19 °C, 3.5 m/s, 72.6 %

Izglītība

Ar minimumu vairs nesamierinās
24/04/2008

«Jelgava ir pietiekami zaļa,» saka apzaļumošanas firmas «Aleja D» direktors Andris Drēska. Viņš neslēpj, ka vēl pirms gadiem desmit tikai retais domāja, kā savu dārziņu un uzņēmuma teritoriju vērst patiesi pievilcīgāku – daudzi izlīdzējās vien ar minimumu: kāds stādiņš, zāliens, un viss, bet tagad situācija ir krasi mainījusies – labiekārtota zaļā zona kļūst arvien nozīmīgāka. «Tam nav tikai estētiska nozīme – tas būtiski paaugstina arī īpašuma vērtību,» piebilst A.Drēska.

Kristīne Langenfelde

«Jelgava ir pietiekami zaļa,» saka apzaļumošanas firmas
«Aleja D» direktors Andris Drēska. Viņš neslēpj, ka vēl pirms
gadiem desmit tikai retais domāja, kā savu dārziņu un uzņēmuma
teritoriju vērst patiesi pievilcīgāku – daudzi izlīdzējās vien ar
minimumu: kāds stādiņš, zāliens, un viss, bet tagad situācija ir
krasi mainījusies – labiekārtota zaļā zona kļūst arvien nozīmīgāka.
«Tam nav tikai estētiska nozīme – tas būtiski paaugstina arī
īpašuma vērtību,» piebilst A.Drēska.

