«Kad tikko Ventspils sāka ziedēt un tajā parādījās krāšņi puķu podi un dobes, pie sevis nodomāju: «Cik forši būtu, ja arī Jelgava vasarā uzziedētu!» Un jau pēc pāris gadiem mans sapnis piepildījās. Vēl vairāk – viss ir sakritis tā, ka man ir iespēja piedalīties tā īstenošanā,» atzīst jelgavniece Inese Tiesnese.
Ritma Gaidamoviča
I.Tiesnese ir uzņēmēja, kas jau sešus gadus pēc aģentūras «Pilsētsaimniecība» pasūtījuma rūpējas par pilsētas apstādījumiem. Viņas uzdevums ir gādāt par puķu stādījumiem pilsētas skvēros, pie iestādēm, skolām un stabiem Lielajā ielā, pār tiltiem un stacijas aplī. Aģentūras «Pilsētsaimniecības» pilsētas zaļo zonu apsaimniekošanas speciāliste Ilze Gamorja atzīst, ka sadarbība ar uzņēmēju izvērtusies veiksmīga. «Mēs vienmēr zinām, ka uz Inesi var paļauties un puķu podi nepaliks tukši, jo viņa savu darbu izdara pēc labākās sirdsapziņas,» tā I.Gamorja. Uzvarot konkursos, Inese atbild arī par visu Latvijas «Rimi» veikalu dekorēšanu, viņas roku darbs ir arī Vecrīgā veidotais brīvdabas parks «Egle» un apstādījumi Doma laukumā.
Pilsētā jūtas kā savā dārzā
Runājot par Jelgavas uzpošanu, Inese atzīst, ka darbs nav viegls, taču ļoti interesants un gadu no gada nes jaunas atziņas un mācības. Uzņēmēja nodarbojas ne tikai ar dekorēšanu, bet pati arī audzē ziedus. Viņa nenoliedz, ka pašlaik šī nodarbe nav rentabla, jo cenas augušas gan sēklām, gan citiem resursiem, izdevīgāk būtu tos ievest no Polijas un Lietuvas, taču pašas audzētajam esot lielāka uzticība. «Tas ir mans, un es par to atbildu,» uzsver Inese. Tieši tālab pilsētas puķu podos aug ziedi no viņas siltumnīcām. Uzņēmēja pilsētā jūtoties kā savā dārzā. «Esmu izpētījusi, kurā pilsētas teritorijā var īstenot konkrētas idejas un kurā no tām labāk atteikties. Piemēram, pie 1. ģimnāzijas nevar aizrauties ar pelargonijām. Cik iestādi, tik izrauj, un to nedara jaunieši – kundzītes vienkārši papildina savas kolekcijas. Visgrūtāk ir pie tirdzniecības centra «Valdeka», jo tur laiku pa laikam kaut kas «pazūd». Un es nerunāju tikai par glauniem ziediem – pat vienkāršajām samtenēm sēklas tiek nolasītas, un pašiem nekā nepaliek,» stāsta Inese, atceroties kādu kuriozu situāciju: vienu gadu kāda kundzīte dienas laikā pie pašvaldības administrācijas ēkas ar lāpstiņu izrakusi atraitnītes. «Un ko šādā situācijā garāmgājējs domā?! Protams, ka sētniece vai apkopēja tās vienkārši pārstāda!» smaidot saka Inese.
Katram ziedam jāvelta īpaša uzmanība
Ziedi puķu podos ir Ineses milzīga darba rezultāts. Turklāt Inese par puķēm rūpējas visas vasaras garumā, katru podu apčubinot divas reizes nedēļā, arī pa naktīm. «Ja vēlies, lai ziedi priecē pēc iespējas ilgāk, tiem jāvelta liela uzmanība. Piemēram, puķu podus pilsētā laistām un vecos ziedus nolasām divas reizes nedēļā. Katrā otrajā reizē liekam minerālus, un tad laistīšana notiek pa nakti. Kā nakts rūķīši sākam pulksten 23 un turpinām līdz agram rītam,» stāsta Inese. Jāpiebilst, ka tas notiek arī lietus laikā vai pēc tā. «Reizēm jau pilsētnieki brīnās – tikko nolijis, bet mēs veldzējam. Daži pat pārmet, ka šādi līdzekļus tērējam. Taču podi ir tik blīvi noauguši, ka viss mitrums pa lapām notek, līdz ar to augiem ar lietus ūdeni vien nepietiek. Tādos gadījumos piedāvājam pašiem «speciālistiem» uzkāpt un paskatīties, taču no šā piedāvājuma parasti atsakās,» stāsta Inese, piebilstot, ka toties ir patīkami no garāmgājējiem saņemt uzslavas par darbu.
