«Vizītes laikā Jelgavā vēlreiz guvu apstiprinājumu tam, ka ideja par pāreju uz vidusskolas apmācību līdz 18 gadu vecumam ir pareiza. Speciālistiem gan vēl jāvērtē, kā to vislabāk izdarīt, bet izglītības darbinieki, ar kuriem bija iespēja tikties, apliecināja, ka šo ieceri atbalsta arī lielākā daļa skolēnu vecāku,» tāds ir viens no Valsts prezidenta Andra Bērziņa secinājumiem pēc darba vizītes Jelgavā pagājušajā nedēļā.
Jānis Kovaļevskis
Apmeklējot reģionus un pilsētas, prezidents īpašu uzmanību pievērš izglītības jomai un jaunu darba vietu radīšanai, lai aktualizētu jautājumus, kuri tiešā veidā ietekmē to, ka daļa Latvijas iedzīvotāju spriesti pamest mūsu valsti. Intervijā «Jelgavas Vēstnesim» Valsts prezidents A.Bērziņš atklāj to, kādi būs kritēriji, nosaucot jaunās valdības premjerministra kandidātu, un cik pamatoti ir ekspertu vērtējumi, ka krīze Latvijai jau ir aiz muguras.
Jūsu vizīte Jelgavā izcēlās ar to, ka ieradāties bez plašas svītas un bākugunīm. Vai tas kaut kādā mērā saistīts ar to, ka vēlaties mainīt prezidenta institūcijas tēlu sabiedrības acīs? Nedomāju, ka tādā veidā es vēlētos kaut ko mainīt. Es vienkārši neredzu jēgu šādām liekām ārišķībām.
Ko, jūsuprāt, cilvēki šobrīd sagaida no Valsts prezidenta? Pieņemu, ka viena daļa sagaida «lielo valdnieku», bet tāds no manis noteikti neiznāks. Katrs ir savas laimes kalējs, un prezidents šajā ziņā var tikai palīdzēt mainīt valstī lietas uz labo pusi, lai cilvēki paši varētu rīkoties un attīstīt sevi. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs.
Vai Satversmē noteiktās prezidenta funkcijas ir pietiekamas, lai realizētu sabiedrības vēlmes? Mūsu tēvu tēvi ir bijuši gana saprātīgi, izstrādājot un apstiprinot tieši šādu Satversmi. Jāspēj tikai gudri izmantot šīs prezidentam piešķirtās pilnvaras. Šobrīd prezidents var iegūt jebkuru valsts pārvaldes iestāžu rīcībā esošo informāciju un, vadoties no tās, rīkoties tālāk. Ko vēl vairāk vajag?
Kas ir tie principi, pēc kuriem vadāties, lemjot par parlamenta sēžu sasaukšanu un darba kārtību laikā līdz ārkārtas Saeimas vēlēšanām un jaunā parlamenta sanākšanai? Vai šobrīd nav iestājies zināms varas vakuums? Būtībā varas noturēšanas funkcija ir valdībai, kura nav nedz atcelta, nedz atsaukta un kura darbojas pilnvērtīgi. Ar to ir pietiekami. Tas, ka dažus vasaras mēnešus nenotiek likumdošanas attīstība tādā tempā, kādā tā varētu notikt, nav būtiskākais. Arī šobrīd nepieciešamības gadījumā iespējams veikt visas valstiski nozīmīgās darbības. Neuzskatu, ka šā brīža situācija kaut kādā veidā apdraudētu valsts pārvaldi kā tādu. Cik veiksmīgi Latvija, jūsuprāt, ir pārvarējusi krīzi un ar ko mums jārēķinās tuvākajos gados, kad būs jāsāk atmaksāt saņemto aizdevumu? Krīze ir objektīvs attīstības pamats. Latvijā tā bija dziļāka lielā mērā tādēļ, ka savu labklājību vēlējāmies sasniegt vismaz četras reizes ātrāk nekā to darījušas citas valstis. Vēlme dzīvot labāk ir ļoti cilvēcīga, tikai ne katrs prata objektīvi novērtēt savas spējas. Valsts uzdevums šajā gadījumā bija mīkstināt negatīvās sekas, lai atrastu šo ceļu uz priekšu – cik nu tas katrā konkrētā gadījumā iespējams. Ņemot vērā būtiskākos rādītājus ekonomikā, tas ir izdevies, un mēs pamazām virzāmies uz augšu.
Kā un cik plaši valdībai būtu jāinformē sabiedrība par darbu pie 2012. gada budžeta sagatavošanas un iespējamajiem konsolidācijas pasākumiem? Es nedomāju, ka darbs pie budžeta projekta izstrādes kaut kādā veidā tiek kavēts. Finanšu ministrija strādā. Budžeta projekts būs jāakceptē jaunajai valdībai, kura to arī virzīs izskatīšanai parlamentā. Tādēļ šobrīd runāt par budžeta projekta niansēm nebūtu īsti loģiski. Turklāt šīs valdības pamatnostādnes mums ir zināmas, tās balstās uz izdevumu samazināšanu. Koalīcijā ir panākta vienošanās gan par pamata konsolidācijas pasākumiem, tostarp dažāda veida subsīdiju samazināšanu un algu fonda iesaldēšanu, gan par to, ka nodokļi netiks celti. Cits jautājums ir, vai šī vienošanās būs spēkā arī pēc vēlēšanām un vai ar esošajiem budžeta izdevumu samazināšanas pasākumiem pietiks. Tas būs atkarīgs no pilsoņu izšķiršanās gaidāmajās vēlēšanās. Svarīgākais ir tas, lai Finanšu ministrija sagatavo budžeta bāzes variantu, un tas notiek.
