Pašlaik Jelgavā reģistrēti gandrīz 4000 bezdarbnieku, bet brīvas darba vietas – tikai ap 120. Taču, neskatoties uz to, arvien skaļāk izskan gadījumi, kad uzņēmumi, neraugoties uz lielo bezdarbnieku skaitu, nevar atrast atbilstoši kvalificētus darbiniekus. Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Jelgavas filiāles vadītājs Māris Narvils norāda – tie, kas kaut kādu iemeslu dēļ darbu zaudējuši, bet kuriem ir atbilstošas zināšanas, kvalifikācija un motivācija strādāt, NVA «piestāj» uz pavisam īsu laiku un visbiežāk darbu atrod paši pēc savas iniciatīvas, taču tā ir pavisam niecīga bezdarbnieku daļa. Toties krietni vairāk ir tādu, kuri savā profesionālajā varēšanā atpaliek, un tad jau runāt par veiksmīgu iekļaušanos darba tirgū ir grūti. «Nosacīti bezdarbniekus varam iedalīt četrās kategorijās: tie, kuri grib un var iekļauties darba tirgū; tie, kuri grib, bet nevar; tie, kuri var, bet negrib un tie, kuri negrib un nevar atsākt darba gaitas, un šajā kategorijā diemžēl ietilpst ap 20 procentiem no visu bezdarbnieku skaita Jelgavā,» komentē M.Narvils, secinot, ka ne tikai visas valsts, bet arī mūsu pilsētas kontekstā tā dēvētās divu ātrumu sabiedrības veidošanās kļūst arvien izteiktāka – tā vairs nav tikai tendence, bet gan realitāte.

Sintija Čepanone

Pašlaik Jelgavā reģistrēti gandrīz 4000 bezdarbnieku,
bet brīvas darba vietas – tikai ap 120. Taču, neskatoties uz to,
arvien skaļāk izskan gadījumi, kad uzņēmumi, neraugoties uz lielo
bezdarbnieku skaitu, nevar atrast atbilstoši kvalificētus
darbiniekus. Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Jelgavas
filiāles vadītājs Māris Narvils norāda – tie, kas kaut kādu iemeslu
dēļ darbu zaudējuši, bet kuriem ir atbilstošas zināšanas,
kvalifikācija un motivācija strādāt, NVA «piestāj» uz pavisam īsu
laiku un visbiežāk darbu atrod paši pēc savas iniciatīvas, taču tā
ir pavisam niecīga bezdarbnieku daļa. Toties krietni vairāk ir
tādu, kuri savā profesionālajā varēšanā atpaliek, un tad jau runāt
par veiksmīgu iekļaušanos darba tirgū ir grūti. «Nosacīti
bezdarbniekus varam iedalīt četrās kategorijās: tie, kuri grib un
var iekļauties darba tirgū; tie, kuri grib, bet nevar;
tie, kuri var, bet negrib un tie, kuri negrib un nevar atsākt darba
gaitas, un šajā kategorijā diemžēl ietilpst ap 20 procentiem no
visu bezdarbnieku skaita Jelgavā,» komentē M.Narvils, secinot, ka
ne tikai visas valsts, bet arī mūsu pilsētas kontekstā tā dēvētās
divu ātrumu sabiedrības veidošanās kļūst arvien izteiktāka – tā
vairs nav tikai tendence, bet gan realitāte.

