Pilsētā

Ilze Knusle-Jankevica

Vieni no tiem, kam noteikti jāstrādā svētkos, ir operatīvo
dienestu darbinieki – policisti, ugunsdzēsēji, mediķi, apsargi,
avārijas dienestos strādājošie. Šo profesiju pārstāvji atklāj, ka
viņi svētkiem pieiet diezgan pragmatiski, īpaši neaizraujas ar
svinēšanu un neskumst, ja nākas atteikties no pasēdēšanas ar radiem
un draugiem. «Manā darbā visas dienas ir vienādas, un esmu jau pie
tāda grafika pieradis. Tā kā alkoholu nelietoju jau vairākus gadus,
galvenā svētku sastāvdaļa ir vakariņas un kūka. Tiesa, ja jāstrādā,
neieturu tās kopā ar ģimeni un draugiem, bet svinu, kad pārnāku no
maiņas,» stāsta apsargs Juris. Tikpat pašsaprotami strādāšanu
Jaungada naktī uztver arī tie, kam šogad tā būs pirmā reize. «Darbs
ir darbs, un kādam vienalga būs jāstrādā. Domāju, ka šī būs mierīga
nakts, jo cilvēki vairāk atpūšas mājās vai vietā, kur «nobāzējas»,
un apkārt nebraukā. Nākamajā dienā gan varētu būt vairāk iereibušu
šoferu,» tā ceļu policists Jānis Bumbieris. Viņš spriež – ja maiņas
laikā gadītos sastapt ziemeļbriedi, viņš tiesības tam neprasītu un
ļautu turpināt ceļu.   

Lai gan bijušais Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta
Jelgavas brigādes vadītājs Aldis Feldmanis neatceras, ka tieši
Jaungada naktī būtu piedzīvots kāds ugunsgrēks, glābējs Agnis
Pūpols vienu Jaungadu sagaidījis uz pirtiņas jumta kores. «Dzēsu
to, un pārējie jokoja, ka es jau uzlīdis visaugstāk, lai salūtu
labāk redzētu,» atceras ugunsdzēsējs. Viņš uzskata, ka svētku naktī
mazāk ugunsgrēku ir tāpēc, ka cilvēki ilgāk ir nomodā – ja izceļas
ugunsgrēks, viņi spēj operatīvāk reaģēt un ātrāk izsaukt
ugunsdzēsējus. Vairāk esot sadzīves ugunsgrēku – deg atkritumu
urnas, kādam raķete iekritusi balkonā, piedeg ēdiens… 

 

Ugunsdzēsējiem esot cikls, ka vienam cilvēkam maiņa Jaungada
naktī iekrītot reizi četros gados. Tā kā alkoholu darbā lietot
nedrīkst, savulaik tosts teikts ar bezalkoholisko dzirkstošo
dzērienu «Mežezers» glāzēs, bet šogad jau laicīgi ik mēnesi mesta
naudiņa, lai varētu sarīkot svētku vakariņas ar kliņģeri.

Sarunās ar mediķiem nākas secināt, ka cilvēki svētku laikā
īpaši uz slimnīcu neraujas, protams, ja vien var pagaidīt. Jelgavas
slimnīcas vecākā vecmāte Eva Vingre stāsta, ka pat topošās māmiņas
svētkos negrib dzemdēt un, ja iespējams, gadu miju sagaida mājās.
Tomēr, ja gadās šajā laikā atrasties slimnīcā, personāls arī tētim
ļauj palikt. «Īpaši tēti vēlas būt kopā ar sievieti, ja gaidāms
pirmais bērns,» stāsta vecmāte. Paši mediķi svētkos parūpējas par
atbilstošu atmosfēru nodaļā, kāds varbūt uzvelk galvā rūķa cepuri,
un gadu mijā strādājošie pulcējas uz kāpnēm un vēro
salūtu. 

