Pēc Latvijā pavadītā mēneša desmit gadus vecais Staņislavs jau atkal ir kopā ar savu ģimeni Ukrainā – Stasis ir viens no tiem 60 ukraiņu bērniem, kurš patvērumu uz mēnesi rada Latvijā, un šajā laikā par viņa audžuvecākiem kļuva Aivara Pavāra un Janas Antsones ģimene no Jelgavas.
Sintija Čepanone
Kopš jūlija alianse «Latvija bez bāreņiem», atsaucoties organizācijas «Ukraina bez bāreņiem» aicinājumam, palīdz atrast ģimenes Latvijā, kuras būtu gatavas uz mēnesi pieņemt morālai rehabilitācijai bērnus no Doņeckas un Luganskas apgabaliem Ukrainā. Alianses valdes locekle Antoņina Kravcune norāda, ka šajā laikā Latvijā viesojušies jau 60 bērni – viņus uzņēmušas vietējās ģimenes, kaut uz brīdi ļaujot aizmirst dzimtajā pusē piedzīvoto. «Bērni no Ukrainas Latvijā pavada mēnesi, un, jāatzīst, tas vecākiem ir neatsverams atbalsts gan morāli, jo viņi var būt pārliecināti, ka bērni ir drošībā un līdz ar to pasargāti no kara šausmām, gan arī fiziski, jo šo laiku var veltīt, lai nokārtotu sadzīviskas lietas un uzlabotu dzīves apstākļus, piemēram, no karadarbības zonas pārceļoties uz mierīgākiem apgabaliem, savestu kārtībā cietušās mājas. Savukārt bērniem tā ir iespēja ikdienu pavadīt draudzīgā un mierīgā vidē, atpūsties kopā ar viesģimenēm, apmeklējot dažādas vietas un pasākumus,» stāsta A.Kravcune.
Jana, Aivars un viņu astoņgadīgais dēls Ričards uz laiku kļuva par ģimeni desmit gadus vecajam Stasim no neliela ciematiņa Jasnogorskas Ukrainā, kas atrodas starp Slovensku un Doņecku – zēns Latvijā ieradās 24. oktobrī. «Kad sociālajos tīklos pamanījām alianses aicinājumu pieņemt savās ģimenēs bērnus no Ukrainas, nevarējām atrast nevienu iemeslu, kāpēc lai mēs to nedarītu. Jā, varbūt mūsu ideja bija mazliet spontāna, taču šobrīd pavisam noteikti varam teikt, ka katra kopā ar Stasi pavadītā diena bija tā vērta,» saka Jana, piebilstot, ka nebeidz apbrīnot, ar kādu vieglumu bērni pielāgojas jauniem apstākļiem un iekļaujas vidē.
Sākumā Stasis bijis tāds mazliet piesardzīgs, bet ātri vien iedzīvojās ģimenē, un savs nopelns tajā noteikti ir Janas un Aivara dēlam Ričum. «Mamma mani ikdienā sauc par cālīti, un Stasis nevarēja saprast, ko tas nozīmē. Kad mamma viņam to iztulkoja, mēs abi kļuvām par mammas cālīšiem,» tā Ričus, sakot, ka Stasis tagad kļuvis par viņa ukraiņu brāli un nu viņš arī zina, kā to pateikt krieviski, kaut arī pirms tam krievu valodā nezināja neviena vārda. «Spokojnij noči, brat,» apgūtās krievu valodas zināšanas demonstrē Ričus. Savukārt Stasis nosauc vārdus, kurus šajā laikā apguvis latviski – «Lūdzu; paldies; Čupi, ķer bumbu!» –, turklāt nu arī viņš zina, kas ir «Ugunsgrēks» – šis seriāls arī viņam kļuva par neatņemamu vakara daļu. Ģimenes vīriešiem ikdienā bijušas arī savas «vīru lietas» – visi trīs brauca uz kino, spēlēja «Monopolu», «Cirku», pagalmā uzsita bumbu, spēlējās ar suni Čupi.
