Pilsētā

«Svētki vienmēr sākas ar rūpēm un klapatām, bet tur ir arī savs prieks. Svētki taču tik ātri paiet, bet gatavošanās tiem ir laiks, ko var izbaudīt: pušķojot eglīti, sarūpējot dāvanas mīļajiem, domājot, ko celt svētku galdā… Šajos Ziemassvētkos gribu novēlēt, lai tie ikvienam pirmām kārtām ir svētki ar Dievu, jo tikai tad dvēselē neiestāsies tukšums, kad mūzika apklusīs un gaismas izdzisīs, tikai tad mums svētki nebeigsies līdz ar svētkiem,» saka Romas katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis.

Sintija Čepanone

«Svētki vienmēr sākas ar rūpēm un klapatām, bet tur ir arī
savs prieks. Svētki taču tik ātri paiet, bet gatavošanās tiem ir
laiks, ko var izbaudīt: pušķojot eglīti, sarūpējot dāvanas
mīļajiem, domājot, ko celt svētku galdā… Šajos Ziemassvētkos
gribu novēlēt, lai tie ikvienam pirmām kārtām ir svētki ar Dievu,
jo tikai tad dvēselē neiestāsies tukšums, kad mūzika apklusīs un
gaismas izdzisīs, tikai tad mums svētki nebeigsies līdz ar
svētkiem,» saka Romas katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps
Edvards Pavlovskis.

Īsi pirms Ziemassvētkiem – saruna ar bīskapu: par baznīcu, svētkiem
un prieku.

«Nevarēju iedomāties, ka gaidu pats sevi»
Šie E.Pavlovskim būs pirmie Ziemassvētki, pildot Jelgavas diecēzes
bīskapa amata pienākumus. «Šis man bijis pārmaiņām bagāts,
negaidītu pārsteigumu un paziņojumu pilns gads. Pēc bīskapa Antona
Justa atteikuma visi runāja, visi gaidīja, kas tiks nozīmēts
Jelgavas bīskapa kārtā. Arī es gaidīju, taču pat iedomāties
nevarēju, ka gaidu pats sevi,» par pavērsienu dzīvē saka bīskaps.
Viņš neslēpj, ka vēl jūtas mazliet apjucis, jo par bīskapu
iesvētīts tikai septembrī. «Es neesmu kosmopolīts un līdz šim esmu
kalpojis krietni mazākā mērogā, tādēļ likumsakarīgi, ka man šajā
vidē vēl jāiejūtas, taču apkārt ir apzinīgi, centīgi un rūpīgi
cilvēki, arī materiālā ziņā Jelgavas diecēzē viss ir nodrošināts,
izveidojusies laba sadarbība ar pašvaldību, un man atliek vien
kalpot ar to pašu atbildību kā līdz šim, tikai tagad jau – zem
bīskapa cepures,» tā E.Pavlovskis, kuram šis ir 37. kalpošanas
gads.

Ar gandarījumu bīskaps atzīst, ka Jelgavā ne tikai cilvēki
baznīcai, bet arī baznīca viņiem ir vajadzīga – to var sajust gan
pēc draudzes, gan dievkalpojumu apmeklējuma. «Ir patīkami sajust,
ka uz dievkalpojumiem nāk daudz gados jaunu cilvēku, ģimenes ar
bērniem. Mums pat izveidots īpašs bērnu stūrītis, kas, jāatzīst,
dievkalpojuma laikā nereti kļūst teju par centrālo vietu. Un kas
gan garīdzniekam var sniegt lielāku prieku un pagodinājumu par to,
ka viņš jūtas vajadzīgs un viņa kalpojums tiek novērtēts. Pēc
garīdznieka pakalpojuma rindā stāv, un tas ir brīnišķīgi,» tā
E.Pavlovskis.

Mums ir vieta, kur atgriezties
Tiesa gan – rindas veidojas arī pie zupas virtuvēm baznīcās, un tās
apliecina, cik smaga situācija pašlaik ir ļoti daudziem cilvēkiem.
Taču netrūkst arī tādu, kuri vienkārši čīkst, cik dzīve grūta, un
nenovērtē to, kas ir. «Un šādiem cilvēkiem es parasti jautāju: «Vai
karš ir un bumbas tev uz galvas krīt? Vai bads tev ir un nav
maizes, ko likt uz galda? Vai tev jādzīvo aukstumā, jo nav ar ko
kurināt krāsni?» Atbilde parasti ir noliedzoša, un tad es saku:
«Esi priecīgs ar to, kas tev ir!» Par ko tad mēs gaužamies?! Mums
vismaz ir sava valsts – daudziem nav pat tās; jā, arī Latvijas
iedzīvotāji bēg prom uz ārzemēm, bet atšķirībā no miljoniem citu
pasaules iedzīvotāju viņiem ir vieta, kur atgriezties – sava
valsts,» spriež bīskaps.