Par divu ātrumu sabiedrības attīstības risku banku eksperti jau
brīdināja ekonomiskās lejupslīdes laikā, proti, tiem, kam ir darbs,
situācija pakāpeniski uzlabosies, kamēr, tiem, kuriem darba nav,
arī ekonomikas atkopšanās posmā situācija un materiālais
nodrošinājums nekļūs labāks. Un likumsakarīgi, ka uzņēmīgākie
cilvēki par spīti grūtībām meklē un atrod darbu, kāds darba gaitās
dodas uz ārzemēm, jo tā pašlaik gan bezdarba situācijas, gan zemā
atalgojuma dēļ ir vienīgā iespēja uzturēt ģimeni, bet pārējiem tas
prasa tik milzīgu piepūli, ka galu galā liela daļa darba
meklējumiem atmet ar roku, viņiem zūd motivācija un vēlme strādāt.
«Ievērojama daļa mūsu klientu ir cilvēki, kuri nav strādājuši kopš
padomju laikiem, toties visus šos gadus aktīvi pretendē uz valsts
un pašvaldības palīdzību un vairumā gadījumu to arī saņem, jo
palīdzību nav pamata atteikt. Turklāt uz GMI pabalstu, kas
pieaugušam cilvēkam ir 40 lati mēnesī, persona var pretendēt
nepārtraukti, un to cilvēku, kas GMI saņem ilglaicīgi, attieksme ir
nepārprotama: ja valsts dod, kāpēc neņemt?!» situāciju ieskicē
Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes sociālā darbiniece darbam ar
pieaugušām personām Evija Ermansone, norādot, ka arvien vairāk
jūtama tendence, ka sociālie pabalsti, kas ir īslaicīga palīdzība
krīzes situācijās, cilvēkiem kļūst par ilglaicīgu ienākumu avotu.
«Teju uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas personas, kas GMI
pabalstu saņem tikai vienu periodu, kas ir seši mēneši,» tā viņa.
Arī NVA Jelgavas filiāles vadītājs norāda, ka, salīdzinot ar trim
iepriekšējiem gadiem, būtiski audzis ilgstošo bezdarbnieku, kas bez
darba ir ilgāk par 12 mēnešiem, skaits – ja vēl 2008. un 2009. gadā
šajā kategorijā bija apmēram desmit procenti no visiem
reģistrētajiem bezdarbniekiem, tad šogad viņu skaits audzis vismaz
trīs reizes un pārsniedz jau 40 procentus.
NVA Jelgavas filiāles karjeras konsultante psiholoģe Inese
Kapustjanska uzsver, ka tas, cik veiksmīgi cilvēks, kurš ilgāku
laiku nestrādā, atkal spēs iekļauties darba tirgū, atkarīgs no tā,
cik lielā mērā viņš ir gatavs mainīties, jo šī situācija pieprasa
lielu darbu ar sevi, lai mainītu savu uzvedību, attieksmi,
pasivitāti, lai pārdomātā veidā nolemtu, kā atgriezties darba
tirgū. «Diemžēl priekšstats par strādīgajiem latviešiem nu jau ir
maldīgs – mums ir veci spārni, ar kuriem vairs nevar lidot,» secina
I.Kapustjanska, piebilstot, ka ļoti liela daļa cilvēku frāzi
«bezdarba līmenis ir augsts; darbu nevar atrast!» pieņēmuši par
savu moto un ar to tad arī dzīvo, arvien vairāk un vairāk
atpaliekot no tās sabiedrības daļas, kas tiek līdzi laikam. «Šiem
cilvēkiem trūkst patiesas piepūles. Tā vien šķiet, ka viņi peld pa
straumi un gaida, ka kāds no krasta uzsauks: «Hei! Piestāj šeit –
te ir skaista vieta un labs darbs!» Protams, darbu atrast nav
viegli, taču savā praksē neesmu piedzīvojusi situāciju, kad atnāktu
cilvēks, kurš, teiksim, divus mēnešus no vietas intensīvi meklējis
darbu – katru dienu nosūtījis kaut vienu CV, apstaigājis vairākus
potenciālos darba devējus – un tagad jūtas sagrauts, jo darbu
atrast tā arī nav izdevies. Nu, nav tā bijis! Toties netrūkst tādu,
kuri darbu grib atrast teju savas mājas pagalmā, jo pat Rīga viņiem
šķiet tiktāl kā Ņujorka,» saka NVA karjeras konsultante. Un tieši
šī cilvēku pasivitāte, neizlēmība, neizdarība, kuslums, viņasprāt,
ir būtiskākie faktori, kas veicina divu ātrumu sabiedrības
veidošanos.
To ietekmē arī tas, ka darba meklētājs neapzinās savu reālo
situāciju. «Vairumā gadījumu ilgstošajiem bezdarbniekiem ir mītisks
priekšstats par sevi – viena lieta, ka cilvēkam ir zems
pašvērtējums un viņš adekvāti nenovērtē savas spējas, profesionālās
iemaņas, baidās, taču daudz biežāk bezdarbnieks jau sen ir zaudējis
pat elementāras darba iemaņas, bet viņš tēmē uz pārāk «augstiem
plauktiem» tā vietā, lai labi apgūtu un darītu vienkāršu darbu,»
novērojusi I.Kapustjanska, uzsverot – jo ilgāku laiku cilvēks
pavada bez darba un papildu izglītošanās, jo pamatīgāk viņš zaudē:
cilvēks iegrimst savu spēju ilūziju pasaulē, no kuras izkļūt ir
ļoti grūti. Un tieši tajā brīdī pastāv liels risks iestrēgt un
palikt otrā ātruma sabiedrībā.  
Kā Sociālo lietu pārvaldē, tā arī NVA norāda, ka plaisa sabiedrībā,
visticamāk, turpinās augt un aizvien izteiktāk būs manāma vienu
dzīves līmeņa attīstība un otru – regress, jo bezdarbnieka statusu
un pārtikšanu no sociālajiem pabalstiem ģimenēm ir tendence no
paaudzes paaudzē «pārmantot». 