Jelgava krāšņāka par Rīgu
Spriežot par pilsētas kopējo tēlu un to, kāda Jelgava izskatās, salīdzinot ar citām Latvijas pilsētām, Inese atzīst, ka pēdējos gados Jelgava kļuvusi krāšņāka, pat neskatoties uz to, ka līdzekļi šim mērķim samazināti. «Pie mums pavisam noteikti ir krāšņāk nekā galvaspilsētā. Kāpēc? Tāpēc, ka Rīgā akcents likts tikai uz Vecpilsētu un tās tuvāko apkārtni, taču, tiklīdz izbrauc no šīs teritorijas, daudzviet paveras bēdīgs skats. Taču Jelgavā tiek domāts par to, lai aptvertu visu pilsētu. Priecē, ka šajā procesā iesaistās ne tikai pašvaldība, bet arī uzņēmēji un iedzīvotāji – teju katrs padomā, kā sapost savu dzīves telpu, veidojot sakoptus dārzus pie privātmājām un uz balkoniem izvietojot puķes,» stāsta uzņēmēja piebilstot: «Neskatoties uz ekonomisko situāciju, cilvēki cenšas, lai vide ap viņiem ir skaista, un tas ir jauki. Tiesa, ir atsevišķi saimnieki, kuri pārspīlē un pārāk saraibina savas puķu dobes,» secina Inese.
Stārķu krustmāte
Šogad Lieldienās Hercoga Jēkaba laukumā pirmo reizi varēja novērtēt Ineses veidotos salmu zaķus, bet šobrīd pilsētā var priecāties par viņas pītajiem stārķiem. Tieši tāpēc Inese šovasar sevi smejoties sauc par stārķu krustmāti, bet kolēģi Aldi, kurš izgatavojis stārķa metāla karkasus, – par krusttēvu. «Tas tāpēc, ka mēs stārķus ilgi lolojām un vēl tagad ar tiem auklējamies. Sākumā, kad aģentūra «Pilsētsaimniecība» piedāvāja ideju, šķita, ka ies diezgan viegli, taču – nekā. Neieskaitot bērza zaru sagatavošanu, katram stārķim veltīta viena darba diena – astoņas stundas, un tas ir daudz,» saka Inese, piebilstot, ka diemžēl daudzi cilvēki nemāk skaisto baudīt tikai ar acīm. Ik pa laikam Inesei kāds stārķis jāuzceļ, kāds jāaizved pie krustēva «ārstēt», bet vienu stārķi pat mēģināja nozagt. «Tādos brīžos, protams, ir dusmas. Skumji, ka cilvēki nemāk vienkārši paskatīties, piemēram, bērnam obligāti jāpārbauda konstrukcijas noturība. Viņš zaķim var sist ar koku, bet vecāki nereaģē… Aizrādīju, bet tas neko nemainīja,» sašutumu pauž Inese.
Lielākā balva – cilvēku novērtējums
Savus darbus autore gan neņemas vērtēt, jo tikai pilsētnieki var spriest, vai tas atbilst viņu izpratnei par sakoptu pilsētvidi. «Patiesībā es ļoti baidījos par to, ko jelgavnieki teiks par stārķiem. Taču, ja reiz vairāki cilvēki man lūguši, lai uztaisu tādus arī viņu pagalmam, tas laikam nozīmē, ka patīk,» tā Inese.
Tieši cilvēku vērtējums ir viņas lielākā balva. «Dažreiz, kad pēc pulksten 23 laistu puķes, vienā rokā turot šļūteni, otrā lukturi, domāju – vai cilvēki vispār to spēs novērtēt? Taču brīdī, kad dzirdu labus vārdus, saprotu, ka darbs bijis tā vērts,» tā Inese, piebilstot, ka katrā savā darbā cenšas ielikt dvēseli, kaut ko īpašu. Ja cilvēkam tas patīk, viņai ar to pietiek. Taujāta, kur smeļas spēkus tik radošiem darbiem, Inese atzīst – ņemot vērā ekonomisko situāciju, šobrīd dopingu rod savā saimniecībā. «Man patīk vakarā iziet laukā, pasēdēt šūpuļtīklā un vērot, kā viss ir paaudzies. Tas man dod enerģiju turpmākajiem darbiem,» tā Inese.
«Man plāni kā Napoleonam»
Runājot par savas mājas apkārtnes izdaiļošanu ar krāšņiem ziediem, Inese smej: «Kurpniekam cauras kurpes, dārzkopim… Vienmēr saku, ka man plāni kā Napoleonam, taču visam pietrūkst laika, jo galvenais laikam manā dzīvē ir citiem cilvēkiem iedot skaistumu, iepriecināt citus. Taču bez ziediem, protams, neiztieku. Manas mīļākās puķes ir petūnijas, kas diemžēl cilvēkiem ne visai patīk, jo prasa divtik lielāku uzmanību – karstā laikā bieži jālaista, regulāri jānolasa vecie ziedi, citādi tās vairs neziedēs,» tā Inese, kura sapņo par puķu dobi kā zīmējumu pie iebraucamā ceļa un mazu neļķu siltumnīcu, kāda reiz bijusi viņas vecākiem.
Foto: Krišjānis Grantiņš
20.3 °C,
4.3 m/s,
73.2 % 
20.3 °C,
4.3 m/s,
73.2 %