Spodrības mēnesī, kad apkārtējās teritorijas uzkopšana kļūst īpaši
aktuāla, «Jelgavas Vēstnesis» uz sarunu aicina apzaļumošanas firmas
«Aleja D» direktoru A.Drēsku, lai kaut nedaudz ieskicētu jaunākās
tendences dārzu iekārtošanā un ar profesionāļa acīm paskatītos uz
pilsētas parkiem, dārziem, pagalmiem, ražošanas un pašvaldības
teritorijām.
Jūs sakāt, ka tendence mainās – cilvēki arvien vairāk domā par
labiekārtotu vidi.
Jā, man šķiet, ka ļoti spilgti tas vērojams tieši jaunceļamajos
objektos. Normatīvie akti visu laiku ir paredzējuši, ka, nododot
objektu ekspluatācijā, apkārtējai teritorijai ir jābūt
labiekārtotai, taču vēl pirms gadiem īpašnieki tam nepiešķīra lielu
nozīmi – tādu pašu mazāko stādiņu ķeksīša pēc iestādīja, un viss.
Bet nu jau situācija ir pavisam cita – daudzdzīvokļu mājas, biroju
ēkas, tirdzniecības centri un arī ražošanas objekti top kopā ar
izstrādātiem apzaļumošanas projektiem. Un mēs tiešām varam redzēt,
ka katra šāda vieta zaļāku dara pilsētu.
Arī privātmājas?
Neapšaubāmi – arī tās kļūst sakoptākas. Praksē pat ir bijuši
atsevišķi gadījumi, kad cilvēks, ceļot māju, vispirms izvēlas
ierīkot dārzu un tikai tad pabeidz būvniecību – tas par kaut ko
liecina.
Bet būtiskākā loma jau tomēr visbiežāk nav gribēšanai, bet gan
varēšanai. Tā tikai šķiet – kas tur ko puķītes neiestādīt vai
zālienu neiesēt.
Protams. Ja šo darbu uztic profesionāļiem, tad jārēķinās, ka
izmaksas būs aptuveni 10 – 15 procenti no mājas vērtības. Par šādu
summu jau var ne tikai veikt apzaļumošanas darbus, bet arī celiņus
izbūvēt. Tas nav lēts prieks, bet jāatzīst, ka cilvēku rocība kļūst
lielāka, tāpēc arī arvien vairāki to var atļauties. Lai gan,
runājot par privātmājām, bieži vien tomēr dārzs paliek otrajā plānā
– vispirms uzceļ māju un, ja kredīta līdzekļi paliek pāri, tad top
arī dārzs, ja ne, tad to iekārto pakāpeniski gadu gaitā. Taču arī
tas ir tikai normāli.
Bet tomēr, ja cilvēka rocība neļauj – ir taču lietas, ko var
izdarīt pašu spēkiem?
Var gan. Un ir piemēri, kur tas tiešām lieliski arī tiek paveikts,
taču zināšanas tomēr nepieciešamas. Jelgavā ir ne viens vien
Latvijas labākā dārza paraugs, un cepuri nost šo cilvēku priekšā,
kas tiešām cenšas no visas sirds. Ne velti saka: ja kaut ko dara ar
lielu mīlestību, tas uzreiz ir manāms. Esot pat pierādīts, ka augi
jūt, ar kādu attieksmi pie viņiem pienāk saimnieks – šādos mīlētos
dārzos viss šķiet dzīvīgāks, krāšņāks, sulīgāks. Bet, ja iemaņu
nav, tad gan es labāk ieteiktu to lietu uzticēt profesionāļiem. Nu,
piemēram, jūs sakāt, zālīti iesēt, bet patiesībā tas ir viens no
grūtākajiem uzdevumiem – pašam to darot, var pat paiet divi mēneši,
katru vakaru strādājot. Pirmkārt, Jelgavā zeme visbiežāk jāuzved,
jo melnzemes te nav, un tie ir 10 – 15 centimetri. Jau uzvešana un
nolīdzināšana vien prasīs milzu laiku. Tad vēl jāiesēj. Protams, ir
redzēts, ka arī celtnieks gar objektu zālīti izkaisa, taču – kur
garantija, ka tā ieaugs?! Manuprāt, tas nav tik lēts prieks, lai
atļautos visu pārstrādāt. Tāpat ir ar bruģēšanu – to nu es noteikti
neieteiktu darīt pašiem. Jā, varbūt tur nav vajadzīgs gluži
apzaļumošanas firmas speciālists un var izlīdzēties ar celtniekiem,
bet tik un tā labāk pašiem nedarīt.
Kādas vēl jūs varat minēt tās tradicionālākās kļūdas, ko pieļauj
cilvēki, kas paši ķeras pie dārzu ierīkošanas?
Tas trakākais ir tad, kad cilvēks salasās dažādus žurnālus un bez
projekta sāk apzaļumot teritoriju. Ja tas viss nav uzlikts uz
papīra, zūd kopaina, un cilvēks nespēj saskatīt, kā tas viss
izskatīsies rīt, pēc gada un desmit. Piemēram, augus pa vienam
sastāda zālienā – sākumā varbūt glīti, bet vēlāk tas tikai
apgrūtina mauriņa kopšanu. Ja vēl neuztaisa apdobīti ap šo stādu,
tad pavisam švaki, jo zāle augam noņem barības vielas un
mitrumu.
Tāpat arī nepaskatās, kuram augam saules vairāk vajag, kam ēna
labāk patīk, bet pēc tam nesaprot, kāpēc augs nīkuļo. Paliek jau
arī tās mūžam tradicionālās kļūdiņas, kad cilvēks nepadomā, ka
krūms vai koks augs, un sastāda tos pārāk cieši vai tuvu ēkām –
daudz šādu piemēru ir mūsu daudzdzīvokļu māju pagalmos. 
