28.7 °C, 3.1 m/s, 31.5 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Alga pēc definīcijas nevar būt motivācija»
«Alga pēc definīcijas nevar būt motivācija»
07/02/2008

Kāpēc no Latvijas aizplūst darbaspēks? Uz šo jautājumu centies atbildēt ne viens vien politiķis, analītiķis un uzņēmējs, bet komunikāciju eksperts Rolands Bārenis uz to paraudzījies no cita skatu punkta – viņš jautā nevis valstij, vai tā nodrošina labvēlīgu ekonomisko un sociālo vidi, bet gan darba devējam, vai tas darījis visu, lai «aizdegtu» darbinieku.

Kristīne Langenfelde

Kāpēc no Latvijas aizplūst darbaspēks? Uz šo jautājumu
centies atbildēt ne viens vien politiķis, analītiķis un uzņēmējs,
bet komunikāciju eksperts Rolands Bārenis uz to paraudzījies no
cita skatu punkta – viņš jautā nevis valstij, vai tā nodrošina
labvēlīgu ekonomisko un sociālo vidi, bet gan darba devējam, vai
tas darījis visu, lai «aizdegtu» darbinieku.

Pagājušajā nedēļā Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera sadarbībā ar kompāniju
«TOC Solutions» rīkoja semināru «Kā motivēt un noturēt darbiniekus
mūsdienu globalizācijas apstākļos?». Semināra lektors Rīgas
Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas
maģistru programmas «Integrēto sabiedrisko attiecību komunikācijas»
direktors un, izrādās, bijušais jelgavnieks R.Bārenis arī «Jelgavas
Vēstnesim» atklāja dažus pamatfaktus, kas darba devējam palīdzētu
ieinteresēt darbinieku palikt savā amatā un netiekties pēc peļņas
ārzemēs.
Ja runājam par tūkstošu tūkstošiem, kas devušies darbā uz Īriju,
Angliju vai citu valsti, visbiežāk to sasaistām tieši ar mazām
algām, niecīgām sociālajām garantijām, bet jūs spriežat citādi.
Nenoliedzami, sava daļa tajā visā ir gan ekonomiskajai situācijai
valstī, gan sociālajai politikai, taču es gribu teikt, ka tikpat
daudz var darīt arī uzņēmuma vadība. Ir kāds mīts, kuru es noteikti
gribētu gāzt. Proti, atalgojums jau pēc definīcijas nekad un nekādi
nevar būt galvenais motivējošais apstāklis izvēlēties vienu vai
otru darbu. Tā nu tas ir, ka cilvēka alkatība ir bezgalīga – jūs
varat maksāt, cik vēlaties, motivējoši tas tik un tā būs tikai uz
laiku. Līdz tas pārvērtīsies par stimulu no viena algas pieauguma
līdz otram. Realitāte ir tāda: ja atalgojums jūsu uzņēmumā ir
vienīgais motivējošais faktors, tad patiesībā jūsu uzņēmumā strādā
nemotivēts darbinieks. Tāpēc jāmeklē citi veidi, kā «aizdegt»
strādājošo.
Manuprāt, galvenā būtība slēpjas tajā, ka mēs esam izkropļojuši vēl
kādu pieņēmumu – klientam vienmēr ir taisnība. Taču ieklausieties –
vai nešķiet dīvaini, ka klients ir Dievs, bet darba ņēmējs
nekas?!
Tātad jūs kā galveno motivējošo apstākli uzsverat attieksmi pret
darbinieku.
Neapšaubāmi – tieši tas nereti spēj noturēt darbinieku arī tad, ja
uzņēmumā nav tās lielākās algas. Tāpēc es cieši turos pie tā, ka
katram uzņēmumam attiecības starp darbiniekiem būtu jāveido tikpat
rūpīgi kā attiecības starp darbinieku un klientu. Tas ir iekšējais
mārketings. Šobrīd mums visvairāk pietrūkst cilvēcīgas attieksmes –
darbiniekam jājūt, ka ar viņu rēķinās, viņš uzņēmumam ir vajadzīgs,
viņa viedoklī ieklausās. Te katrs darbinieks jau var uztaisīt sev
tādu kā analīzi un parēķināt, kad viņš pēdējo reizi personīgi tikās
ar uzņēmuma pirmo personu un viņam bija iespēja uzdot savam
priekšniekam jautājumu. Tas jau atspoguļo, cik svarīgs jūs esat
savam priekšniekam.
Jūs minējāt arī patriotismu – darbinieka uzticību savam darba
devējam.
Jā, bet kas tad ir patriotisms? Šajā gadījumā tā ir informētība.
Darbinieks nevar būt lojāls uzņēmumam, ja viņš nezina, kas tajā
notiek. Cilvēks grib būt cilvēks, nevis skrūvīte vai kloķītis kaut
