Šis ir pirmais mācību gads, kad Jelgavas Amatniecības vidusskola strādā jaunā statusā. «Ja stāvēsi uz vietas, tad citi tev aizsteigsies garām,» skolas filosofiju atklāj Rietumzemgales profesionālās izglītības kompetences centra «Jelgavas Amatniecības vidusskola» direktore Janīna Rudzīte, piebilstot, ka jaunais statuss ne tikai paver plašākas iespējas sevi realizēt skolas pedagogiem un izglītojamiem, bet arī uzliek virkni pienākumu, kas uz daudzām norisēm liek paskatīties plašāk par vienas skolas sienām.
Sintija Čepanone
Par to, kā laikā, kad profesionālā izglītība visā valstī pasludināta par prioritāti, ar atbildību, pienākumiem un izaicinājumiem galā tiek viena no divām mūsu pilsētas amatu skolām – saruna ar Jelgavas Amatniecības vidusskolas direktori.
Pesimismam neļaujas Jelgavas Amatniecības vidusskola, īstenojot ERAF projektus, ir ceļā uz skolas sakārtošanu. Taču Izglītības un zinātnes ministrijas paziņojums, ka ar pašreizējo finansējuma sadalījumu nav iespējams nodrošināt pilnīgu infrastruktūras modernizāciju nevienai profesionālās izglītības iestādei, kas startē projektā, aktivitātes apstādinājis.
J.Rudzīte stāsta, ka, piesaistot ES finansējumu, plānots uzlabot mācību aprīkojumu, iekārtu iegādei vien atvēlot ap 400 tūkstošiem latu, rekonstruēt skolu un dienesta viesnīcu. «Šo projektu apturēšana nozīmētu konkurētspējas zaudēšanu, taču pagaidām pesimismam neļaujamies. Esam ieguvuši kompetences centra statusu, un tas ļauj cerēt, ka uzsāktie darbi mūsu skolā tomēr tiks īstenoti,» spriež direktore, atklājot, ka projekti apturēti pagājušā gada nogalē īsi pirms būvniecības līgumu noslēgšanas. Tādējādi, tiklīdz ministrija paziņos savu lēmumu, kas, kā cer J.Rudzīte, Jelgavas Amatniecības vidusskolai būs pozitīvs, atliks nokārtot nepieciešamās formalitātes, lai darbiem dotu zaļo gaismu. Saskaņā ar iecerēm materiāltehniskās bāzes modernizēšana lielākās pārmaiņas ieviesīs izglītības programmās «Autotransports», «Būvdarbi» un «Kokizstrādājumu izgatavošana». «Piemēram, «Autotransportā» mūsu skolā vien mācās ap 200 audzēkņu, taču tuvākajā apkārtnē ir vairākas skolas, kur iespējams apgūt radniecīgas profesijas. Sakārtojot infrastruktūru, mēs iegūtu modernu autotransporta apmācību bāzi, kas dotu iespēju pilnveidot profesionālās kompetences arī citu profesionālo izglītības iestāžu izglītojamajiem,» skaidro direktore.
Viņasprāt, tieši sakārtotā infrastruktūra ir viens no svarīgākajiem aspektiem, kas profesionālajai izglītībai praksē tiešām ļautu kļūt prioritārai. «Nesen kopā ar kolēģiem viesojāmies Igaunijas profesionālajās skolās, un tur jau pašlaik vairums jauniešu izšķiras par labu profesionālajai izglītībai. Kāpēc? Tāpēc, ka Igaunijā profesionālo skolu infrastruktūras sakārtošanai tiek pievērsta ļoti liela uzmanība, nodrošinot ne tikai sakārtotas ēkas un telpas, rekonstruētus pat piebraucamos ceļus, bet arī atbilstošu mācību bāzi – tā dažkārt ir krietni modernāka nekā vienā otrā uzņēmumā,» redzēto atklāj J.Rudzīte. Viņa spriež, ka, pēc līdzīga principa attīstot mūsu profesionālās skolas, jauniešu karjeras plānošanas procesi arī mūsu valstī varētu noritēt daudz pārdomātāk.
Interese par profesionālo izglītību aug Taujāta, vai profesionālā izglītība par prioritāti mūsu valstī nav pasludināta tikai «uz papīra», J.Rudzīte saka: «Zināmas korekcijas šis uzstādījums ieviesis arī praksē.» Viņa novērojusi, ka ne tikai jauniešu, bet arī sabiedrības attieksme kopumā mainījusies par labu profesionālajai izglītībai, kaut arī, lai pārvarētu daļas sabiedrības snobismu, vēl jāiegulda milzīgs darbs. «Pēdējā laikā ir mainījušās tendences. Proti, ja agrāk vidējais vērtējums, ar kādu skolēni stājās Jelgavas Amatniecības vidusskolā, bija piecas balles, tad pašlaik jau mūsu skolu izvēlas arī jaunieši ar vidējo rādītāju sešas un pat septiņas balles. Manuprāt, tas ir spilgts apliecinājums tam, ka, lai gan pamazām, tomēr par labu profesionālajai izglītībai jaunieši izšķiras, rūpīgi izvērtējot iespējas, nevis situācijā, kad zemais vērtējums liedz pretendēt uz studijām augstskolā.» Viņasprāt, savu artavu šajā ziņā sniedz arī plašsaziņas līdzekļi, sabiedrībai atklājot veiksmes stāstus profesionālajā izglītībā. «Arī mēs varam lepoties ar absolventiem, kuri turpina izglītoties augstskolās, veiksmīgi iekļāvušies darba tirgū, nodibinājuši savus uzņēmumus. Mums pat ir pašiem savs doktorants!» ar audzēkņiem lepojas direktore.
