevi, tāpēc pagaidām cenšamies sevi apliecināt, kļūstot par partneriem citām, jau pieredzējušām, sabiedriskajām organizācijām. Katrā ziņā es gūstu gandarījumu gan no jaunajām zināšanām, gan jaunās darbības sfēras.»
«Kad ieguvu diplomu, raudāju»
Jeļena Aksinoviča: «Tas ir brīnums, neatsverama dāvana, ko esmu saņēmusi. Ja nebūtu šīs programmas, es vienkārši nevarētu atļauties šobrīd mācīties. Pati jau divus gadus esmu bez darba, vīram it kā darbs ir, bet nu jau gandrīz pusgadu viņš ir piespiedu bezalgas atvaļinājumā. Ģimenē aug skolas vecuma bērni. Ja nebūtu mūsu vecāku, kas nemitīgi palīdz ar naudiņu, mēs nekādi nevarētu savilkt galus kopā, kur nu vēl domāt par tādu luksusa lietu kā mācības. Ja atļaujies vienu vai otru lietu, tu zini, ka tā tiek atrauta no ģimenes budžeta, bērnu vajadzībām. Tieši tas bija iemesls, kāpēc es pirms gadiem biju spiesta mācības pārtraukt. Toreiz tā arī nepiepildījās mans sapnis iegūt diplomu uzņēmējdarbībā Latvijas Biznesa koledžā. Pusgadu pirms man bija jābeidz koledža, no tās aizgāju – vienkārši nevarēju atļauties samaksāt skolas naudu. Kādam varbūt tā nešķiet liela summa – 375 lati par pusgada mācībām –, bet mūsu ģimenei tas bija ļoti daudz. Plus vēl braukšana uz Rīgu. Sapratām, ka to pavilkt nespēsim. Protams, sāpēja sirds, bet ko darīt…
Gada sākumā, kad man Nodarbinātības valsts aģentūrā konsultante piedāvāja iespēju mācības pabeigt par valsts līdzekļiem, nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani. Uzreiz piekritu. Es ļoti labi apzinos, ka bez augstākās izglītības šobrīd labu darbu atrast ir ārkārtīgi grūti. Labākajā gadījumā varētu strādāt par pārdevēju. Līdz šim esmu strādājusi par pavāri, manikīra meistari. Bet nu man ir diploms kabatā – tā kā man bija atlicis tikai pusgads, ko mācīties, jau jūnijā absolvēju koledžu.
Kādas perspektīvas es saskatu tagad? Iegūtā izglītība man ļauj ne tikai būt par darba ņēmēju, bet sākt arī savu, kaut pavisam nelielu, biznesu. Pirmkārt jau esmu par sevi daudz pārliecinātāka, ļoti augstu novērtēju arī skolas programmu – mums iedeva tieši tik, cik vajag. Ekonomika, jurisprudence, biznesa plānu gatavošana, personālvadība, psiholoģija – bez tā visa uz savu galvu kaut ko uzsākt būtu daudz grūtāk. Tagad man ir ļoti labs pamats, lai, iespējams, tiešām domātu par maza uzņēmuma veidošanu. Kādā jomā? Kā trīs bērnu māmiņa es pieļauju, ka tas varētu būt saistīts ar bērniem – izglītības joma, varbūt kāds bērnu preču veikaliņš. Es vienmēr esmu tiekusies sevi pašrealizēt – arī tad, kad bērni vēl bija pavisam mazi, nemitīgi centos mācīties. Esmu apguvusi vairāku arodu pamatus – kaut vai manikīru. Tāpat es ļoti novērtēju nodarbinātības aģentūras speciālistu palīdzību. Viņi vienmēr bijuši tik atsaucīgi, piedāvājuši katru iespēju, un es arī nelaidu tās garām. Piemēram, kamēr auklēju bērnus, pabeidzu latviešu valodas kursus.
Var jau būt, ka tas ir atkarīgs no audzināšanas, taču mūsu ģimenē izglītībai ir ļoti liela nozīme – es to audzinu arī savos bērnos. Lai man nestāsta, ka mākslas vai mūzikas skolas apmeklējumu bērnam nevar atļauties. Vienkārši nevajag piešķirt tik lielu nozīmi materiālām vērtībām – zinu vecākus, kam svarīgāk izdabāt bērna kaprīzēm un nopirkt viņam ekskluzīvu mobilo telefonu tā vietā, lai domātu par bērna pilnveidošanu. Jā, tādi cilvēki varbūt arī nenovērtēs iespēju mācīties, bet es teikšu atklāti – kad pabeidzu koledžu, manī bija tik pozitīvas emocijas, ka es no laimes raudāju.»
«Mani sameklēja koledža»
Līga Čopliani: «Savulaik biju iestājusies Grāmatvedības un finanšu koledžā, tobrīd skolai bija arī filiāle Jelgavā. Mācības sāku, bet tad notika pavērsiens – tobrīd strādāju Jelgavas tuberkulozes slimnīcā par galveno grāmatvedi, iestādi grasījās slēgt, un varat iedomāties, kāds tobrīd bija galvenā grāmatveža darba apjoms. Protams, bija nereāli tajā visā jezgā to vēl apvienot ar mācībām. Tā nu koledžu pametu. Slimnīcu slēdza, un es paliku bez darba. Tagad jau divus gadus esmu bezdarbniece. Ja godīgi, pat neesmu tā intensīvi darbu meklējusi – esmu no tiem, kas par 200 latiem strādāt neies, kur nu vēl Rīgā, ja klāt nāk ceļa izdevumi. Taču es lieliski apzinos, ka šobrīd ne uz ko labāku pretendēt nevaru, jo zinu, ka citi grāmatveži lielos uzņēmumos tā arī strādā par tik niecīgu algu. Tieši tāpēc novērtēju iespēju izmantot šo laiku mācībām. Nezinu gan, kāpēc par šādu iespēju mani neinformēja nodarbinātības aģentūras darbinieki. Es taču anketās jau biju norādījusi, ka man ir nepabeigta augstākā izglītība. Iespējams, ka pati arī esmu mazliet vainīga, jo nebiju regulāri internetā meklējusi jaunākās iespējas. Taču tas vienalga ir mazliet dīvaini, ka ir iespēja, bet man par to jāuzzina ne no sava nodarbinātības aģentūras konsultanta.
Kā tieši es uzzināju? Mani sameklēja koledža. Viņiem bija palikuši dati par to, ka esmu mācības sākusi, bet ne pabeigusi. Tad nu viņi paši mani uzmeklēja un piedāvāja skolu pabeigt jau par programmas līdzekļiem. Es viņus saprotu – tas ir bizness un arī viņi cīnās par katru studentu. Bet man tā tiešām ir lieliska iespēja, jo es saņemu ne tikai 1000 latu mācību maksai, bet arī stipendiju 70 latu mēnesī. Tas ir pietiekami, lai varētu atļauties mācīties. Mācības jau esmu sākusi un savu programmu beigšu 2011. gada jūlijā, tad arī kļūšu par sertificētu grāmatvedi ar augstāko izglītību. Pēc tam jau skatīšos uz darba tirgu un piedāvājumiem. Iespējams, ka šis ir pareizākais variants – krīzes laiku izmantot savas kvalifikācijas celšanai, lai pēc tam darba tirgū varētu pretendēt uz kaut ko vairāk.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš
10.1 °C,
2.5 m/s,
75 % 
10.1 °C,
2.5 m/s,
75 %