Pilsētā

Anna Afanasjeva

Kāda jelgavniece gada sākumā kvadrātmetrus astoņus lielā nišā
bija nobriedusi nomainīt mēbeles. Pie reizes tas bija pateicīgs
brīdis lamināta ieklāšanai atlikušajā istabas daļā. Meistara
meklējumos sieviete uz divām dienām ielikusi sludinājumu internetā.
Pirmie zvani atskanējuši jau pirmajā stundā. Pēc desmitā meistara
koordināšu piefiksēšanas kliente metusi mieru piedāvājumu
uzklausīšanai. Vai katrs sevi slavējis kā pieredzējušu un zinošu
meistaru. Tas nekas, ka dažs labs saimniecei kā kalpošanai
piemērotāko ieteicis izvēlēties nevis «click» savienojuma laminātu,
bet līmējamo. Uz sitiena mutīgajam meistaram gan nav iedomājusies
pajautāt, kur tādu nopirkt, jo standarta būvmateriālu veikalos tāds
jau labu laiku nav pieejams. 

Meistaru piedāvājumi ļāvuši noteikt lamināta ieklāšanas
izmaksas – pārsvarā visi minējuši 1,5 latus par kvadrātmetru.
Protams, atradušies gudrinieki, kas vēl šajos laikos četrus latus
gribējuši noplēst. Savukārt citi cenu uzskrūvēt gribējuši ar
līstīšu stiprināšanas izmaksām. Meistara prasmīguma noteikšanā
nācies paļauties uz intuīciju. Sieviete izvēlējusies it kā darba un
dzīves ziņā pieredzējušu vīru. Par lamināta ieklāšanu pamata
sūdzēties īsti nav bijis, vienīgi mala nav sanākusi īsti rūpīga.
Toties, liekot līstes, meistars iestrēdzis, turklāt sabojājis
bīdāmo sienu. Tā kā pats no šīm sistēmām neko daudz nav sapratis,
nācies gaidīt uz darbā noslogotā ģimenes galvas labvēlību sienas
pacelšanai vajadzīgajā augstumā. Tāpat meistars nav skatījies, kas
notiek ar agrāk uzklāto laminātu. Uz tā krituši gan āmuri, gan citi
darba rīki ar asām malām, kā rezultātā vietām vecais klājums
ieskrambāts. Meistars tik vien noteicis, ka skrambiņas varot
apdarināt ar piemērota toņa koka špakteli. Uz atvadām remontētājs
vēl pamanījies piesavināties varen ērtu kaltiņu, bet par savām
paviršībām un sagādātajām papildu problēmām, kad runāts par
maksāšanu, protams, aizmirsis. Nobeigumā vīram kārtējo reizi
pieticis prāta paslavēt sevi un atgādināt saimniekiem, ka
vajadzības gadījumā viņš atkal gatavs palīdzēt. Par to, vai
pasūtītāji tādu meistaru vēlreiz būtu gatavi izmantot, visai vidējā
līmeņa strādnieks, kurš nekādi nav sirdzis ar pašapziņas trūkumu,
acīmredzot nemaz nav iedomājies. 

Dažu skapīšu salikšanai un griestu līstu piestiprināšanai
jelgavniece nolēmusi pameklēt citu meistaru. Tā kā darbu apjoms nav
bijis liels, sieviete metusi līkumu sludinājumiem, kur piedāvāti
brigādes pakalpojumi. Izvēlējusies meistaru, kurš teicies pieprotam
visus vīrieša darbus. Censonis ieradies pat pirms noteiktā laika un
līdzīgi iepriekšējam neslēpis, ka agrāk pie «biezajiem» klientiem
vien strādājis. Taču, kad nonācis līdz griestu līstu likšanai,
teicies, ka vislabākās esot nevis saimnieces nopirktās, bet tās,
kas izgatavotas no putuplasta. Mēle tā vien niezējusi pajautāt, vai
tiešām «biezie» klienti šādu materiālu vispār atzīst. Ar līstu
līmēšanu gājis kā pa celmiem – tā kā pēc līmes uzsmērēšanas tās nav
pietiekami nofiksētas, pēc laika līstes sākušas «lekt» nost.
Būtiski uzlabot sabojāto skatu bijis par vēlu. «Spicais» meistars
attaisnojumu, protams, atradis neierastajā līstu materiālā, nevis
savā neprasmē. 

Saimniece nofiksējusi, ka celtniecības palīgstrādniekam, kurš
par tādu kļuvis būvniecības buma gados, ir ķēriens uz mēbeļu
salikšanu, tāpēc pēc laika aicinājusi samontēt skapi. Taču
noteiktajā dienā vīrs, kurš ik pa laikam zvanījis, lai apjautātos,
vai neatrastos vēl kāds darbs, tā arī nav ieradies un uz
telefonzvaniem nav atbildējis. Acīmredzot «paslīdējusi kāja», kaut
iepriekšējā pēcpusdienā nekas par to neliecinājis. 

Saimniece uz karstām pēdām meklējusi citu. Kā ne kā
sludinājumi vai mudž no strādātgribošiem un visu protošiem
meistariem. 

Pēc pāris dienām ieradies cits vīrs, taču tajā pašā dienā
skapi salikt nav izdevies, jo meistaram dienas vidū gadījušās citas
darīšanas, kas ievilkušās gandrīz līdz oficiālās darbdienas beigām.
Pasūtītāja bildusi, ka par ļaunu nenāktu arī palīgs. Meistars
teicies, ka skapis esot nieks. No darba pārnākusi, pasūtītāja
konstatējusi, ka bez asistenta ar salikšanu tā ir, kā ir. Arī pats
meistars izskatījies pēc tāda, kurš bez palīga visu nespēj izdarīt
– nemitīgi zaudējis te akumulatora skrūvgriezi, te kādu skrūvi vai
vēl kaut ko. Otrā dienā darbs pabeigts. Tiesa, durvīs meistars ar
krītošu instrumentu pamanījies uztaisīt caurumu, ko ne pārāk
veiksmīgi centies nomaskēt. 

Pasūtītāja kā asistenta izmantošana, mēbeles skata pabojāšana
un darba novilcināšana nav traucējusi vīram prasīt pilnu samaksu
par darbu, kā arī ik pa laikam zvanīt, sūdzēties par bezdarbu un
piedāvāties vēl kaut ko palīdzēt, lai nopelnītu. Pasūtītājai tiktāl
apnicis, ka vienā jaukā brīdī viņa «meistariem» pateikusi visu, ko
domā. Tagad vismaz no pakalpojumu piedāvājumiem esot miers. Bet ar
meistariem kontaktēties klientei vēl ilgi negribēšoties, jo pat
bezdarba laikos kārtīgs meistars jāmeklē kā ar uguni. Un tad
likumsakarīgi rodas jautājums – vai to var saukt par bezdarba
situāciju, kad cilvēks patiesi ir gatavs uz visu, lai sevi
pierādītu un nopelnītu.