«Varbūt skan traki, bet tā ir patiesība: lielākajai daļai pacientu, kuriem sniedzam neatliekamu palīdzību, mēs, attīrot viņu organismu, vienkārši atgriežam iespēju turpināt dzert vai lietot narkotikas… Atkarīgie un arī viņu ģimenes locekļi visbiežāk nesaprot atšķirību starp neatliekamu palīdzību jeb tā saukto atkačāšanu, kas ilgst 8 – 10 dienas, un reālu plānveida atkarības ārstēšanu,» uzskata slimnīcas «Ģintermuiža» Neatliekamās un plānveida narkoloģiskās palīdzības nodaļas vadītājs Genadijs Vihņēvičs.
Kristīne Langenfelde
G.Vihņēvičs šo nodaļu «Ģintermuižā» vada kopš 1986. gada, kad te izveidoja Latvijā pirmo specializēto nodaļu atkarīgiem cilvēkiem. Šobrīd no visiem pacientiem, kas ārstējas nodaļā, vecākajam alkoholiķim ir 63 gadi, bet vecākajam narkomānam – 33. «Godīgi sakot, savā garajā praksē neesmu redzējis narkomānu, kurš būtu krietni vecāks par 40 gadiem. Rūgtā patiesība ir tāda, ka, piemēram, opiātatkarīgajiem vidējais mūža ilgums ir pieci gadi no brīža, kad viņi sāk lietot. Kas notiek šodien? Lietot atkarības vielas cilvēki sāk agrāk, tātad – ātrāk pienāk arī beigas…» realitāti atklāj narkologs.
Jūs atceraties savus pirmos pacientus? To, manuprāt, atceras jebkurš speciālists – arī es, turklāt ļoti spilgti. Pat šodien varu izstaigāt nodaļu kā tajā 1986. gadā un pateikt, kurā palātā un kurā gultā kurš gulēja… Tikai skarbā realitāte ir tāda, ka šodien no visiem šiem cilvēkiem neviens nav starp dzīvajiem. Bet mūsu nodaļā uzņem pacientus vecumā no 12 gadiem – tad nu padomājiet paši…
Bet tā skaudri sanāk – ārsts parasti ir tas, kurš atgriež cilvēku dzīvē, izārstē, bet jums jārēķinās ar to, ka pacients nekad netiks izārstēts. Bet kā ir tiem, kuri ārstē diabētslimniekus vai kardioloģijā hroniskus sirds slimniekus? Arī tad ārsts zina, ka nekad savu pacientu neizārstēs! Mūsu mērķis jau nav izārstēt atkarīgo, jo narkomānu vai alkoholiķi izārstēt nevar – tā ir hroniska slimība –, var tikai uzlabot viņa dzīves kvalitāti. Panākt remisiju – nelietošanas periodu, lai gan diemžēl nekad nav zināms, cik ilgs tas būs. Man ir tāds tēlains piemērs: ir svaigs gurķis un ir sālīts gurķis – no svaiga gurķa sālītu vienmēr var pagatavot, bet vai no sālīta var dabūt svaigu? Nē! Un tāpat ar atkarīgo – izārstēt pilnībā nav iespējams nekad.
Šogad jūsu nodaļā uzņemti jau 637 cilvēki – kā atkarīgais šeit visbiežāk nonāk? Ir trīs kategorijas. Alkoholiķi bieži vien ierodas paši ar nelielu draugu, ģimenes locekļu vai kolēģu piespiešanu, bet rezultātā viņi ierodas brīvprātīgi, paši apzinoties lēmumu. Narkomāni visi kā viens ierodas piespiedu kārtā, un piespiež nevis sabiedrība vai slimība, bet paša bezizejas stāvoklis. Un, protams, ir arī nepilngadīgie, kuri pie mums nonāk tikai ar piespiedu mehānismu – skola, vecāki, bāriņtiesa, sociālie darbinieki.