Sabiedrībā ir visai neviennozīmīga attieksme pret nodokļu maksāšanu. Daudzi uzņēmēji pat apgalvo, ka, nomaksājot visus nodokļus, viņiem būtu jāpārtrauc sava darbība. Par ko liecina šāda situācija? Neesmu krasu un agresīvu soļu atbalstītājs. Šajā situācijā abām pusēm jāatrod kompromiss. No vienas puses (valdības) būtu jāvienojas par nodokļu un prasību sloga samazināšanu, tad arī mainīsies otras puses (nodokļu maksātāju) attieksme. Tur ir jāpanāk zināms balanss. Kompromiss ir vienīgais ceļš, kā sasniegt rezultātu, jo ar represīvām metodēm diezin vai mēs kaut ko panāksim. To apliecina arī citu valstu pieredze. Eiropā ar nodokļiem neapliekamais minimums vidēji ir 1000 eiro, bet Latvijā tie ir 45 lati. Tā arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc mums ir tik liels pelēkās ekonomikas īpatsvars. Līdz ar to daudzās Eiropas valstīs, pat maksājot lielākas algas, mazkvalificētiem darbiniekiem darba ražīgums ir augstāks nekā Latvijā.
Bieži vien sabiedrībā izskan pārmetumi par pārāk lielu banku lobiju lēmumu pieņemšanas procesā. Piemēram, par jautājumiem, kas saistīti ar komunālo parādu piesaisti konkrētam īpašumam, nevis personai. Cik pamatoti ir šie pārmetumi? Šo jautājumu nevar skatīt atrauti no kopējās banku sistēmas darbības, kas ir regulēta no valsts un starptautisku institūciju puses. Vaina nebūtu jāmeklē bankās. Katram, uzņemoties saistības, jāizvērtē savas iespējas tās pildīt. Slēdzot līgumus, bankas ir rēķinājušās ar konkrētiem riska faktoriem, un nebūtu pareizi šobrīd mainīt kārtību attiecībā uz iepriekš noslēgtiem līgumiem. Bieži vien aizmirstam, ka bankas atšķirībā no citiem uzņēmumiem rīkojas ar svešu naudu, tajā skaitā iedzīvotāju noguldījumiem. Vēršoties pret bankām, mēs zināmā mērā vēršamies paši pret sevi, riskējot ar to, ka varam zaudēt savus noguldījumus, jo banku īpašnieku kapitāls parasti nepārsniedz desmit procentus no kopējā kapitāla apjoma. Ja kādreiz pasaules ekonomikā akcents tika likts uz kapitāla mobilitāti, tad šobrīd svarīgāka ir darbaspēka mobilitāte, un nekustamā īpašuma attīstība ir cieši saistīta ar to. Tā var gan stimulēt, gan bremzēt iedzīvotāju pārvietošanos. Faktiski pasaulē nekustamā īpašuma attīstība kā uzņēmējdarbības forma ir cieši saistīta ar ražošanu – ja tās nebūs, tad nebūs arī cilvēku, kam nepieciešams būvēt šos mājokļus. Priekšlikumi, kas saistīti ar daļēju komunālo pakalpojumu parādu piesaisti nekustamajam īpašumam, aizstāv citu komercsabiedrību intereses, īpaši jau siltumražotājus, kuriem būtu jārīkojas atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai un šie parādi jāpiedzen. Nebūtu pareizi ar šādām likumdošanas iniciatīvām parādu nastu pārnest uz citiem uzņēmumiem, šajā gadījumā – bankām, kuras jau iepriekš centušās nodrošināties ar nekustamā īpašuma ķīlu.
Pēc kādiem kritērijiem vadīsieties, nosaucot premjerministra amata kandidātu pēc Saeimas vēlēšanām? Jau vairākkārt esmu uzsvēris, ka mana izvēle balstīsies uz konkrēto kandidātu profesionalitāti un pieredzi vadīt. Tie būs galvenie kritēriji.
Kādi ir jūsu iespaidi pēc vizītes Jelgavā? Iespaidi patiešām labi, jo var just, ka pilsētā viss attīstās un ar ekonomisko krīzi saistītais kritiens nav bijis tik liels kā citās Latvijas teritorijās. Jelgava ir specifiska arī ar to, ka pilsētā ir universitāte, kas nodrošina šo dzīvīgumu un kustību. Sakārtota izglītības sistēma ir būtiska pilsētas priekšrocība, jo daudzi jaunie speciālisti šeit arī paliek.
Foto: Ivars Veiliņš
24.6 °C,
2.5 m/s,
56.1 % 
24.6 °C,
2.5 m/s,
56.1 %