Tiesa gan – šis mācību gads no iepriekšējiem nedaudz atšķīrās ar studiju programmu izvēli. «Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, skaitliski krituma nav – pašlaik skolā mācās 665 izglītojamie. Taču šogad nenokomplektējām 1. kursu apdares darbu un sekretāru specialitātē, toties pa divām grupām ir automehāniķiem un viesnīcu servisa speciālistiem. Tendences nenoliedzami visā valstī diktē tirgus, īpaši jau, ja runājam par topošajiem apdares darbu tehniķiem – iepriekš uz mācībām šajā programmā pretendēja pat četri cilvēki uz vietu, taču līdz ar kritumu būvniecībā interese par šo profesiju būtiski saruka. Toties mazliet citāda situācija ir sekretāru specialitātē. Varbūt skaitliskā izteiksmē arī šajā mācību gadā grupu būtu varējuši nokomplektēt, tomēr mūsu uzstādījums bija strikts: ja sagatavojam speciālistu, viņam ir jābūt augsta līmeņa, nevis viduvējībai. Piemēram, mūsuprāt, viens no priekšnoteikumiem, lai būtu profesionāla sekretāre, ir labas valodu zināšanas, taču šajā gadā lielākoties vērtējums valodās pretendentiem bija viduvējs, un tas vien ir šķērslis kļūt par tiešām labu un darba tirgū pieprasītu speciālistu,» spriež J.Rudzīte, gan neslēpjot, ka pašlaik rūpīgi tiek apzināti visi iemesli, kas varētu būt radījuši šādu intereses kritumu: «Analizējot situāciju, esam apzinājuši arī savas kļūdas. Iespējams, par maz pievērsām uzmanību šo specialitāšu popularizēšanai, jo bijām pieraduši, ka jaunieši tāpat tās izvēlējās un parasti pat veidojās konkurss. Šī ir viena no tām jomām, kurā arī mums pašiem acīmredzot ir jāpilnveidojas.»
Uzņēmēji neatsaka Pašlaik Amatniecības vidusskola intensīvi veido sadarbību ar uzņēmējiem, un direktore neslēpj, ka tieši iegūtais Rietumzemgales profesionālās izglītības kompetences centra statuss bijis pamudinājums šim jautājumam pievērst pastiprinātu uzmanību. «Līdz šim sadarbība ar uzņēmējiem mums galvenokārt bija centralizētajos eksāmenos un izglītojamo prakšu laikā, taču, apzinoties, cik būtiski ir viņus iesaistīt ne tikai vērtēšanā, bet arī mācību procesā, uzsākām jaunu aktivitāti – diskusiju organizēšanu, un šo sadarbību novērtē kā topošie speciālisti, tā arī potenciālie darba devēji, kaut arī tas ir tikai pats sākums,» tā J.Rudzīte. Jautāta, cik atsaucīgi ir uzņēmēji, direktore atzīst, ka uzņēmējiem rūp reālā dzīve. Jā, varbūt ir kāds, kuram jaunu kadru sagatavošana pašlaik ir mazāk aktuāla, taču līdz šim neviens no uzrunātajiem uzņēmējiem nav atteicis, un tas vien apliecinot, ka gan skolai, gan darba devējiem ir kopīgs mērķis: panākt, lai Latvijā sagatavotie speciālisti arī strādātu Latvijā. «Arī mūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad jaunieši diplomu vēlas saņemt vēl pirms izlaiduma, jo gaidīt nevar – viņiem jālido strādāt uz Angliju, Vāciju. Un aizbrauc tiešām gudri un perspektīvi jaunieši, jo ar šeit iegūto profesionālo izglītību viņi citās valstīs ir ne tikai pieprasīti, bet arī atbilstoši atalgoti. Tieši tādēļ ar vietējiem uzņēmējiem esam vienojušies darīt visu, lai absolventi nebrauktu prom, un viens no veidiem, kā to panākt, ir darba devējus iesaistīt mācību procesā – tieši ar viņu pieredzi sagatavot topošos speciālistus atbilstoši darba tirgus situācijai,» stāsta direktore. Tā, piemēram, veiksmīga sadarbība jau izvērtusies ar SIA «Fortum Jelgava» un Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvaldi, īstenojot jaunāko skolas programmu «Ēku iekšējo komunikāciju montāžas un apkalpošanas speciālists», audzēkņi novērtējuši iespējas tikties ar zīmola «Pils matrači» attīstītāju Juri Griķi, uzņēmuma «Urbix» īpašnieku Normundu Štefenhagenu un citiem kokapstrādes nozares pārstāvjiem, tāpat līdzīgas iespējas nodrošinātas topošajiem viesmīļiem un citās programmās studējošajiem. «Pieredze apliecinājusi, ka nereti jaunieši pedagogam nenotic līdz galam. Savukārt tikšanās ar pašiem darba devējiem viņus pārliecina, jo uzņēmēji stāsta par reālo situāciju, iepazīstina ar savu pieredzi darbinieku meklēšanā, un tas ir vērā ņemams pamudinājums jauniešiem kļūt par tādiem speciālistiem, kādus sagaida darba tirgus,» rezumē J.Rudzīte.
