«Es teju vai katram jautāju un mēģināju atrast kādas pazīmes baumu patiesumam, ka Maidana kustību varētu būt iniciējuši amerikāņi. Taču man neradās pilnīgi nekādas aizdomas,» pēc atgriešanās no Kijevas teic aculiecinieki, kuri šodien bija gatavi dalīties iespaidos par redzēto un dzirdēto Kijevas neatkarības laukumā. «Maidanā izveidojusies Ukrainas tautas vienotība, un pašlaik lēmumus pieņem tauta – «maidanieši» apsargā Augstāko radu un neviens lēmums netiek pieņemts bez to tūkstošu un pat miljonu cilvēku ziņas,» apliecina notikumu aculiecinieki.
Ligita Vaita
Kaut arī kopš asiņainākajām dienām Ukrainas neatkarības laukumā Maidanā, pašā notikumu kulminācijas laikā, 19. februārī, Golodomora upuru piemiņas muzejā Kijevā tika atklāta Latvijas okupācijas muzeja vēstures izstāde «Latvijas traģēdija. 1941». Tās atklāšanā klāt bija Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons, kurš bija klāt arī asiņainajā 20. februāra dienā. Bet divas dienu pēc viņa atgriešanās kopā ar partijas kolēģi Ēriku Ēriksonu uz Kijevu devās Saeimas deputāts Einārs Cilinskis.
Jelgavnieks pensionārs Aleksandrs, nākot uz tikšanos, teic, ka ir Polijā dzimis ukrainis un ļoti uztraucas par saviem radiem, kuri dzīvo Ukrainā. «Es viņiem jautāju, kā viņiem iet un viņi klusē. Tas ir šausmīgi, viņi baidās no tā, ka mūsu sarunas varētu noklausīties. Esmu ļoti nobažījies, tāpēc es patiešām nezinu, ko no šodienas sarunas sagaidu,» tā jelgavnieks, kurš tāpat kā desmitiem citu sanākušo dzīvo līdzi Ukrainas notikumiem.
Neskaitāmas piemiņas vietas ar aizdegtām svecēm, uz barikādēm izliktas ukraiņu mākslinieku gleznas, arī dziesmas un kopīga, visai pieticīga ēšana – tas viss novērots Maidanā. «Viss «maidaniešu» bruņojums ir improvizēts – tie ir saimnieciski priekšmeti, akmeņi, rungas un Molotova kokteiļi ieroču vietā, pannas aizsargbruņu vietā vai arī bruņojums, kas cīņu laikā atņemts «berkutiešiem». Viņi meta aizdedzinātas riepas, lai «berkutiešu» metāla vairogi sakarstu, bet es runāju ar kādu vīru, kurš uz vēdera bija piesējis pannu – lai aizsargātos no sitieniem. Nekā cita jau viņiem nav,» tā Ē.Ēriksons.
«Kaut arī izstādes atklāšanā aizdedzām sveces par ukraiņu un latviešu tautas vēstures notikumiem, ikvienam bija skaidrs, ka tās tiek aizdedzinātas arī par Maidanā kritušajiem,» teic R.Jansons, piebilstot, ka viņu sportisku jauniešu masas, kas uz Ukrainas centru vestas veseliem autobusiem. «Viņi dzīvo speciālās nometnēs, viena ir tieši blakus Augstākajai radai, un tiek īpaši sagatavoti provokāciju veikšanai,» tā viņš.
Savukār E.Cilinskis uzsver, ka «maidanieši» nav nacionāla, bet gan pretkorupcijas kustība. «Protams, šeit lielu lomu nospēlē tas, ka Ukrainā karadienests ir obligāts, tāpēc paklausība un organizācija ir lielāka, tomēr Maidanā atklājas tautas vienotība. Viņam bijusi iespēja uzrunāt cilvēkus no Maidana tribīnes un viesoties arī Ukrainas parlamentā, kurš tai laikā strādājis un centies risināt notikumus arī svētdienā.
«Tā ir pilsēta pilsētā, polisa, ja izmantojam grieķu terminoloģiju. Maidanā tiešām ir jūtama vienotība un organizācija un ikviens laukumā zina, par ko un kāpēc viņš tur atrodas,» uzsver Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas (RISEBA) lektore ukrainiete un krieviski rakstošā žurnāliste Olena Fjodorova. Viņa uzskata, ka protestu vilnis bija pašsaprotams, taču nu jāļauj ukraiņu tautai pašai tikt galā.
Tikšanās laikā izvērtās arī diskusijas no klātesošo puses, kuri mēģināja saprast, kā sākušies un vēlāk izvērtušies notikumi Ukrainā, kāpēc tik viegli bija atdot Krimu, cik patiesu informāciju sniedz mediji un citiem jautājumiem.
Jāpiebilst, ka tikšanos organizēja Jelgavas ukraiņu centrs «Džerelo» un tā norisinājās Sabiedrības integrācijas pārvaldē.
Foto: Ivars Veiliņš