Jana teic, ka kopā pavadītais mēnesis Stasi atklājis kā ļoti pieklājīgu, gādīgu un izpalīdzīgu zēnu. «Veikalā viņš vienmēr palīdzēja nest iepirkumu maisiņus, iegādātās briketes mājas apkurei, mājās ar lielu atbildību iesaistījās saimnieciskajos darbos, un šīs īpašības no viņa pārņēma arī mūsu dēls. Kad pirkām Stasim drēbes, viņš ļoti nopietni jautāja, vai ziemas jaka nav pārāk dārga; kad uztraucos par viņa labsajūtu – gan emocionālo, gan fizisko –, viņš vienmēr man teica: «Jana, nomierinies, viss ir kārtībā!»,» tā Jana, neslēpjot, ka par savu ikdienu Ukrainā Stasis runājis nelabprāt. To respektējot, ģimene viņu nav tincinājusi par piedzīvoto, arī ziņas televīzijā nav skatījušies, lai izvairītos no negācijām, taču tā vietā visi kopā iepazina Jelgavu un Latviju un apmeklēja vietas un pasākumus, kas Stasim bija liels pārsteigums. Tā kā laikā, kad viņš bija Latvijā, tika atzīmēti valsts svētki, viņam likās, ka mūsu valstī visu laiku svin, turpretim Ukrainā vairāk esot tradīcija notikumus atzīmēt ģimenes lokā. Tāpat Jana stāsta, ka sākumā Stasim bija ļoti grūti aptvert, ka Latvija ir tik maza – no viņa ciema līdz Kijevai vien jābrauc piecpadsmit stundas!
Uz jautājumu, kas no Latvijā pavadītā laika visspilgtāk palicis atmiņā, Stasis nedomājot attrauc: «Akvaparks!» Tajā viņš pabijis pat divas reizes un līdz šim kaut ko tādu nebija piedzīvojis. Tāpat pozitīvas emocijas gūtas boulingā, zooloģiskajā dārzā, futbola treniņos un citās aktivitātēs, un to, ka zēns ir sajūsmā par katru Latvijā pavadīto dienu, apliecināja arī viņa sarunas ar ģimeni – ik vakaru Stasis skaipā sazinājās ar savu mammu, daloties gūtajos iespaidos. «Viņa vecāki mums neslēpa savu prieku un pateicību par to, ka šajā Ukrainai grūtajā laikā esam uzņēmuši viņu dēlu. Un arī mēs jutām, kā ar katru dienu Stasis kļuva arvien mierīgāks, atgūstot emocionālo līdzsvaru,» tā Jana.
«Man ir mamma Nataša, kura strādā bērnunamā «Antoška», tētis Oļegs, kurš strādā Krematorskas Mašīnbūves rūpnīcā, un divas māsas – vecākā Nastja un jaunākā Taja,» ar savu ģimeni iepazīstina Stasis, un Jana papildina, ka 15 gadus vecā Nastja līdzīgas programmas ietvaros mēnesi pavadījusi Vācijā. Kaut arī zēns neslēpj, ka ilgojas satikt savu ģimeni, tajā pašā laikā braukt prom viņš īsti negrib. «Man Latvijā viss ļoti patika, un gribu šeit vēl kādreiz atgriezties. Es noteikti te atgriezīšos!» apņēmības pilns ir Stasis, savukārt Jana neslēpj, ka arī viņas ģimene Stasi ar lielāko prieku gaidīs ciemos.
Ukraiņu puika šajā laikā iemantoja ne tikai Janas ģimenes, bet arī kolēģu simpātijas – viņa strādā SIA «Jelgavas nekustamā īpašuma pārvalde». «Noteikti gribu pateikt paldies kolēģiem par atsaucību un sirsnību, ar kādu viņi uzņēma Stasi – viņš mūsu uzņēmumā bija diezgan biežs viesis, un par lielāko viņa draugu kļuva mūsu vadītājs Juris Vidžis. Tieši pateicoties viņa iniciatīvai, darba kolektīvs saziedoja naudu, lai sarūpētu atvadu dāvanu Stasim – viņš saņēma tik ļoti kāroto planšetdatoru, ko solīja likt lietā, lai, jau esot savās mājās, ar mums regulāri sazinātos un stāstītu par savām ikdienas gaitām,» piebilst Jana.
Alianses «Latvija bez bāreņiem» valdes locekle A.Kravcune norāda, ka pašlaik morālu palīdzību jeb iespēju saņemt rehabilitāciju Latvijā gaida vēl 250 ukraiņu bērni, taču, lai viņi varētu ierasties mūsu valstī, nepieciešami līdzekļi – Latvijas pusei jāsedz gan ceļa izdevumi, gan arī pārējās ar bērnu transportēšanu un uzturēšanos Latvijā saistītās izmaksas, un vienam bērnam tās ir 250 eiro. Taču ģimenēm Ukrainā vajadzīga arī cita veida palīdzība. Par to, kāds atbalsts būtu nepieciešams visvairāk, iespējams uzzināt alianses «Latvija bez bāreņiem» mājas lapā www.labb.lv vai sazinoties ar A.Kravcuni pa tālruni 27706085.
Foto: no J.Antsones personīgā arhīva