Viņaprāt, lielāko ļaunumu nodara tas, ka cilvēki nepārstāj
identificēt kāda konkrēta ierēdņa vienu vai otru kļūdu ar valsti kā
tādu. «Bet tas ir līdzīgi kā ģimenē – vai tad viens nepaklausīgs
bērns mazvērtē visu ģimeni? Nē taču! Lielākas vai mazākas rūpes
prasa katrs bērns, bet bērni arī prieku nes. Tad kāpēc lai mēs
viena cilvēka dēļ mazvērtētu visu valsti?» tā E.Pavlovskis,
piebilstot: «Ja redzi, ka kaut kas ir maināms, tad nekunksti, bet
mēģini mainīt – varbūt tev izdodas!» tā bīskaps. Un kāpēc lai
Ziemassvētki mums ikvienam nekļūtu par kaut kā jauna sākumu?

Egle – Kristus simbols
Par Ziemassvētkiem runājot ar bērniem, bīskaps viņiem uzsver šo
svētku garīgo nozīmi, skaidro, ka Kristus nav nācis tāpēc, lai
mums, cilvēkiem, būtu svētki, lai varētu pušķot eglīti, aizdegt
svecītes un saņemt dāvanas, bet gan tāpēc, lai sagrēkojuši varam no
grēka vaļā tikt. «Zaļā svētku egle, ko rotājam, ir Kristus simbols
– tā ir mūžam dzīva; svecītes, ko aizdedzam, atgādina, kādiem mums
jābūt – jāupurē sevi, lai dotu gaismu un siltumu citiem,» skaidro
E.Pavlovskis.

Taujāts par Ziemassvētkiem kā ziemas saulgriežiem, viņš uzsver,
ka kristīgā ticība nekad nav iestājusies pret kultūru un tautas
tradīcijām. «Tas būtu aplami, ja baznīca apkarotu tautas
tradīcijas. Dažādas kultūras pasākumu pazīmes ir arī baznīcai, un
tā cilvēki saņem ne tikai teoloģisko patiesību, bet arī rod prieku
un dvēseles pacēlumu. Tautas tradīcijas stiprina nacionālo
piederību, un tas ir brīnišķīgi!» spriež bīskaps, gan aicinot
Ziemassvētkus nesvinēt tikai kā ziemas saulgriežus vien, bet pirmām
kārtām atcerēties to garīgo nozīmi.

Viņš atgādina, ka šie ir draudzības, savstarpējās mīlestības un
piedošanas svētki. Laiks, kad par spīti ikdienas rūpēm ieskatāmies
citu cilvēku vajadzībās.

Sirds jāatver priekam
Taujāts par pirmssvētku gaisotni, kad cilvēkus pārņēmis uztraukums
un iepirkšanās drudzis, bīskaps neslēpj, ka svētku gaidīšanas laiks
arī priesteriskajā kalpojumā saistās ar uztraukumu, gatavošanos
tiem, gaidīšanu, baznīcas uzpošanu un uzmanības apliecināšanu.
«Kaut arī šis ir laiks, kad lielāka uzmanība jāpievērš garīgām
vērtībām, manuprāt, iepirkšanās drudzis pirms Ziemassvētkiem tomēr
nav tikai nosodāma lieta, jo vairums cilvēku taču iepērkas tāpēc,
lai pēc tam iegādāto uzdāvinātu citiem. Viņi pērk, lai kādu
iepriecinātu, un tas taču ir brīnišķīgi! Vien cilvēkiem – gan tiem,
kas dāvina, gan tiem, kurus apdāvina, – vairāk jāpadomā par sirds
atvērtību,» tā bīskaps.