Jūs atzīstat, ka atkarības vielas šodien pamēģina arvien agrākā vecumā un tā ir šā brīža lielākā problēma. Kāds ir šis «agrais vecums»? Visbiežāk tas ir vecumā no septiņiem līdz deviņiem gadiem, bet, protams, ir arī jaunāki pacienti. Kā tas sākas? Parasti ar to, ka bērns pamēģina alu, bet vecāki tajā neko sliktu nesaskata, jo «kas tad ir alus? Tā taču tikai tāda suliņa! Tas taču nav alkohols…». Tā domā lielākā daļa mūsu jauno pacientu vecāku. Daudzi no šiem bērniem tā arī pasaka – tētis man pats tādā un tādā vecumā ielēja aliņu… Mūsu jaunie pacienti par alkoholu uzskata tikai šņabi – viss, kas vieglāks, viņiem nav alkohols. Šodien pat izrakstījām 14 gadus vecu zēnu, kurš bija pamatīgi saindējies ar alkoholu – viņš gan to lietojis tikai otro reizi savā mūžā, bet – vai pēdējo?! Taču ir virkne jauniešu, kas šādā vecumā ir nevis lietotāji, bet jau atkarīgie «ar stāžu». Tikko vēl pie mums ārstējās meitene polinarkomāne, kura no 13 gadu vecuma lietoja visu pēc kārtas – dažādas narkotikas, alkoholu… Tagad viņa turpina rehabilitāciju un jau pati ir noskaņota atgriezties normālā dzīvē.
Tikmēr sabiedrībā diskutē par alkohola tirdzniecību no 21 gada vecuma… Naivi. Kur tad šobrīd alkoholu ņem tie, kuriem vēl nav 18? Ar aizliegumu atkarības mazināšanā nevar panākt neko. Paskatieties uz tām pašām alkohola reklāmām! Ko mēs reklamējam – alu, vodku? Nē taču! Sabiedrībai tiek reklamēts idillisks dzīvesveids. Ko mēs redzam šajās reklāmās? Jautras kompānijas, foršu laika pavadīšanu sporta spēlēs, kārdinošus skatus. Un mēs «potējam» sabiedrībai, ka kaut ko tik foršu var panākt tikai ar alkohola palīdzību. Bet kurš reklamē realitāti pēc lietošanas? Neviens.
Atkarīgais 1986. gadā un šodien atšķiras? Narkomāns noteikti. Tolaik viņš bija pavisam cits narkomāns. Nebija sintētisko narkotiku, lietoja opiātus. Savā ziņā narkomāns bija profesionālis, kurš zināja konkrētās narkotikas formulu, iedarbību. Tagad bieži vien, it sevišķi jaunieši, lieto kaut ko, paši neapzinoties ko – viņi nezina ne to, kas tā par vielu, ne to, kādas sekas tā izraisa organismā. Šodienas narkomāns ir galīgi tukšs – ar viņu pat nav par ko runāt.
Bet tad loģiski rodas jautājums – kas šodien ir narkotikas? To vielu ir tik daudz, ka jūlijā vien valdība vairāk nekā 30 jaunas vielas apstiprināja par aizliedzamām. Taču uz lietošanu tendētiem izdoma ir pietiekami bagāta, lai atrastu jaunas vielas, ko lietot. Droši vien mēs varētu ieiet jebkurā visparastākajā lielveikalā un nopirkt tur kaut ko, ar ko apreibināties. Tieši tāpēc atkarību izraisošo vielu saraksts nemitīgi tiek papildināts – tas ir garš un ilgstošs process, jo jāpierāda, ka konkrētā viela atbilst definīcijai. Juridiski un medicīniski jāpierāda, ka tā ir viela, kas izraisa reibumu un pēc lietošanas rada fizisku un psihisku atkarību.