Jūs pieminējāt daudzdzīvokļu māju pagalmus.
Diemžēl tie mūsu pilsētā no apzaļumošanas viedokļa ir
visbriesmīgākie. Tas patiesībā ir paradokss, jo iedzīvotāji vēl nav
sapratuši, cik milzīga vērtība ir šiem iekšpagalmiem. Paskatieties,
kas tagad notiek – ceļ jaunas daudzdzīvokļu mājas, bet teritorija
ap tām ir tik, cik mašīnas nolikt un pāris koku iestādīt, bet
vecajos pagalmos, kur patiesi varētu izvērsties, nekas nenotiek.
Saprotu, ka pārliecināt cilvēkus par labu skaistam pagalmam tad,
kad efektīvāk apsaimniekošanas naudu būtu ieguldīt siltināšanā, ir
gaužām grūti. 
Bet ar kaut ko taču ir jāsāk!?
No vienas puses, it kā jau es to saprotu, bet, no otras puses, arī
pats pagaidām vēl dzīvoju šādā mājā, taču nezinu, vai sasparošos un
aktivizēšu pārējos iedzīvotājus tam, lai kaut ko beidzot mainītu.
Man šķiet, ka katrs jau apzinās, ka tas nav viegli, tur ir
vajadzīgs tāds kā grūdiens. Un šajā gadījumā būtu lieliski, ja tas
nāktu no pašvaldības puses. Viens vai divi šādi pilotprojekti, kas
parādītu, ka var arī citādāk – var taču beidzot gribēt dzīvot
sakārtotā vidē, pagalmā, kur droši bērnu palaist rotaļāties un
pašam patīkami pasēdēt. Man jau šķiet, ka šoreiz bez pašvaldības
palīdzības neiztikt. Un, ja tas aizietu, tad mēs tiešām redzētu
pilsētu pārvēršamies. Nenoliedzami – Jelgavas pašvaldība daudz domā
par zaļu pilsētu. Paskatieties – pagājušajā gadā vien mēs esam
ieguvuši brīnišķīgu Uzvaras parku, Ozolskvēru, arī citviet pilsētā
apstādījumi kļūst plašāki. Tas ir patīkami.
Bet, no otras puses, ir cilvēki, kam tas šķiet par traku – ne viens
vien pārmetums dzirdēts par pārāk dārgiem labiekārtošanas
darbiem.
Ir jau arī tādi, kas bļauj, ka veikalā piens par dārgu. Tie, kas
savā mazdārziņā puķi iestāda, varbūt tiešām šausminās, kur tās
izmaksas rodas, bet mums ir jārēķinās ne tikai ar stādu iegādi, bet
algām, tehniku un citiem izdevumiem. Es gribētu teikt: izmaksas nav
dārgas – tā ir adekvāta maksa par pakalpojumu.
Nonācām līdz darbiniekiem – jūs vidēji sezonā nodarbināt ap 100
cilvēku.
Jā, tas ir sezonā. Ainavu arhitekti gan mums ir trīs, un ar to
pilnīgi pietiek. Tieši tāpēc brīžiem brīnos – LLU katru gadu
absolvē ap 30 ainavu arhitektu, bet Latvijā apzaļumošanas firmas ir
tikai ap 30, katrā no tām nenodarbina vairāk kā piecus arhitektus.
Kur paliek pārējie? Skaidrs, ka drīz jau parādīsies šo speciālistu
pārprodukcija. Citādāk tas ir ar vidējā līmeņa speciālistiem, ko
sagatavo Bulduros, viņu gan trūkst.
Pieminējāt, ka arī darbinieku tirgus būtiski ir mainījies.
Kardināli mainījies. Ja vēl pirms gada bija grūti atrast vienkāršus
strādniekus sezonas laikā, tad tagad dienā pat pieci cilvēki ienāk
pie mums darba meklējumos, bet mums jāatsaka, jo visas vietas jau
pilnas. Te mēs atkal labi varam redzēt, ka būvniecības bums ir
beidzies – tie paši celtnieciņi tagad jau darbu meklē apzaļumošanas
firmās. Mūs, protams, tas iepriecina, jo ir no kā izvēlēties.
Nobeigumā labprāt dzirdētu par to aktuālo un jauno, kas tagad ienāk
apzaļumošanas jomā.
Neapšaubāmi – arī mūsu jomā ir savas modes tendences. Spilgtākais
noteikti varētu būt dažādu dekoratīvu formu veidošana augiem, jo
daba mums piedāvā tikai lokveida, piramīdas vai kolonveida formas –
pārējais jau ir speciālistu darbs. Tāpat ļoti moderni kļūst dažādi
potējumi – piemēram, to, ko mēs agrāk bijām pieraduši redzēt kā pa
zemi ložņājošu krūmu, tagad uzpotē uz stumbra. Un tas rada šo
pārsteiguma momentu. Līdzīgi ar selekcionētiem stādiem – koka vai
krūma miza nav vis ierastajā krāsā, bet kļūst tumši sarkana,
dzeltena, arī ziedi kļūst lielāki, kuplāki. Tas atkal ir tāds
pārsteiguma moments – it kā pazīstams, ierasts augs, bet nianses
citas. Savas nianses ir arī celiņu ierīkošanā – Eiropā jau ierasts
šim nolūkam pārsvarā izmantot plēstos laukakmeņus vai klinkerus (no
māla karstā temperatūrā apdedzinātas flīzes), bet pie mums gan vēl
priekšroka ir vecajam labajam betona bruģim. Lai gan ir tikai laika
jautājums, līdz tas atnāks pie mums – akmens salīdzinājumā ar bruģi
ir daudz ilgmūžīgāks, praktiskāks.