19.7 °C, 2.2 m/s, 96.8 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Ja kāds gaida lielo valdnieku – es tāds nebūšu»
«Ja kāds gaida lielo valdnieku – es tāds nebūšu»
28/08/2011

«Vizītes laikā Jelgavā vēlreiz guvu apstiprinājumu tam, ka ideja par pāreju uz vidusskolas apmācību līdz 18 gadu vecumam ir pareiza. Speciālistiem gan vēl jāvērtē, kā to vislabāk izdarīt, bet izglītības darbinieki, ar kuriem bija iespēja tikties, apliecināja, ka šo ieceri atbalsta arī lielākā daļa skolēnu vecāku,» tāds ir viens no Valsts prezidenta Andra Bērziņa secinājumiem pēc darba vizītes Jelgavā pagājušajā nedēļā.

Jānis Kovaļevskis

«Vizītes laikā Jelgavā vēlreiz guvu
apstiprinājumu tam, ka ideja par pāreju uz vidusskolas apmācību
līdz 18 gadu vecumam ir pareiza. Speciālistiem gan vēl jāvērtē, kā
to vislabāk izdarīt, bet izglītības darbinieki, ar kuriem bija
iespēja tikties, apliecināja, ka šo ieceri atbalsta arī lielākā
daļa skolēnu vecāku,» tāds ir viens no Valsts prezidenta Andra
Bērziņa secinājumiem pēc darba vizītes Jelgavā pagājušajā
nedēļā.

Apmeklējot reģionus un pilsētas, prezidents īpašu uzmanību pievērš
izglītības jomai un jaunu darba vietu radīšanai, lai aktualizētu
jautājumus, kuri tiešā veidā ietekmē to, ka daļa Latvijas
iedzīvotāju spriesti pamest mūsu valsti. Intervijā «Jelgavas
Vēstnesim» Valsts prezidents A.Bērziņš atklāj to, kādi būs
kritēriji, nosaucot jaunās valdības premjerministra kandidātu, un
cik pamatoti ir ekspertu vērtējumi, ka krīze Latvijai jau ir aiz
muguras. 

Jūsu vizīte Jelgavā izcēlās ar to, ka ieradāties bez plašas
svītas un bākugunīm. Vai tas kaut kādā mērā saistīts ar to, ka
vēlaties mainīt prezidenta institūcijas tēlu sabiedrības
acīs?

Nedomāju, ka tādā veidā es vēlētos kaut ko mainīt. Es vienkārši
neredzu jēgu šādām liekām ārišķībām.

Ko, jūsuprāt, cilvēki šobrīd sagaida no Valsts
prezidenta?

Pieņemu, ka viena daļa sagaida «lielo valdnieku», bet tāds no manis
noteikti neiznāks. Katrs ir savas laimes kalējs, un prezidents šajā
ziņā var tikai palīdzēt mainīt valstī lietas uz labo pusi, lai
cilvēki paši varētu rīkoties un attīstīt sevi. Neviens cits mūsu
vietā to nedarīs.

Vai Satversmē noteiktās prezidenta funkcijas ir
pietiekamas, lai realizētu sabiedrības vēlmes?

Mūsu tēvu tēvi ir bijuši gana saprātīgi, izstrādājot un apstiprinot
tieši šādu Satversmi. Jāspēj tikai gudri izmantot šīs prezidentam
piešķirtās pilnvaras. Šobrīd prezidents var iegūt jebkuru valsts
pārvaldes iestāžu rīcībā esošo informāciju un, vadoties no tās,
rīkoties tālāk. Ko vēl vairāk vajag?

Kas ir tie principi, pēc kuriem vadāties, lemjot par
parlamenta sēžu sasaukšanu un darba kārtību laikā līdz ārkārtas
Saeimas vēlēšanām un jaunā parlamenta sanākšanai? Vai šobrīd nav
iestājies zināms varas vakuums?

Būtībā varas noturēšanas funkcija ir valdībai, kura nav nedz
atcelta, nedz atsaukta un kura darbojas pilnvērtīgi. Ar to ir
pietiekami. Tas, ka dažus vasaras mēnešus nenotiek likumdošanas
attīstība tādā tempā, kādā tā varētu notikt, nav būtiskākais. Arī
šobrīd nepieciešamības gadījumā iespējams veikt visas valstiski
nozīmīgās darbības. Neuzskatu, ka šā brīža situācija kaut kādā
veidā apdraudētu valsts pārvaldi kā tādu.
 
Cik veiksmīgi Latvija, jūsuprāt, ir pārvarējusi krīzi un ar
ko mums jārēķinās tuvākajos gados, kad būs jāsāk atmaksāt saņemto
aizdevumu?

Krīze ir objektīvs attīstības pamats. Latvijā tā bija dziļāka lielā
mērā tādēļ, ka savu labklājību vēlējāmies sasniegt vismaz četras
reizes ātrāk nekā to darījušas citas valstis. Vēlme dzīvot labāk ir
ļoti cilvēcīga, tikai ne katrs prata objektīvi novērtēt savas
spējas. Valsts uzdevums šajā gadījumā bija mīkstināt negatīvās
sekas, lai atrastu šo ceļu uz priekšu – cik nu tas katrā konkrētā
gadījumā iespējams. Ņemot vērā būtiskākos rādītājus ekonomikā, tas
ir izdevies, un mēs pamazām virzāmies uz augšu.

Kā un cik plaši valdībai būtu jāinformē sabiedrība par
darbu pie 2012. gada budžeta sagatavošanas un iespējamajiem
konsolidācijas pasākumiem?