Tas jaunietis, kurš tusiņā pamēģina kaut ko, pats nezinot ko, nesaprot, ar ko tas var beigties. Viņš alkst pēc jaunām emocijām, bet šīs halucinācijas var būt ne tikai patīkamas, bet arī briesmīgas. Viņš nekad nevar zināt, vai tas nebeigsies mūsu nodaļā ar panisku vājprātu, absolūti reāli izjūtot, kā zem viņa ādas lien milzīgi tārpi, kas rada neciešamas sāpes, vai viņu gabalos nesaplosīs zvēri, nokožot pa vienai vien ķermeņa daļai, liekot tik īsti izjust katru zobu cirtienu savā miesā, ka kliegšana ir mazākais, uz ko tad ir spējīgs cilvēks. Vai varbūt viņam uzbruks un dzīvu sagriezīs gabalos. Tās ir briesmīgas halucinācijas, un kaut kas tāds var izraisīt nervu sabrukumu. Un lielākais atkarīgo bieds – lomkas: tev ir tik neciešamas sāpes, ka sāp pat mati, tev ir paniskas bailes no visa, pat no gaismas un skaņas. Tas ir pats briesmīgākais, ko izjūt atkarīgais.
Vēl jāsaprot, ka narkomāna garīgā attīstība apstājas tieši tajā brīdī, kad viņš sāk lietot. Tātad, ja šodien tas ir 9, 13 vai 14 gadu vecumā, tad jāsaprot, ka tajā brīdī cilvēks savu attīstību ir beidzis.
Es savā praksē esmu simtkārt pārliecinājies, ka pie atkarībām jaunieti noved tikai viens – problēmas ģimenē. Tur, kur ir stipra un normāli funkcionējoša ģimene, kurā bērnam uzmanības netrūkst, šādas problēmas neveidojas. Iedomājieties, mums ir gadījumi, kad vecāki savu atkarīgo bērnu atved pie mums, atstāj pie uzņemšanas durvīm un vienkārši aizbrauc. Mēs ieraugām bērnu, kuram jau nav ģimenes, vecākiem vienkārši ir kauns vai arī nav vēlēšanās risināt problēmu. Bet kā mēs varam palīdzēt, ja nezinām cēloņus? Mēs runājam par sabiedrības informēšanu, profilaktiskiem pasākumiem skolās, bērnu izglītošanu, bet es esmu pārliecināts, ka jāsāk ar vecākiem. Taču tas ir grūti – kā tad tu sapulcināsi tos vecākus un ko darīsi – lekciju lasīsi? Kurš tad klausīsies? Tas būtu uzdevums, pie kura valstij nopietni jāstrādā. Audzināšana nesākas skolā – tā sākas ģimenē, un tieši trīs četru gadu vecumā bērns vislabāk uztver mācību. Bērns nezina, kas ir durvis un kas ir logs, bet mēs viņam iemācām, ka iziešanai vai ieiešanai telpā mēs izmantojam durvis, nevis logu, un bērns šo mācību izmanto visu atlikušo mūžu. Viņš to neapšauba – viņš šajā vecumā iemācās, kas ir labi, kas – slikti.
Bet tikmēr jūs cīnāties ar sekām un, kā pats skaudri sakāt, lielākajai daļai savu pacientu atgriežat iespēju dzert… Tā diemžēl ir – 80 procenti no visiem mūsu pacientiem, kas nonāk tā sauktajā atkačāšanā, atgūstas, iziet no slimnīcas, lai pēc tam turpinātu dzert. Viņi nav motivēti ārstēties, jo atkačāšana nav ārstēšana – ārstēšana var sākties tikai pēc tam, kad organisms šīs 8 vai 10 dienas neatliekamās palīdzības palātā ir atindēts. Bet diemžēl mums neizdodas pārliecināt lielāko daļu pacientu un viņu ģimenes locekļu, ka ir jāuzsāk plānveida ārstēšana – šāds lēmums jāpieņem pašam un apzināti.
