«Diemžēl tāda ir realitāte – mūsu bērni vai nu pilngadību sasniedz tepat, mūsu iestādē, vai nonāk ārzemnieku ģimenēs. Kopš 1994. gada no Jelgavas bērnunama tikai viens bērns ir adoptēts ģimenē Latvijā,» atzīst Jelgavas Bērnu sociālā aprūpes centra vadītāja Maija Neilande.
Kristīne Langenfelde
Šobrīd Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrā ir 84 audzēkņi vecumā no 2 līdz 22 gadiem. Deviņi no viņiem šeit uzturas īslaicīgā aprūpē jeb tā sauktajā krīzes grupā, bet pārējie 75 ir ilglaicīgā aprūpē. Jāpiebilst, ka viņi visi šeit nonākuši tikai un vienīgi no Jelgavas ģimenēm.
Jau gadiem valstī runā par nepieciešamību mazināt bērnu skaitu sociālās aprūpes centros, ir reorganizācijas plāni, stratēģijas, idejas… Vai jūs, ikdienā strādājot, izjūtat šo plānu realizāciju, kas tiešām palīdzētu mazināt bērnu skaitu iestādē? Godīgi sakot, nē. Protams, izskan frāzes valstiskā līmenī, bet patiesībā tās mūsu ikdienas darbu būtiski nav ietekmējušas – jau gadiem audzēkņu skaitam nav tendences ievērojami mainīties, tas svārstās ap 70 līdz 80 audzēkņiem, kas pie mums uzturas ilglaicīgā aprūpē. Manuprāt, tas vien jau pierāda – lai cik kāds to vēlētos, bērnunami Latvijā tik ātri nepazudīs. Un patiesībā tie nepazūd arī citās valstīs. Var jau minēt vienas vai otras valsts piemēru, kur it kā neesot šādu iestāžu, taču, paskatoties dziļāk, ir skaidrs, ka arī tur bērnunami eksistē, tikai tiem dots citādāks nosaukums – arī Latvijā tos sauc par sociālās aprūpes centriem. Tāpat tapusi vēl virkne citu institūciju – SOS jauniešu ciemati, dažādi centri, kur arī tiek aprūpēti bērni, kas palikuši bez vecāku gādības.
75 bērni ilglaicīgā aprūpē Jelgavā vien – tas ir ievērojams skaits. Taču cik no šiem bērniem kaut šodien varētu nodot adopcijai? Juridiski brīvi ir tikai 28 bērni – tas nozīmē, ka šo bērnu vecākiem aizgādības tiesības ir pilnībā atņemtas un viņus varētu adoptēt jauna ģimene.
Taču adopcijas gadījumi ir šokējoši zemi – it sevišķi Latvijā. Vai, jūsuprāt, tam galvenais iemesls ir materiālie apstākļi? Noteikti nē – lai arī kā ģimenes finansiālās iespējas kāds gribētu izvirzīt priekšplānā, patiesībā būtiskākie iemesli tam, kāpēc Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes iestādes audzēkņus neizvēlas adopcijai, ir pavisam citi. Adopciju Latvijā kavē tas, ka bērniem ir veselības problēmas, daļa no viņiem ir čigānu tautības bērni, bet daļa – vairāki vienas ģimenes bērni, kurus adopcijai nodotu tikai visus kopā. Praktiski mūsu institūcijā šobrīd visi 28 juridiski brīvie bērni pieder kādai no minētajām grupām, tāpēc arī latviešu ģimenes viņus adopcijai neizvēlas.
Bet ārzemnieki tomēr izvēlas. Jā, pagājušajā gadā deviņi mūsu bērni tika nodoti adopcijai uz ārzemēm. Divi no viņiem ir invalīdi, viens pat ar ļoti smagu iedzimtu sirds kaiti. Ārzemniekus tas, atšķirībā no latviešiem, nebaida – viņi ir gatavi uzņemties rūpes par slimu bērnu. Tāpat pagājušajā gadā tika adoptēti divi čigānu tautības bērni – viņus pieņēma ģimene no Francijas.
Kuras ir tās valstis, kuru ģimenēs biežāk nonāk Jelgavas bērni? Visbiežāk tā ir jau pieminētā Francija, Itālija, ASV. Mums svarīgs notikums ir uzsāktais process par vēl viena bērna adopciju Latvijā, un, iespējams, jau šogad varēsim teikt, ka no mūsu iestādes Latvijā ir adoptēts otrais bērns.