kādā mehānismā – viņš grib zināt, būt informēts.
Kāda mums būtu daļa par to, vai uz Marsa ir cilvēce? Bet mums
gribas zināt – tāda nu reiz ir cilvēka daba. Ja mēs to pašu
pārnesam uz organizāciju, tad cilvēks tāpat vēlas uzzināt to, kas
notiek ārpus viņa tiešās darba vietas, taču, ja viņš uz savu
jautājumu saņem atbildi, ka tas uz viņu neattiecas, viņš viļas.
Ja nu uzņēmuma vadība tam nepievērš uzmanību, vai arī pats
darbinieks var kaut ko ietekmēt?
Viena no teorijām gan vēsta, ka nevienas pārmaiņas uzņēmumā nevar
notikt bez pirmās personas akcepta, taču tajā pašā laikā neviens
priekšnieks nav pašnāvnieks – ja viņš jūt un sadzird no padotajiem
konstruktīvus priekšlikumus, viņš tos noteikti ņems vērā. Nu nevar
jau uzņēmums pastāvēt tikai ar direktoru, ja nav darbinieku
atbalsta. Agri vai vēlu, bet tā potences izsīkst.
Uzņēmumu iekšējais mārketings pagaidām Latvijā vēl ir salīdzinoši
jauna lieta. Cik daudz mūsu uzņēmumu sāk tam pievērst uzmanību,
novērtē un ieinteresē darbinieku?
Protams, šādas statistikas nav, taču pēdējā laika notikumi, kad
arvien vairāk mūsu valstī trūkst strādājošo, ir mainījuši
organizāciju attieksmi pret saviem darbiniekiem.
Aizplūst jau tā aktīvākā daļa, un tas liek aizdomāties.
Neviens vairs neuzdrošinās mētāties ar cilvēkresursiem. Tomēr
uzņēmējs vēl joprojām visbiežāk ir biznesmenis, kuram svarīga
peļņas un ienākumu bilance. Uzņēmējs labprāt varbūt arī mainītu
savu attieksmi un pat būtu gatavs ieguldīt tajā gan laiku, gan
līdzekļus, taču tad es saņemu jautājumu – cik daudz no manis tas
prasīs un cik ātrā laikā es to atgūšu? Jā, tā nav cenu atlaide vai
pārdošanas pieaugums, nu nevar objektīvi izmērīt, cik ātrā laikā
uzņēmumam atmaksāsies tas, ka viņa padotie uz darbu nāk ar prieku,
ir lojāli savam uzņēmumam. Ieguvums noteikti nav tūlītējs, taču tas
neapšaubāmi ir. Uzņēmēji pamazām to sāk saprast.
Jūs esat ne tikai lektors, bet ikdienā arī cilvēks, kurš tāpat kā
ikviens no mums kļūst par klientu. Kā jūs vērtējat šā brīža
apkalpojošo sfēru?    
Savu daļu šajā procesā tomēr nosaka manas zināšanas – es noteikti
neesmu parasts pircējs, jo vienu vai otru lietu vairs nespēju
uztvert tikai emocionāli, bet gan vērtēju, analizēju situācijas.
Protams, ir patīkami, kad ieeju kādā veikalā vai firmā un redzu šo
korporatīvo pieklājību – man uzsmaida laipna un pieklājīga meitene,
un gribas ticēt, ka tā ir attieksme, kas veltīta tieši man, taču,
kad redzu, ka otrais, trešais un ceturtais saņem tieši šo pašu
smaidu, tad sāku vēlēties kaut ko patiesu, īstu. Arī tad, kad es ar
savu jautājumu neapšaubāmi esmu viņu aizkaitinājis, viņa smaida,
bet es taču jūtu, ka tas ir mākslīgs smaids, vadības uzspiests
apkalpošanas stils.
Manuprāt, tieši tas ir trumpis mazo veikaliņu un salonu rokās –
lielās veikalu ķēdes nevarēs viņus iznīdēt, jo vienmēr būs cilvēki,
kas gribēs saņemt īsti patiesu un personīgu attieksmi, nevis tikai
iemācītu smaidu. Mēs esam individuālisti, tāpēc ikviens vēlas
saņemt arī individuālu attieksmi – pieļauju, ka nāks laiks un mēs
no masu produkcijas atgriezīsimies pie oriģinālām lietām un
individuālas apkalpošanas.
Vai arī cilvēks «bez bruņotas acs» spēj ieiet uzņēmumā un pateikt –
jā, šeit darbinieks ir ieinteresēts strādāt?
To var pateikt pat ļoti viegli – visu nosaka tas pats acu skats un
patiess smaids. Tie, kas slēpjas aiz lietišķības maskas, noteikti
nav patiesi «aizdegti» darbinieki – tā tikai tiek radīta ilūzija,
ka cilvēks ir apmierināts ar savu darbu. Taču, ja cilvēks jūs
sagaida ar patiesu smaidu, starp kolēģiem valda laba gaisotne un
arī uz ielas satiekoties viņi spēj pārmīt vairāk nekā tikai
pieklājības frāzes, tas jau varētu būt pirmais signāls, ka cilvēks
savu darbu mīl.