Ko prasa un piedāvā bezdarbnieks?

Sandra Priede, bez darba 19 gadus:
«Apstāklī, ka bez darba esmu tik ilgi, vainoju tikai sevi. Agrāk
neoficiāli piestrādāju – nauda bija gana, un par pastāvīgu darbu
nedomāju, bet finansiālā situācija mainījās, un tagad jau esmu
«izkritusi» no aprites. Saprotu: jo ilgāk esi bijis bezdarbnieks,
jo grūtāk pēc tam ir atrast darbu, tāpēc esmu priecīga, ka man ir
iespēja strādāt par simts latu stipendiju. Vienu periodu
«simtlatniekos» pilsētas labiekārtošanā nostrādāju pirms gada, bet
nu šajā programmā jau mēnesi strādāju par aprūpētāja palīgu
sociālajā mājā. Pēc profesijas esmu pārdevēja, taču darba devējam
interesē pieredze, bet tā man ir tik niecīga… Lai atsvaidzinātu
zināšanas, NVA beidzu arī pārdevēja kursus, taču darbu neatradu.
Jā, bija piedāvājums Depo rajonā, taču es no tā atteicos, jo no
darba mājās es būtu vēlu, turklāt nezinu, kā vēl uz centru tiktu.
Bet man ir bērns, kurš šogad sāks pirmklasnieka gaitas. Jāatzīst
gan, ļoti cītīgi darbu nemaz neesmu meklējusi – pārdevējas nevienam
nevajag; varētu izmācīties par šuvēju, taču apzinos, ka šis darbs
man neder, jo pietrūkst pacietības; ar sētnieka pienākumiem galā
netiktu – par to pārliecinājos, strādājot «simtlatniekos», kad
sniegotajā ziemā šķūrēju sniegu. Taču man ļoti patīk tas, ko
sociālajā mājā daru pašlaik, – varbūt šajā virzienā būtu vērts
pārorientēties? Katrā ziņā cerības es neatmetu: man ir bērns, un
vajadzību vēl būs bez gala – tagad man ir cits stimuls meklēt
darbu.» 

Pēteris, bez darba divus gadus:
«Līdz ar celtniecības buma apsīkšanu darbu štatu samazināšanas dēļ
zaudēju arī es, vēlāk uzzināju, ka atlaista ir visa mūsu brigāde.
Kopš tā laika bijušas pāris haltūriņas, bet pastāvīgu darbu tā arī
neesmu atradis – ir taču krīze, darba nav daudziem. Birža neko lāga
man nevar piedāvāt, esmu paskatījies arī darba sludinājumus, bet
manā jomā nekā nav, ja ir, tad tikai siltināšanas projektos, bet
man ārsts noteicis, ka augstumā strādāt nevaru. Taču pārorientēties
es negribu – varētu jau arī citu darbu darīt, bet negribas mainīt
jomu. Man kā bezdarbniekam piedāvāja svešvalodas kursus, bet kur
tad es likšos ar to angļu valodu?! Jāatzīst, ka, pirms pieņemt
darba piedāvājumu, visu rūpīgi apsvērtu – cik dzirdēts par
gadījumiem, kad celtnieks nostrādā garas stundas, bet beigās algu
viņam neizmaksā, citi strādā par diviem trim latiem dienā. Alga ir
tā nosista, ka nav motivācijas strādāt. Protams, uz tādu
atalgojumu, kādu savulaik pelnīju, kad deviņās dienās 300 latus
saņēmu, neceru, taču vismaz 200 latus mēnesī vajadzētu. Bet tikmēr
iztieku ar valsts un pašvaldības atbalstu. Vai pieļauju, ka kādreiz
es varētu atgriezties darba tirgū? Ja būtu adekvāta samaksa, tad –
kāpēc ne?»