Vadoties no jūsu pieredzes, vai jūs redzat kādu instrumentu, kas ļautu mazināt bērnu skaitu sociālās aprūpes centrā? Manuprāt, valstiski daudz nopietnāk būtu jāattiecas pret audžuģimeņu sagatavošanu – tā šobrīd Latvijā ir ļoti zemā līmenī. Ļoti bieži ir gadījumi, kad pusaudžu vecumā bērns no audžuģimenes tiek atgriezts iestādē, jo ar viņu netiek galā. Un te vēl ir svarīgi piebilst, ka šobrīd pusaudžu vecums sākas jau no 10 gadiem, nevis 14, kā tas bija agrāk. Un, ja šāds bērns, no kura savulaik ir atteikusies paša ģimene un pēc tam vēl arī audžuģimene, nonāk atpakaļ pie mums, strādāt ar viņu ir ļoti smagi – bērns jūtas divkārt nodots. Mūsu valstī bieži vien jau pašos pamatos bērna nonākšana audžuģimenē notiek kaut kā mākslīgi: ģimene ir gatava bērnu pieņemt, un viņš tā arī bez iepazīšanās un pārbaudes laika tajā var nonākt – tā pilnīgi mākslīgi bērns pēkšņi tiek iestādīts citā vidē… Tas ir ļoti grūti, un, ja audžuģimene tam nav pienācīgi sagatavota, sākas problēmas. Esam apguvuši citu valstu pieredzi, un tur šāda situācija nebūtu iedomājama, piemēram, Zviedrijā paiet pat pusgads, kamēr notiek iepazīšanās starp potenciālo audžuģimeni un bērnu. Tāpat tur audžuģimenei tiek nodrošināta diennakts palīdzība krīzes situācijās – jebkurā brīdī audžuģimene var sazināties ar speciālistiem, kas nekavējoties sniegs nepieciešamo palīdzību. Latvijā šāda atbalsta nav… Manuprāt, pats būtiskākais, ko īsti neizprot mūsu sabiedrība, ir tas, ka audžuģimene ir pilna laika darbs – tā nav žēlsirdība vai izpalīdzēšana kādam – tas ir kādas ģimenes apzināts lēmums strādāt šāda veida darbu. Un tieši tā to arī vajadzētu uztvert – audžuģimene ir tāds kā bērnunama miniatūras modelis. Neapšaubāmi, izpildot visus nosacījumus un labi sagatavojot audžuģimeni, bērns nonāk patīkamākā vidē nekā bērnunamā – tur tomēr ir vairāk šīs mājas sajūtas, un viena liela iestāde nekad to nespēs nodrošināt. Tieši tāpēc es uzskatu, ka šis virziens būtu vairāk jāattīsta.
Bet viens skaudīgais latvietis arvien pamanīsies piebilst, ka audžuģimene jau tikai pelna uz pieņemtajiem bērniem… Tam skaudīgajam latvietim uzreiz var piedāvāt pašam kļūt par audžuģimeni. Tā ir mūsu neizglītotība – ja cilvēks strādā, tad viņa mērķis ir nopelnīt sev algu, un tieši tāpat audžuģimene strādā, lai pelnītu sev algu. Es vēlreiz uzsveru – tas ir darbs, un tā tas arī ir jāuztver. Tikai jautājums, cik atbildīgi katrs no mums attiecas pret savu darbu – var jau uz to iet un tā arī atsēdēt darbā noteiktās stundas, bet var strādāt ar mīlestību un ārkārtīgi augstu atbildības sajūtu. Tāpat kā jebkurā citā, arī audžuģimeņu darbā, ir nepieciešams mīlēt to, ko tu dari.
Pagājušajā gadā audžuģimenēs no mūsu iestādes ievietoti septiņi bērni un tajā pašā laikā seši atgriezti atpakaļ iestādē, 2010. gadā šis skaits bija vēl lielāks – iestādē atgriezās 10 bērni.
Jelgavā ir tikai pāris audžuģimeņu. Kādās ģimenēs tad nonāk jūsu iestādes bērni? Visbiežāk tās ir audžuģimenes no laukiem, jo tur to skaits vienkārši ir lielāks. Un patiesībā tas ir arī tikai saprotami, jo laukos darba iespēju ir mazāk, tad nu tur biežāk apsver iespēju kļūt par audžuģimeni. Tam, ka šādu ģimeņu ir ļoti maz pilsētās, protams, ir savs mīnuss, jo mūsu bērni ir pilsētnieki un, pēkšņi nonākot audžuģimenē lauku vidē, viņi var izjust diskomfortu, nerodot to, pie kā ir pieraduši pilsētā – nu kaut vai pie labierīcībām, kas atrodas ārpus mājas, pierast nav viegli.
Bet, ja mēs runājam par bērniem, kas pirmreizēji nonāk pie jums, vai joprojām visbiežāk tās ir alkohola problēmas ģimenē, kas tai vairs neļauj pienācīgi rūpēties par saviem bērniem? Jā, noteikti, alkoholu var minēt kā galveno, kas gala rezultātā noved pie tā, ka ģimenes bērni nonāk mūsu centrā. Taču es gribētu uzsvērt vēl kādu pēdējā laika tendenci, kas ir jauna un tāpēc īpaši skaudra. Pie mums nokļūst bērni, kuru vecāki ir devušies peļņā uz ārzemēm. Vecāki aizbrauc, bet bērnu atstāj pieskatīt draudzenēm, vecvecākiem, kuri pēc laika vienkārši netiek galā ar šo atbildību un… bērns nonāk mūsu centrā. Un tās ir ģimenes, kurās pirms tam nav bijuši nekādi signāli par nelabvēlīgu situāciju. Taču te jāuzteic mūsu pilsētas Bāriņtiesa, kas ļoti rūpīgi seko līdzi šādiem gadījumiem. Trakākais tādās situācijās ir tad, ja pat pēc bērna nokļūšanas mūsu iestādē vecāks mierīgi turpina strādāt peļņas darbu ārvalstī un par bērnu vairs neliekas ne zinis. Diemžēl mūsu praksē ir bijuši arī šādi pirmie gadījumi. Taču visbiežāk šādās reizēs bērns pie mums nonāk īslaicīgā aprūpē un vecāki, uzzinot par radušos situāciju, nekavējoties atgriežas mājās.