Ir skumji, ka kautrības vai citu īpašību vai apstākļu dēļ
cilvēks, kuram pasniedz dāvanu, nereti aizmirst patiesi priecāties.
Tā vietā viņš otram pārmet, kāpēc meklējis dāvanu, kāpēc tērējies,
kāpēc tā pārsteidzis… «Bet dāvinātājs taču par tevi ir domājis,
viņš gājis un meklējis dāvanu tieši tevi! Tad neieraujies sevī!
Priecājies kopā ar viņu, priecājies, ka kāds tevi grib iepriecināt,
un apdāvini dāvinātāju ar savu prieku!» saka E.Pavlovskis,
piebilstot, ka nav būtiski, vai pasniegta ļoti dārga dāvana vai
pašu rokām radīts nieks, galvenais, ka tas darīts no sirds. Ir
jāpriecājas, jo prieks vairo prieku. Protams, var jau Ziemassvētkos
iztikt ar buču vien, taču – vai prieks nebūs vēl lielāks, ja
līdztekus bučai kā uzmanības apliecinājumu vīrs pasniegs dāvaniņu
sievai? Redz, viņš ikdienā pamanījis, ka kāda smaržīga pudelīte
kļūst tukša vai ka kāda lieta tik ļoti pietrūkst sadzīvē…

Bērnības sajūtu piepildīti
«Man Ziemassvētki vienmēr ir gaiši, un katru gadu šos svētkus
piedzīvoju kā kaut ko mīļu no bērnības. Es patiesi izjūtu tādu īstu
bērna prieku, kaut bērnība sen kā beigusies,» savu Ziemassvētku
sajūtu atklāj bīskaps, gan piebilstot, ka savā ziņā tomēr mēs visi
vēl aizvien esam bērni – Dieva bērni.

Par savu jau kopš bērnības E.Pavlovskis sauc necilo Beresnes
baznīciņu viņa dzimtajā Latgales pusē. «Tā jau ir, ka cilvēkiem ir
lietas un vietas, ko viņi izjūt kā savas. Kaut citiem nenozīmīgas,
pašam tās ir tuvas un svarīgas. Un man tuva ir mana mazā Beresnes
baznīciņa – man nav vajadzīga Barselonas katedrāle,» atceroties
dzimto pusi, saka bīskaps.

E.Pavlovskis atmiņā atsauc agro celšanos Ziemassvētku rītā, lai
kopā ar ģimeni dotos uz dievkalpojumu attālajā baznīcā. «Tajā visā
bija savs šarms, īpašs Ziemassvētku pārdzīvojums, jo dievkalpojums
notika ļoti agri no rīta, baznīca atradās nomaļā vietā, tajā nebija
elektrības, tāpēc telpu izgaismoja sveces…» atceras bīskaps.
Tieši ar bērnību saistās arī viņa lielākais Ziemassvētku
pārdzīvojums, kad, vēl mazs puika būdams, no vecāku sarunām
iepriekšējā vakarā nojautis, ka vecāki nolēmuši viņu atstāt mājās
guļot, nevis ņemt līdzi uz dievkalpojumu nākamajā rītā. «Ejot
gulēt, mana vienīgā doma un karstākā vēlēšanās bija no rīta laicīgi
piecelties, lai nenokavētu to brīdi, kad vecāki dodas uz baznīcu.
Un tas izdevās! Kaut mājās runāja čukstus, es sadzirdēju un biju
tik priecīgs, ka nu viņi mani vienkārši vairs nevar neņemt līdzi,»
smaidot stāsta bīskaps.

Un tad vēl tā īpašā noskaņa Ziemassvētku vakarā, kad ģimenē
lauztas oblātas un bijušas īstas svētku vakariņas ar baltu
galdautu, kartupeļiem un siļķi, ja vien vecākiem to izdevās
sadabūt. «To atceroties, domāju par bērniem un pieaugušajiem,
kuriem šīs izjūtas nav bijis lemts izdzīvot, cik viņi daudz tādēļ
ir zaudējuši. Esmu pateicīgs Dievam un vecākiem, ka man tas viss
bijis, ka man bijis ļauts piedzīvot šo īpašo sajūtu – to, ko vārdos
nemaz nevar ietvert, to, kas pašiem jāizdzīvo,» tā E.Pavlovskis,
vēlot, lai šie Ziemassvētki ikvienam būtu garīgi svētki un cilvēki
kaut uz brīdi aizmirstu to, kas viņiem sāp.

Foto: Ivars Veiliņš