«Izbraucot cauri visai Krievijai, mēs iepazinām dažādus cilvēkus un daudzveidīgu kultūru. Ļaudis bija ļoti atsaucīgi un laipni. Īpaši patīkami bija tas, ka daudzi atcerējās «Rafiņus» – kāds tajos braucis kā pasažieris, bet cits – pats vadījis,» par 13 000 kilometru garo ekspedīciju no Liepājas uz Vladivostoku ar «RAF Latvija» mikroautobusiem stāsta tās vadītājs Ruslans Grigorovičs. Braucienā, kas organizēts, svinot ekspedīcijas «No okeāna līdz okeānam» ar tādu pašu galamērķi 40. gadadienu, piedalījās astoņi entuziasti. To vidū arī trīs jelgavnieki – R.Grigorovičs, Jānis Šmits un Rodijs Trankalis.
Šogad aprit 40 gadi kopš autovadītāja izmēģinātāja Valda Branta organizētās ekspedīcijas uz Vladivostoku «No okeāna līdz okeānam», ko 1977. gadā entuziastu grupa īstenoja ar «RAF Latvija» mikroautobusiem. «Vēlējāmies ekspedīciju maksimāli pietuvināt autentiskajai, izvēloties tādu pašu norises laiku un pieturas punktus. Toreiz ekspedīcijas dalībniekiem līdzi devās Rīgas Kinostudijas dokumentālo filmu komanda, kas iemūžināja brauciena gaitu. Tāpat arī mēs savu ekspedīciju saglabājām piemiņā videofilmā, kas pirmizrādi varētu piedzīvot līdz jaunajam gadam,» iecerē dalās R.Grigorovičs. Viņš atklāj, ka ideja par šīs ekspedīcijas atkārtošanu radās jau pirms pāris gadiem, savukārt jubilejas gads kalpoja kā pamudinājums to organizēt tieši šobrīd.
1977. gada ekspedīcijas dalībnieki veica 16 000 kilometru garu maršrutu, ceļā pavadot aptuveni divus mēnešus, taču šī gada ekspedīcija ilga 35 dienas, un tās dalībnieki restaurētajos «RAF» mikroautobusos, kas ir pašmāju autoservisa «Anru Motors» muzeja eksponāti, veica 13 000 kilometru tālu distanci. «Nebijām gaidījuši tādu karstumu, taču arī pirms 40 gadiem organizētās ekspedīcijas dalībnieki piedzīvoja līdzīgus laikapstākļus,» atklāj ekspedīcijas vadītājs. Brauciena norises laikā Maskavā bijusi vētra, Omskā – plūdi, bet pie Baikāla karsto un sauso laikapstākļu dēļ dedzis mežs un kritusi krusa, kuras graudi bijuši olas lielumā, taču brauciena dalībnieki laimīgā kārtā par to uzzinājuši televīzijā. «Mums ceļš, protams, bija daudz vieglāks – pa grants segumu mērojām vien 50–70 kilometru garu posmu. Turpretī iepriekšējās ekspedīcijas dalībnieki pārsvarā pārvietojās tieši pa šādu ceļu. 70. gados daudzviet nebija ceļa seguma, un braucējiem nācās nepieciešamo posmu noklāt ar zariem, lai automašīna neiestrēgtu,» skaidro R.Grigorovičs. Ekspedīcijas dalībnieki vidēji dienā veica 500–600 kilometru garu ceļa posmu, attiecīgi mērojamās distances bija atkarīgas no pilsētu attāluma. Jāpiebilst, ka no Vladivostokas automobiļi uz Latviju tika atgādāti pa dzelzceļu.
«Mūs patiesi pārsteidza cilvēku viesmīlība, un mūsu princips bija šāds – nekādas politikas. Piemēram, Jekaterinburgā veicu nelielu automašīnas remontu, un sieviete, kas vienkārši gāja garām, apvaicājās, vai esam paēduši, piedāvādama izcept mums pankūkas. Pateicāmies viņai un sacījām, ka viss ir kārtībā, taču vakarā, kad ieradāmies naktsmājās, uzņemšanā mūs sagaidīja šķīvis ar pankūkām un ievārījumu,» ar smaidu sejā atminas ekspedīcijas vadītājs. Viņš neslēpj, ka, protams, piedzīvoti arī grūtāki brīži, bet visiem bijis kopīgs mērķis. «Ja tomēr nācās saskarties ar strīdīgiem jautājumiem, vakaros rīkojām nelielas kopā sanākšanas un vienojāmies ar balsojuma palīdzību,» atklāj R.Grigorovičs.
«Vēlamies no sirds pateikties visiem atbalstītājiem un sponsoriem, kas par mums uztraucās – zvanīja, sekoja līdzi interneta vietnē «Facebook». Mūs atbalstīja pat pilnīgi nepazīstami cilvēki. Piemēram, kāds vīrietis vārdā Andis ar savu tēvu bija atnācis pie mums uz muzeju un, izdzirdējis par plānoto ekspedīciju, bija sajūsmā – viņš pavadīja mūs ceļā uz Liepāju. Savukārt brīdī, kad atgriezāmies, Andis mūs nakts laikā sagaidīja lidostā. Tas ir ļoti patīkami,» tā ekspedīcijas vadītājs. Viņš atklāj, ka pagaidām mērķis ir kinofilmas izveide, kuras pirmizrādes laikā plānots rīkot arī sarunu vakaru, bet uz jautājumu par atkārtotu ekspedīciju Ruslans atbild: «Valdis Brants ar «Rafiņu» ir apbraucis apkārt zemeslodei – iespējams, to ir vērts atkārtot.»
Foto: no ekspedīcijas dalībnieku arhīva