Pēdējā laikā pie mums ir nonākuši pieci bērni, kuru vecāki devušies peļņā uz ārzemēm.
Vairāk nekā 45 bērnu, kas šobrīd uzturas pie jums, vecākiem aizgādības tiesības nav atņemtas. Cik no viņiem šobrīd regulāri apmeklē un tiekas ar saviem bērniem? Diemžēl tie nav vairāk kā piecu bērnu vecāki… Un arī pēc šīm tikšanās reizēm bieži vien bērnam paliek tikai tukši solījumi «pacieties, es drīz nākšu tev pakaļ…», kas visbiežāk tā arī nenotiek.
Bet ir taču gadījumi, kad tomēr notiek? Ir, un, lai arī šis skaits ir mazs, gandarījums ir dubultliels. Pa šiem gadiem mums pat ir bijuši trīs gadījumi, kad vecākiem jau pilnībā ar tiesas lēmumu ir atņemtas vecāku aizgādības tiesības un bērns ir kļuvis juridiski brīvs, bet te pēkšņi vecāku dzīve mainās un viņi ir gatavi iet pilnu ceļu, lai atgūtu savu bērnu. Un, ja vecāks šādu lēmumu ir pieņēmis pats, tad praktiski nav gadījumu, kad pēc bērna atgūšanas viņš atkārtoti nonāktu mūsu centrā.
Taču tajā pašā laikā ir bērni, kas pie jums dzīvo pat līdz 20 gadiem. Jā, un, lai gan likums paredz, ka centrā var uzturēties līdz pilngadības sasniegšanai – 18 gadiem –, Jelgavas pašvaldība nodrošina šeit mājas jebkuram bērnam, kurš turpina sekmīgi mācīties, arī pēc 18 gadu sasniegšanas. Un, ticiet man, tas ir liels atbalsts, jo, runājot ar saviem kolēģiem citās pašvaldībās, labi zinu, ka daudzviet strikti ievēro noteikumus – 18 gadi un bērnunams jāpamet! Tādos gadījumos jaunietim turpināt izglītoties un pašam sevi uzturēt būtu praktiski neiespējami. Protams, pašvaldībai ir jāpiešķir viņam dzīves telpa, bet arī par to pēc pieredzes ir dzirdēti visādi stāsti no dažādām pašvaldībām – jaunietim ierāda kādu ūķi, kurā dzīvot pat nav iespējams. Tāpēc patiešām mūsu bijušie audzēkņi var tikai pateikties Jelgavas pašvaldībai, kas vienmēr ir piedāvājusi tiešām labas un apdzīvojamas telpas. Neapšaubāmi, pašvaldībai centra uzturēšana neizmaksā lēti – vidēji viena bērna uzturēšanās šeit dienā izmaksā 16 latus.
Kā ir ar bijušajiem audzēkņiem – viņi aiziet, durvis aizcirzdami, vai tomēr mēdz savās mājās arī atgriezties? Mēdz gan, un tas ir patīkami. Ziniet, kamēr viņi ir šeit, frāzes par to, ka tiklīdz tikšu no šejienes ārā, tā savu kāju te vairs nesperšu, var dzirdēt bieži, bet, tiklīdz viņi ir ārā, tā tomēr daudzus velk atpakaļ. Un arī tos lielākos delverus – jā, dzīve var visādi iegrozīties, un nav ko slēpt, ir mūsu bijušie audzēkņi, kas jau nokļuvuši ieslodzījuma vietās, bet pat tie mēdz atrakstīt. Tāda ir dzīve… Pa šiem gadiem bērns jau nav mainījies – kāds viņš bija pirms 15 gadiem, tāds ir arī šodien, vienīgi darba tirgū viņam šobrīd ir mazāk iespēju. Bet tik un tā, kamēr daudzi saka «Es par 200 latiem strādāt neiešu», mūsu bijušie audzēkņi iet, jo viņi nav bijuši apčubināti un izlutināti – viņiem viss ir bijis jāsasniedz pašiem. Mūsu audzēkņi pārsvarā gadījumu augstskolās nestudēs un visbiežāk darīs vienkāršu darbiņu vai apgūs kādu arodu, jo pacelties augstāk liedz veselības problēmas – lielākā daļa no viņiem ir speciālo skolu audzēkņi. Tāpēc par labākajiem audzēkņiem patiešām ir prieks – tu ieej vienā vai otrā pilsētas lielveikalā un pie kases redzi savu bijušo audzēkni…
Foto: Ivars Veiliņš
4.8 °C,
3.8 m/s,
89.2 % 
4.8 °C,
3.8 m/s,
89.2 %