 

E.Vingre neatceras gadījumu, ka būtu piedzimis bērniņš tieši
pašā gadu mijā. «Ja bērns piedzimtu minūti pirms vai pēc pusnakts,
varbūt vecāki vēlētos dzimšanas apliecībā ierakstīt jauno vai veco
gadu, bet, ja ir jau vismaz piecas minūtes jaunajā gadā, šādu
jautājumu vairs nav,» tā viņa. Mediķiem ir savi ticējumi – ja pirmā
piedzimst meitenīte, gads būs mierīgs, bet, ja puika, gads būšot
ražīgs.

Mediķi atceras, ka visvairāk izsaukumu Jaungada naktī bijis
apmēram pirms desmit gadiem, kad tauta «apguvusi» pirotehniku un
sākusi pašrocīgi šaut salūtus. Toreiz mediķu palīdzība bija
nepieciešama 28 reizes. Tomēr bijuši arī dažādi pārpratumi un
dīvaini izsaukumi. «Apmēram pirms diviem trim gadiem pulksten 23.45
ieradāmies Līvbērzes pagasta Vārpā. Tur kādam kungam astoņas dienas
nebija izgājis vēders, un viņš mediķus nolēma izsaukt tieši
Jaungada naktī. Bija krietni sasnidzis, pusnakti sagaidījām, velkot
kungu ar ragavām uz mašīnu. Nodaļā atgriezāmies tikai pulksten 2,»
stāsta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbiniece
Rita Dobriņina. Tāpat gadījies, ka Vecgada vakarā pulksten 23
mediķi dodas izsaukumā, bet izrādās, ka tas bijis joks. «Cenu
pagastā ir divas mājas «Vilki» un «Zaķi», no vienas tad arī saņēmām
izsaukumu. Taču kartē atradām tās mājas, kuras mums nevajadzēja, un
četras stundas maldījāmies, kamēr nonācām īstajā adresē, bet
izrādījās, ka tur iereibušo kompānija nolēmusi pajokot,» atceras
R.Dobriņina. Viņas kolēģis stāsta, ka Jaungada naktī no kluba
nācies vienā mašīnā vest divus kaušļus un bijis nepieciešams
policijas eskorts, kas vīriešus turēja visu ceļu līdz pat
slimnīcai, lai viņi neturpinātu kautiņu arī ātrajos. 

Šis būs otrais gads pēc kārtas, kad par īpašu svētku «dāvanu»
tirgotājiem parūpējusies valdība. Tā kā pieņemtas izmaiņas dažādos
nodokļos, kas stājas spēkā no 1. janvāra, veikalniekiem svētku
naktī jāpagūst nomainīt visas cenas un programmatūra. «Pagājušajā
gadā bija diezgan daudz izmaiņu, tāpēc sāku strādāt 1. janvārī
pulksten 6. Veikalu vēra vaļā pulksten 12, un tikai knapi paspēju
visu izdarīt, bet visādi sīkumi bija jāpielabo un jānovērš visu
dienu. Šoreiz gan viss lielais darbs būs viena procenta dēļ!»
mazliet skumja par sabojātajiem svētkiem ir veikala «Elvi» vadītāja
Silvija Junele. Viņa norāda, ka jau otro gadu nevar svētkos braukt
ciemos un pārāk daudz lustēties, jo jābūt veikalā, turklāt
veicamais darbs ir piņķerīgs.

 

Tomēr izrādās, ka ne tikai valdība var sagādāt šādu «dāvanu».
«Iepriekšējos gados, kad nebija tik daudz sniega, mums bija tā
saucamās mājas dežūras – darbinieki svinēja mājās un gaidīja
izsaukumu, bet pagājušajā gadā gan bija ko norauties. Kas to varēja
zināt, ka būs tāda ziema!» teic ceļu uzturētāja SIA «Kulk» meistars
Jānis Leitāns. Viņš atceras, ka tehnika strādāja nepārtraukti un
traktoru šoferi labi ja divreiz izkāpa, lai aizietu uz
labierīcībām.

Citiem, piemēram, izklaides un tūrisma nozarē strādājošajiem,
svētki ir īstākais pļaujas laiks.

