Atrast jelgavniekus, kuri jau gadiem kā devušies peļņā uz ārzemēm, ir tik vienkārši – pa kādam pazīstamam būtu vai katram pilsētniekam. Taču atrast tādus, kas šogad izšķīrušies par atgriešanos, izrādās visai sarežģīts uzdevums. Tomēr šādi cilvēki ir, un viņus nav nobaidījis tas, ka vēl aizvien pie mums runā par krīzi, bezdarbu vai sociālo nestabilitāti. «Jelgavas Vēstnesis» aicina atsaukties arī citus, kuri pēc īsākas vai garākas prombūtnes atgriežas pilsētā un ir gatavi dalīties savā pieredzē. Mēs labprāt jūs uzklausīsim! Rakstiet uz e-pastu: redakcija@info.jelgava.lv!
Eduards Džus, kurš ar sievu Kristīni atgriezies no darba Īrijā, Anglijā un Vācijā: «Galvenā doma, braucot uz Īriju, man bija papildus nopelnīt, lai varam Latvijā normāli dzīvot. Taču pēc nepilna pusgada nolēmām, ka tā būs mūsu nākamā dzīves vieta, un uz Īriju pārcēlās arī Kristīne ar dēlu.
Sākumā dažas dienas nostrādāju celtniecībā, tur mani apšmauca, vēlāk dabūja darbu metālapstrādes rūpnīcā, strādāju kopā ar krieviem, lietuviešiem un pelnīju 400 eiro nedēļā. Darbs nebija slikts, taču nedrošs – darba drošības noteikumi bija zem katras kritikas. Viss beidzās ar sešām šuvēm uz galvas, kuras vēl šodien var redzēt. Visu pārdomājot, nolēmu: ja jau reiz es te atbraucu, tad jāstrādā ar īriem, lai varu papildināt savas angļu valodas zināšanas, kas jau bija labā līmenī. Meklēju darbu, ejot iekšā katrā veikalā, stāstot, kas es tāds, ko meklēju, ko vēlos. Un «nostrādāja» tieši manas valodas zināšanas. Priekšnieks teica: «Tu labi runā angliski, es tev piezvanīšu.» Man piezvanīja, un es sāku strādāt veikalā, kur pārdod kamīnus, braukāju pa visu Īriju, tos uzstādīju. Maksāja labi – no 450 līdz 470 eiro nedēļā, tāpēc varējām atļauties visu, katru nedēļas nogali braucām ekskursijās. Dzīves līmenis bija augsts.
Taču viss sarežģījās, jo dēlam nepatika šis klimats, viņš ļoti bieži slimoja. Tieši viņa dēļ pārcēlāmies atpakaļ uz Latviju. Taču, šķiet, te par daudz atkal saklausījos, ka Latvijā klāsies slikti, un pirmskrīzes laikā atkal aizbraucu uz Angliju. Darbu atradu pēc vecās taktikas. Strādāju veikalā par «busa» šoferi, taču nedēļas laikā neizdevās atrast dzīvesvietu, tāpēc nevarēju tur palikt. Kristīne zvanīja, lai braucu uz Vāciju, būs darbs pasta servisā. Aizbraucu, un man pievienojās arī ģimene. Sāku strādāt Vācijas paku piegādāšanas servisā – darbs no pulksten 4 rītā līdz 20.30 vai ilgāk, un tā piecas dienas nedēļā vadāju pakas. Alga – 1400 eiro mēnesī, taču tas bija maz. Paši vācieši pelnīja krietni vairāk. Vēl izrādījās, ka tu nevari būt vienkārši strādnieks – līdz ko sāc strādāt, kļūsti par uzņēmēju, tāpēc jāmaksā vēl atsevišķi nodokļi, kas algu būtiski samazina. Arī dēlu bērnudārzā nevarējām iekārtot…
Vienu dienu aptvēru, ka nevarēsim to izturēt. Ar asarām acīs zvanīju Kristīnei un teicu: «Mēs neko šeit neiegūsim, ir jābrauc mājās!» Tas notika šogad, kad vienas dienas laikā sapakojām mantas un ar savu auto braucām atpakaļ uz Jelgavu – mājām. Kad priekšnieks man četros no rīta zvanīja un prasīja, kur esmu, jau bijām pie Vācijas robežas. Viņš apšmauca mani, es viņu.
Mans secinājums – simts reizes ir jāpadomā, pirms dodies prom. Ja tev ir ģimene, vieta, kur dzīvot, stabils darbs, kaut arī ne tas augstāk atalgotais, labāk ir palikt te, jo arī ārzemēs nav viegli. Patiesībā tevi tur kā viesstrādnieku visu laiku vēlas tikai apšmaukt. Labāk ir varbūt mazāk pelnīt, toties zināt, ka darbs ir stabils. Šobrīd turpinu strādāt policijā, kur strādāju pirms aizbraukšanas. Tāpat kā ārzemēs, staigājot pa veikaliem, esmu atradis arī otru darbu – būvmateriālu veikalā «Pilsēta», un man tas ļoti patīk. Bet Kristīne turpina strādāt par juristi. Pēc lielās «ceļošanas» esam sapratuši, ka iespējas ir tepat, tās tikai jāatrod.»
Sagatavoja Ritma Gaidamoviča,foto Ivars Veiliņš
23.2 °C,
2.4 m/s,
53.7 % 
23.2 °C,
2.4 m/s,
53.7 %