Es nedomāju, ka darbs pie budžeta projekta izstrādes kaut kādā
veidā tiek kavēts. Finanšu ministrija strādā. Budžeta projekts būs
jāakceptē jaunajai valdībai, kura to arī virzīs izskatīšanai
parlamentā. Tādēļ šobrīd runāt par budžeta projekta niansēm nebūtu
īsti loģiski. Turklāt šīs valdības pamatnostādnes mums ir zināmas,
tās balstās uz izdevumu samazināšanu. Koalīcijā ir panākta
vienošanās gan par pamata konsolidācijas pasākumiem, tostarp dažāda
veida subsīdiju samazināšanu un algu fonda iesaldēšanu, gan par to,
ka nodokļi netiks celti. Cits jautājums ir, vai šī vienošanās būs
spēkā arī pēc vēlēšanām un vai ar esošajiem budžeta izdevumu
samazināšanas pasākumiem pietiks. Tas būs atkarīgs no pilsoņu
izšķiršanās gaidāmajās vēlēšanās. Svarīgākais ir tas, lai Finanšu
ministrija sagatavo budžeta bāzes variantu, un tas notiek.

Sabiedrībā ir visai neviennozīmīga attieksme pret nodokļu
maksāšanu. Daudzi uzņēmēji pat apgalvo, ka, nomaksājot visus
nodokļus, viņiem būtu jāpārtrauc sava darbība. Par ko liecina šāda
situācija?

Neesmu krasu un agresīvu soļu atbalstītājs. Šajā situācijā abām
pusēm jāatrod kompromiss. No vienas puses (valdības) būtu
jāvienojas par nodokļu un prasību sloga samazināšanu, tad arī
mainīsies otras puses (nodokļu maksātāju) attieksme. Tur ir jāpanāk
zināms balanss. Kompromiss ir vienīgais ceļš, kā sasniegt
rezultātu, jo ar represīvām metodēm diezin vai mēs kaut ko
panāksim. To apliecina arī citu valstu pieredze. Eiropā ar
nodokļiem neapliekamais minimums vidēji ir 1000 eiro, bet Latvijā
tie ir 45 lati. Tā arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc mums ir tik
liels pelēkās ekonomikas īpatsvars. Līdz ar to daudzās Eiropas
valstīs, pat maksājot lielākas algas, mazkvalificētiem darbiniekiem
darba ražīgums ir augstāks nekā Latvijā.

Bieži vien sabiedrībā izskan pārmetumi par pārāk lielu
banku lobiju lēmumu pieņemšanas procesā. Piemēram, par jautājumiem,
kas saistīti ar komunālo parādu piesaisti konkrētam īpašumam, nevis
personai. Cik pamatoti ir šie pārmetumi?

Šo jautājumu nevar skatīt atrauti no kopējās banku sistēmas
darbības, kas ir regulēta no valsts un starptautisku institūciju
puses. Vaina nebūtu jāmeklē bankās. Katram, uzņemoties saistības,
jāizvērtē savas iespējas tās pildīt. Slēdzot līgumus, bankas ir
rēķinājušās ar konkrētiem riska faktoriem, un nebūtu pareizi šobrīd
mainīt kārtību attiecībā uz iepriekš noslēgtiem līgumiem. Bieži
vien aizmirstam, ka bankas atšķirībā no citiem uzņēmumiem rīkojas
ar svešu naudu, tajā skaitā iedzīvotāju noguldījumiem. Vēršoties
pret bankām, mēs zināmā mērā vēršamies paši pret sevi, riskējot ar
to, ka varam zaudēt savus noguldījumus, jo banku īpašnieku kapitāls
parasti nepārsniedz desmit procentus no kopējā kapitāla apjoma. Ja
kādreiz pasaules ekonomikā akcents tika likts uz kapitāla
mobilitāti, tad šobrīd svarīgāka ir darbaspēka mobilitāte, un
nekustamā īpašuma attīstība ir cieši saistīta ar to. Tā var gan
stimulēt, gan bremzēt iedzīvotāju pārvietošanos. Faktiski pasaulē
nekustamā īpašuma attīstība kā uzņēmējdarbības forma ir cieši
saistīta ar ražošanu – ja tās nebūs, tad nebūs arī cilvēku, kam
nepieciešams būvēt šos mājokļus. Priekšlikumi, kas saistīti ar
daļēju komunālo pakalpojumu parādu piesaisti nekustamajam īpašumam,
aizstāv citu komercsabiedrību intereses, īpaši jau siltumražotājus,
kuriem būtu jārīkojas atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai un šie
parādi jāpiedzen. Nebūtu pareizi ar šādām likumdošanas iniciatīvām
parādu nastu pārnest uz citiem uzņēmumiem, šajā gadījumā – bankām,
kuras jau iepriekš centušās nodrošināties ar nekustamā īpašuma
ķīlu.

Pēc kādiem kritērijiem vadīsieties, nosaucot
premjerministra amata kandidātu pēc Saeimas vēlēšanām?

Jau vairākkārt esmu uzsvēris, ka mana izvēle balstīsies uz konkrēto
kandidātu profesionalitāti un pieredzi vadīt. Tie būs galvenie
kritēriji.

Kādi ir jūsu iespaidi pēc vizītes Jelgavā?
Iespaidi patiešām labi, jo var just, ka pilsētā viss attīstās un ar
ekonomisko krīzi saistītais kritiens nav bijis tik liels kā citās
Latvijas teritorijās. Jelgava ir specifiska arī ar to, ka pilsētā
ir universitāte, kas nodrošina šo dzīvīgumu un kustību. Sakārtota
izglītības sistēma ir būtiska pilsētas priekšrocība, jo daudzi
jaunie speciālisti šeit arī paliek.

Foto: Ivars Veiliņš