Mūziķis Aivars Konutis atceras Jauno gadu, kad bija jāspēlē
Mālpilī. «Izgāju skatīties salūtu, un viena raķete neveiksmīgi
nokrita un iešāva man kājā. Uzvalka bikses sadega, kāja sapampa,
bet vēl divas stundas bija jāspēlē. Pieliku sniegu un iztiku bez
slimnīcas, bet bikses gan bija jāmet ārā,» tā mūziķis. Pēdējos
piecus gadus viņš Jaungada naktī strādājis, bet šogad, iespējams,
būs brīvs. «Līdz šim man tādu problēmu nebija, bet tagad jādomā, ko
darīt. Varbūt ar draugiem aizbrauksim paslēpot.»

 

Jaungada naktī daudz vairāk apmeklētāju ir arī klubos. «Lai
gan katru gadu izdomājam ko īpašu, jau par tradīciju kļuvis tas, ka
Jaungada naktī notiek karnevāls,» stāsta kluba «Tonuss» pasākumu
rīkotājs Edijs. Šajā naktī klubs strādā līdz pēdējam apmeklētājam –
vienu gadu tas durvis vēris tikai 1. janvāra pulksten 9.30.
«Jaunajā gadā darbiniekiem ir atļauts iedzert šampanieti, jo, ja
mums būs priecīgāks noskaņojums, mēs vairāk pozitīvu emociju
nodosim apmeklētājiem,» tā Edijs, piebilstot, ka, piemēram, bārmeņi
svētkus izjūt arī maciņā, jo alga esot vismaz divtik
lielāka. 

 

Peļņā Jaungada naktī dodas arī taksometru vadītāji. Pēteris
jau septiņus gadus paēd svētku vakariņas, sagaida pusnakti un dodas
uz darbu. «Tā ir diezgan dīvaina nakts, bet pasažieri ir jautri. Ir
gadījušies tādi, kas klejo pa pilsētu no kluba uz klubu, bet ir arī
tādi, kas izdomājuši apciemot draugus un radus Ventspilī, Liepājā,
Tukumā, Rīgā, Salaspilī. Tāpat ir nācies vest Ziemassvētku vecīšus
un maskās tērptus cilvēkus,» stāsta Pēteris. Nereti pasažieri
piedāvā šampanieti vai vienkārši uzdāvina visu pudeli. Vienu gadu
pēc svētkiem Pēterim mašīnā bijuši septiņi šampji, ko viņš
izdāļājis kaimiņiem par dažādiem pakalpojumiem, piemēram, zāles
pļaušanu.

Pirotehnikas uzņēmuma «Jelgavas Lija» vadītājs Jānis Tauriņš
stāsta, ka svētku salūts Jaunajā gadā šauts vairākās Latvijas
pilsētās, tostarp Jelgavā, Liepājā, Ventspilī, Rēzeknē, Jūrmalā,
Talsos. Viņš novērojis, ka Eiropā cilvēki Jauno gadu visbiežāk
sagaida ārā ar šampanieša glāzi un pīrāgiem, salūtu un dejām, bet
Latvijā – sēžot pie galda. «Pirms gadiem pieciem, kad šāvām salūtu
Jelgavā, bija gandrīz kā Eiropā – cilvēki Hercoga Jēkaba laukumā
vēroja salūtu, klausījās mūziku un dzēra šampanieti, tā pavadot
kādas divas trīs stundas,» atceras J.Tauriņš. Īpašāks bijis salūts
gadsimtu mijā – naktī no 1999. uz 2000. gadu. Tad salūts šauts
nevis divpadsmitos, bet vienos – jau jaunajā gadsimtā, lai tas būtu
gaišs, skaists un labs.

Taču, iztaujājot dažādu profesiju pārstāvjus, kuriem nācies
strādāt Jaungada naktī, nākas secināt, ka lielākā daļa no viņiem
svētkus īpaši nesvin un pat brīnumiem netic. Šķiet, vienīgais
ticējums, uz ko viņi paļaujas, ir: ja jāstrādā Jaungada naktī,
vismaz gadu vēl būs darbs. Un tas šobrīd nav mazsvarīgi.

 

Ilustrācija: Ivars Veiliņš