Tikšanās ar uzņēmējiem jauniešiem ir arī lieliska iespēja uzzināt aroda «aizkulises». «Ir labi, ja profesionālā izglītība ir mērķtiecīgs solis jaunieša karjeras veidošanā. Tieši tādēļ ļoti augstu novērtējām ES atbalstīto iespēju 8. un 9. klašu skolēniem pulciņos iepazīt interesējošo amatu. Novembrī gan šī programma noslēdzās, taču skolēnu interese bija apliecinājums tam, ka no karjeras izglītības viedokļa šāda iespēja ir ļoti svētīga,» stāsta direktore, akcentējot, ka profesionālā orientācija nevar notikt tikai «uz papīra» – jauniešiem ir jāiejūtas procesā, lai izšķirtos par labu vienam vai otram arodam. ««Ar acīm» amatu mācīties ir viena lieta, bet realitātē – pavisam kas cits. Ir svarīgi gūt pārliecību par izvēlēto profesiju vēl pirms mācību uzsākšanas – lai nesanāk tā, ka, piemēram, topošais viesnīcas speciālists prakses laikā piekūst jau pēc trim saklātām gultām, lai gan jāsakārto 27 istabiņas,» tā J.Rudzīte.
Ieslodzītie pieprasa stipendiju Valsts noteiktā stipendija pašlaik ir desmit lati, ko par nepietiekamu zināšanu līmeni vai neattaisnotiem kavējumiem var samazināt līdz septiņiem latiem, taču pašlaik vairāk nekā 440 Amatniecības vidusskolas audzēkņu papildus saņem arī ES stipendiju, kas atkarībā no atbilstības izvirzītajiem kritērijiem var būt līdz pat 50 latiem. Skolas direktore vērtē, ka stipendija ne visos gadījumos ir motivējošais faktors mācīties pēc iespējas labāk un izvairīties no neattaisnotiem kavējumiem, tomēr ļoti daudziem audzēkņiem tā ir vienīgā iespēja apmeklēt skolu, jo bērnu vecāku ienākumi ir būtiski sarukuši, viņiem jātiek galā ar savulaik paņemtajiem kredītiem, kas krietni mazāk līdzekļu ļauj atvēlēt bērnu izglītošanai.
Jelgavas Amatniecības vidusskola realizē arī tālākizglītības programmas ieslodzījuma vietās, un kopumā astoņos cietumos skolas pedagogi amatu palīdz apgūt 342 ieslodzītajiem, tostarp 90 Jelgavas cietumā. «Pašlaik ieslodzītie arī interesējas par iespēju saņemt stipendijas, taču Ministru kabineta noteikumi Nr.740 «Noteikumi par stipendijām» to neparedz,» tā J.Rudzīte.
Jāatzīst, ka jo īpaši pašreizējā situācijā šī ieslodzīto vēlme šķiet absurda, jo viņiem par nodokļu maksātāju naudu ir nodrošinātas tādas iespējas, kas daudziem mūsu jauniešiem ir liegtas. Viņi ir pilnā valsts apgādībā – par valsts līdzekļiem tiek segta pedagogu darba samaksa un valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, iegādāts inventārs, materiāli, mācību līdzekļi un kancelejas preces.
J.Rudzīte vērtē, ka ieslodzījuma vietās realizētās apmācības programmas guvušas lielu atsaucību, lai gan motivācija mācīties atšķiras – daudziem tā vienkārši ir iespēja ieviest pārmaiņas vienmuļajā ikdienā, citi patiesi vēlas apgūt izvēlēto profesiju. Dati par to, cik ieslodzīto pēc atbrīvošanas strādā apgūtajā profesijā, valstī nav apkopoti, taču centīgākajiem ir nodrošināta iespēja ieslodzījuma laikā strādāt cietuma ražotnēs. «Tiesa gan, darbavietu ieslodzītajiem varētu būt arī vairāk, tāpēc aicinu uzņēmējus iepazīties ar darba apstākļiem ieslodzījuma vietās un apsvērt iespējas tur atvērt uzņēmumus vai to filiāles. Turklāt jāpiebilst, ka mācību apstākļi un aprīkojums tur pašlaik ir būtiski labāks nekā vienā otrā profesionālajā skolā,» tā J.Rudzīte.
Foto: Ivars Veiliņš
6 °C,
2.6 m/s,
46 % 
6 °C,
2.6 m/s,
46 %