Pilsētā

Ilze Knusle-Jankevica

Šobrīd saražotā produkcija tiek eksportēta uz Igauniju un
Lietuvu, pirmās kravas aizvestas arī uz Kaļiņingradas apgabalu
Krievijā, bet preču eksportēšana uz Krieviju varētu sākties martā,
kad būs iegūti atbilstības sertifikāti Krievijas tirgū. Tuvākajā
nākotnē uzņēmums plāno apgūt arī Baltkrievijas un Vācijas tirgu,
bet vēlāk – Skandināvijas valstu un Ukrainas. «Tāpat jāstrādā pie
tā, lai eksporta tirgos veicinātu pieprasījumu pēc mūsu sortimenta
produktiem, kuru ievirzīšana tirgū prasa ilgāku laiku, piemēram,
kanalizācijas un drenāžas sistēmām,» stāsta uzņēmuma valdes
priekšsēdētājs Edgars Viļķins.

Uzņēmuma pārstāvis informē, ka trijos mēnešos, sākot no
nulles, eksporta apjoms ir sasniedzis 180 000 eiro. Lai gan
prognozes bijušas lielākas, jāņem vērā, ka tās tika veiktas citos
tirgus apstākļos. «Pašreizējā situācijā tas ir adekvāts un vērā
ņemams rādītājs,» uzskata E.Viļķins. Viņš lēš, ka, salīdzinot ar
2006. un 2007. gadu, tirgus apjoms Baltijā ir sarucis par 50 – 60
procentiem. Līdzīga situācija ir arī citur pasaulē. Ja pagājušā
gada jūlijā kāds klients Krievijā bija gatavs uzreiz nopirkt pusi
saražotās produkcijas, tad tagad šādus priekšlikumus tikpat kā
negadās dzirdēt, jo kopējais pieprasījums Austrumeiropā
samazinājies aptuveni uz pusi. «Par to liecina arī fakts, ka tagad
uz kraušanos atbrauc pa vienai vai dažām fūrēm dienā, bet normālos
tirgus pieprasījuma apstākļos tām vajadzētu būt vismaz 10 – 20
kravām dienā,» tā E.Viļķins.

Lai gan eksportam ir būtiska nozīme ražošanas apjoma
palielināšanā, eksporta tirgus attīstīšana ir investīciju un laika
ietilpīga. «Tas nav tik vienkārši. Jāveic tirgus izpēte,
jāizkristalizē mērķa klienti, tad ar viņiem jānodibina kontakti,
jāsatiekas, jāieinteresē, jāvienojas par nosacījumiem. Dažreiz
produktiem vēl nepieciešami vietējie kvalitātes sertifikāti, un tas
prasa papildu laiku, lai uzsāktu produktu virzību eksporta tirgū,»
stāsta «Evopipes» pārstāvis.

Ja citās valstīs prasības mēdz būt augstākas nekā nosaka
Eiropas standarti, tad, lai konkurētu konkrētajā tirgū,
nepieciešams izmainīt produktu tehniskās īpašības. «Evopipes» to
nācies darīt, lai, piemēram, uz Igauniju varētu eksportēt
elektroinstalācijas kabeļu aizsargcaurules. «Citādāk ir tad, ja
tirgus pieļauj zemākas kvalitātes prasības nekā to nodrošina mūsu
produkcija. Tas nozīmē, ka šajā eksporta tirgū mūsu produkts ir
dārgāks par tirgū jau esošajiem un izmantojamajiem materiāliem. Tad
jāstrādā ar tās valsts projektētājiem, būvniekiem, gala
pasūtītājiem un jāpārliecina, ka nepieciešams izmantot augstākas
kvalitātes materiālus, kuri, kopumā vērtējot, sniedz vairāk
priekšrocību nekā pašreiz izmantotie risinājumi. Tikai tad ir
iespējams konkurēt viņu tirgū ar vietējiem produktiem, kas ir
zemākas kvalitātes un tāpēc arī lētāki,» skaidro E.Viļķins. Ideāli,
ja izdodas panākt, ka tiek veiktas izmaiņas arī konkrētās valsts
būvniecības normatīvos, bet, kā saka «Evopipes» valdes
priekšsēdētājs, «mums jābūt pietiekami interesantiem, lai viņi kaut
ko mainītu».

Viens no veidiem, kā veicināt eksportu, ir izgatavotās
produkcijas sertificēšana konkrētajās eksporta valstīs. Eiropas
Savienības valstīs, ja ražotājam atbilstības sertifikāts ir
izsniegts vienā valstī, tam būtu jābūt derīgam visās savienības
valstīs, bet praksē vietējie tomēr vēlas redzēt savas valsts
institūcijās izsniegtu atbilstības sertifikātu. Atbilstības
sertifikātu iegūšana ir laika un resursu ietilpīga, bet, mērķējot
uz Krievijas tirgu, nepieciešams, lai produkti atbilstu vietējiem
standartiem. E.Viļķins norāda, ka sertifikācija ir brīvprātīga,
augstākās kvalitātes ražotāji to veic. Piemēram, janvārī «Evopipes»
saņēma pirmo Krievijas sertifikātu vienai produktu grupai –
saimnieciskās un lietus notekūdeņu kanalizācijas sistēmām. Pārējiem
produktiem sertifikāti varētu tikt izsniegti apmēram mēneša
laikā.

Ekonomiskā krīze ir globāla, tā nav skārusi tikai Latviju. Arī
citām valstīm nav naudas, banku kreditēšana apsīkusi, iesāktie
projekti tiek «iesaldēti» un jauni netiek īstenoti. Līdz ar to ir
mazāk būvniecības objektu un pieprasījums pēc materiāliem rūk.
E.Viļķins norāda, ka arī daudzi viņu klienti vairumtirgotāji
samazina iepirkuma apjomus un nogaida pavasari, kad sāksies
būvniecības sezona, lai redzētu, kā nozare attīstīsies tālāk.

«Evopipes» pārstāvis stāsta, ka Latvijā polimēra caurules ražo
vēl trīs uzņēmumi, bet iespējams, ka kāds no viņiem savu darbību
jau ir pārtraucis. Tomēr par saviem galvenajiem konkurentiem gan
eksporta, gan vietējā tirgū uzņēmums uzskata globālos ražotājus,
kam pārstāvniecības ir arī Latvijā. E.Viļķins skaidro, ka prognozēt
«Evopipes» produkcijas eksporta apjomus 2009. gadā ir samērā grūti,
bet par vienu viņš ir pārliecināts: uzņēmums mērķtiecīgi attīstīs
eksporta apjomus un cer sasniegt vērā ņemama tirgus dalībnieka
statusu katrā no eksporta tirgiem, kurā būs aktīvs. Arī par vietējo
tirgu viņam ir vīzija – šajā gadā «Evopipes» plāno ieņemt 50 – 60
procentus Latvijas tirgus.