Albīna Jegorova, bez darba četrus gadus:
«Es būtu gatava strādāt, piemēram, pieskatīt bērnus vai apkopt vecu
cilvēku, taču nevienam manus pakalpojumus nevajag. Pati gan īpaši
neesmu meklējusi šādu iespēju – tāpat zinu, ka darbu nedabūšu.
Kaimiņiene speciāli mācījās, lai kļūtu par auklīti, un es nespēju
vien nobrīnīties, ka pat tam ir vajadzīgi kursi! Pirms kļuvu par
bezdarbnieci, astoņus gadus nostrādāju par sētnieci, mugura man ir
sabeigta, tāpēc fiziski strādāt nemaz nevaru. Jā, pastrādāju arī
«simtlatnieku» programmā, bet, kad man piedāvāja tajā iesaistīties
atkal, atteicos. Labprāt jau strādātu, bet mugura sāp. Labprāt arī
mācītos, bet, ja atklāti, man ir tikai četru klašu izglītība –
lasīt puslīdz māku, bet rakstīt – ne visai. Tikai parakstīties
varu. Arī latviešu valodu neprotu – tad kāda vēl tur mācīšanās?!
Protams, varēju jau jaunībā atsākt mācības, bet tā īsti negribējās,
tagad arī no NVA piedāvātajiem kursiem atsakos. Bet no darba
piedāvājuma gan neatteiktos, protams, ja tas būtu man pa spēkam,
citādi ar vīru iztiekam no GMI pabalsta, jo arī viņš oficiāli
nestrādā. Es varētu strādāt bērnudārzā par auklīti – tas taču ir
viegli, bet tur jau viss latviski, un tā man ir problēma. Neesmu
vairs arī tik jauna, lai latviešu valodu mācītos.»

Konstantīns Babičs, bez darba gadu:
«Nav darba, un viss. Visur, kur ej, prasa izglītību; ja ir
izglītība, prasa pieredzi, un man tādas nav. Pirms diviem gadiem
absolvēju vidusskolu, taču algotu darbu oficiāli strādājis neesmu.
Divas reizes jau esmu iesaistījies «simtlatnieku» programmā –
strādāju pilsētas labiekārtošanā – un paralēli visu laiku meklēju
darbu, bet viss velti. Būtu ar mieru darīt vienalga ko, ka tikai
kaut minimālo algu varētu nopelnīt, taču mūsdienās bezdarbnieki ir
pat tie, kuriem ir gan laba izglītība, gan vērā ņemama pieredze –
katru dienu par to taču runā! Domāju, ka varbūt vajadzētu sākt
mācīties NVA kursos darba meklētājiem, lai uzlabotu latviešu un
angļu valodas prasmes. Varbūt vajadzētu domāt par profesijas
iegūšanu. Darbu cenšos atrast pēc sludinājumiem internetā, skatos
vakances NVA, apjautājos draugiem, bet – bez rezultātiem, pat
palīgstrādniekus un krāvējus nevienam tā īsti nevajag. Tagad
domāju, ka vajadzēja tomēr mācīties nevis vidusskolā, bet kādā
profesionālajā skolā – vismaz profesija man būtu, tāpēc arī darbu
varētu vieglāk atrast. Bet tagad nekā – laikam jāgaida labāki
laiki…»

Ija Baure, bez darba desmit mēnešus:
«Bezdarbniekos kārtējo reizi reģistrējos pagājušajā gadā, taču
algotu darbu neesmu strādājusi kopš 1993. gada, kad piedzima bērns.
Atpakaļ darbā mani nepaņēma, taču vīrs tobrīd labi pelnīja, tāpēc
citu darbu nemaz nemeklēju. Tā, šķiet, bija mana lielākā kļūda, jo
tagad atsākt strādāt ir praktiski neiespējami. Nākot uz NVA, man
radies priekšstats, ka te neviens man darbu necenšas meklēt, bet
tas taču ir viņu galvenais uzdevums! Agrāk jutu vismaz kaut kādu
ieinteresētību, taču tagad – nekā, prasa man, kā tad ar darba
meklēšanu sokas. Ja veiktos labi, uz NVA es taču vispār nenāktu!
Atzīstu, man ir zems izglītības līmenis – vidējā izglītība plus
lietvedības un datoru kursi –, taču pat kaimiņiene, kurai divas
augstākās izglītības, ir bezdarbniece. Es no darba nebaidos un
varētu darīt praktiski jebko, taču vakanču nav – acīmredzot darbā
tiek pieņemtas paziņas, bet cilvēki, kam ir darbs, pie tā turas
līdz pēdējam. Cik esmu apjautājusies vai atsaukusies darba
sludinājumiem, allaž izvēlas kādu citu pretendentu, ne mani. Jā,
varbūt man tomēr trūkst uzņēmības… Ja man piedāvātu strādāt par
kādiem 250 latiem «uz rokas», ne mirkli nešaubītos, bet par mazāku
algu piekristu vien tad, ja darbavieta būtu pāri ceļam – lai nav
ceļa izdevumu. Patiesībā tādas algas, kādas piedāvā pašlaik,
manuprāt, ir ņirgāšanās par cilvēkiem.»