24.6 °C, 2.7 m/s, 50.6 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāNo ASV pārrodas ar Kosmosa akadēmijas diplomu (+Video)
No ASV pārrodas ar Kosmosa akadēmijas diplomu (+Video)
09/08/2010

«Pēc piecām misijām sāku pārdomāt, vai tiešām vēlos kļūt par kosmonauti vai tomēr sēdēt uz zemes un no šejienes kontrolēt tur notiekošo. Pieļauju, ka mani izbrāķētu arī auguma dēļ, kosmonauti ir maziņi, bet es – pāri 180 centimetriem,» ar šādām pārdomām nupat no ASV Kosmosa un raķešu centra starptautiskās nometnes «International Space camp» atgriezusies Jelgavas Valsts ģimnāzijas 9. klases absolvente Anna Cirmane.

Ritma Gaidamoviča

«Pēc piecām misijām sāku pārdomāt, vai tiešām
vēlos kļūt par kosmonauti vai tomēr sēdēt uz zemes un no šejienes
kontrolēt tur notiekošo. Pieļauju, ka mani izbrāķētu arī auguma
dēļ, kosmonauti ir maziņi, bet es – pāri 180 centimetriem,» ar
šādām pārdomām nupat no ASV Kosmosa un raķešu centra starptautiskās
nometnes «International Space camp» atgriezusies Jelgavas Valsts
ģimnāzijas 9. klases absolvente Anna Cirmane.

Viņai, uzvarot konkursā «Mums pieder debesis!», bija
unikāla iespēja no 23. jūlija līdz 1. augustam kopā ar vēl 40
jauniešiem no 20 pasaules valstīm piedalīties starptautiskā
nometnē. Tieši viņas izgudrojums – spēle «Ieskaties debesīs dziļāk,
starp zvaigznēm…» – atzīts par vienu no labākajiem darbiem. «Esmu
pabijusi zemē, ko iepriekš redzēju tikai filmās, un man ir diploms,
kas apliecina, ka esmu beigusi Kosmosa akadēmiju. Galvenais, man ir
priekšstats par to, kā tad ir būt kosmonautam,» teic Anna.
Astroloģija, zvaigznes, raķetes ir tās lietas, kas Annu interesē
jau sen, bet nu viņai izdevies kaut daļēji piepildīt sapni – vismaz
nedaudz ielūkoties kosmonautu dzīvē. «Ja tā var teikt, es nedēļu
biju kosmosā – man bija neskaitāmas lekcijas par kosmosu, par tā
uzbūvi, dzinējiem, kosmonautiem, ko tie drīkst darīt, ko nē,
vairākas pārbaudes, kas jāiztur kosmonautiem, praktiskie uzdevumi,»
stāsta Anna. Nedēļas laikā viņa piedalījusies piecās misijās –
«Alfa», «Bravo», «Čārlijs», «Delta» un «EDM». Pirmajā Anna bijusi
misijas zinātniece, kurai nepārtraukti jāsazinās ar tiem, kuri ir
orbītā un veic eksperimentus. Viņai kā zinātniecei bija grāmatās
jārod izskaidrojumi reakcijām, kas rodas tur, orbītā, jādod ziņas
par to, kuru kloķīti spiest, kuru nē. 2. misijā jau Anna kļuvusi
par pilotu, kurš palaiž un nosēdina kosmosa kuģi, pārbauda
dzinējus, durvis un atbild par tehniskām lietām. Tiesa, šoreiz
tikai mācību kuģī, kurā viss notiek it kā pa īstam, taču tas stāv
uz vietas. «Čārlijā» Anna bija inženiere orbītā, kurai, komunicējot
ar zinātniekiem uz zemes, kosmosā bija jāpagatavo «Citplanētiešu
zobu pasta». «Delta» – datoroperatore, kura uztur sakarus ar pilotu
un komandieri. Līdzīgs darbs arī pēdējā misijā, tiesa, šajā visus
kosmonautus piemeklējušas slimības – sirdslēkme, migrēna, alerģija
–, bet Annas uzdevums bija pēc instrukcijām stāstīt, kas jādara
katrā konkrētā situācijā. Visām kaitēm imitētajā misijā gan bijušas
vienas zāles – «Skittles» konfektes, tik katrai slimībai sava
krāsa. «Šī misija bija nopietnākā, bez instruktoru palīdzības, taču
neveiksmīgākā, jo kapteinis nepareizi nosēdinājis kosmosa kuģi un
cilvēkiem salauztas kājas,» stāsta Anna, piebilstot, ka tieši šis
amats viņai visvairāk iepaticies. Viņai bijusi izdevība izmēģināt
arī praktiskas pārbaudes, piemēram, centrifūgu – ieliek cilvēku
kabīnē un griež, stimulatoru – nosēdina un paceļ kosmosa kuģi,
brīvo kritienu. Viņa tās izturējusi godam. «Interesantākās man
šķita sadzīves lietas, piemēram, tas, ka kosmonauti nevar kosmosā
maizi ēst, jo tā sadrūp, ēd tikai tādas pankūkas ar zemesriekstu
sviestu, nūdeles, konservus. Mazgāšanās – tikai un vienīgi ar
speciālu šķidrumu, kas nav jānoskalo, guļ ar drošības jostām
piestiprināti pie sienas vai speciālās kabīnēs. Lai neatrofētos
muskuļi, viņiem bieži jāvingro, ar kājām jātaisa ritenītis, bet,
lai roku muskuļi darbotos, jāstiepj speciālas gumijas,» stāsta
Anna. Jelgavniece piedalījusies arī ugunsizturīga vairoga
būvniecībā. «No saplacinātiem makaroniem, folija un metāla sieta
taisījām vairogu, kas nelaistu cauru uguni. Tad trīs minūtes tam
laiž virsū uguni un skatās, kas otrā pusē notiek ar olu. Ola ir
cilvēks. Mūsu vairogs bija izturīgs,» stāsta Anna. Protams,
neizpalikušas arī ekskursijas pa raķešu centru un filmu skatīšanās
par zvaigznēm. Viņa atzīst, ka nometnē pārliecinājusies, ka raķetes
ir lieta, kas viņu saista, tāpēc Anna ir gatava vēl atgriezties
ASV.

Foto un Video: no personīgā arhīva