Bet tad jau sanāk, ka valsts šādā veidā dotē atkarīgo iespēju atkal lietot? Es gan tik skaļi negribētu teikt. Ir jau šie 20 procenti, kas tomēr izšķiras par ārstēšanos, un tas nav maz. Lai gan – kas ir procenti? Ja mēs palīdzam kaut vienam, tad tas jau ir cilvēks – ar savu likteni un citu likteņiem, ko viņš iespaido. Citam pat pietiek ar šīm 10 dienām organisma atindēšanas mūsu nodaļā, lai saprastu, ka viņš te neatgriezīsies. Ticiet man, tas psiholoģiski ir ļoti grūti – it sevišķi, pirmo reizi nonākot pie mums, redzēt citu smagāku pacientu psihozes. «Tas varu būt es, kurš tur guļ un, piesiets pie gultas, murgo.» Reti, bet ir gadījumi, kad tas psiholoģiski nostrādā.
Kā ir mainījušās ārstniecības metodes, un vai šodien uz mūžu slimam atkarīgajam var palīdzēt vairāk? Sāksim ar to, ka agrāk nebija ierobežots ārstēšanas ilgums – cilvēku varēja mēnešiem turēt sazāļotu slimnīcā. Un, kā jūs domājat, ko viņš darīja, izejot ārā? Viņš bija tādā kā šoka stāvoklī, un vienīgā vēlme bija ātri dabūt kaut ko iedzert. Tagad ārstēšana notiek ilglaicīgi, bet neatraujot cilvēku no sabiedrības. Psiholoģiskā palīdzība ir daudz stiprāka, sociālie dienesti strādā pamatīgāk, arī medikamenti parādījušies jauni. Mums ir Minesotas programma, un, lai gan Latvijā tai nav veikta statistika, ASV dati liecina, ka pēc šīs programmas iziešanas 60 procenti cilvēku atmet savu atkarību. Tāpat ir dažādas profesionālas rehabilitācijas programmas. Iemācīties kontrolēt savu atkarību ir iespējams.
Valsts šobrīd ir gatava par saviem līdzekļiem ārstēt arī atkarīgos bezdarbniekus – programma paredzēta 40 cilvēkiem. Jā, tiek plānots, ka viņi ārstēsies mūsu slimnīcā Minesotas programmā. Doma, protams, nav slikta, bet tas, kādi būs rezultāti, atkarīgs no šo bezdarbnieku motivācijas un programmas ilglaicīguma.
30 gadi darbā ar atkarīgajiem, kuri tā arī nekad nebūs īsti veseli, – vai brīžiem nav par daudz? Dažreiz jau grauž, bet ne mani pacienti, ne pats darbs, bet medicīnas sistēma valstī, kur ir tik daudz nesakārtotu lietu. Pacienti, tieši otrādi, dod tās patīkamās emocijas. Jo, lai cik smagā kondīcijā cilvēks pie mums nonāktu, izejot viņš noteikti ir labākā stāvoklī, un arī tā ir palīdzība. Nemaz nerunājot par tiem, kas ir gatavi ne tikai atindēt organismu, bet arī ārstēties. Kā var nebūt pozitīvas emocijas, ja tu saņem pacientu, kuriem esi palīdzējis tik ilgi noturēties skaidrā, apsveikumus. Piemēram, nu jau gadus 20 uz katriem svētkiem saņemu apsveikuma kartīti no kādas meitenes, kas tagad dzīvo Vācijā, – 90. gadu sākumā viņa pie mums ārstējās no narkomānijas un kopš tā laika vairs nelieto…
Vecumposmā līdz 14 gadiem • Alkoholu nelietoju – 54% • Reizi gadā – 16% • Reizi mēnesī – 12% • Reizi nedēļā – 3% • Vairākas reizes nedēļā, gandrīz katru dienu vai vairākas reizes dienā – 1%
Vecumposmā no 15 līdz 18 gadiem • Alkoholu nelietoju – 9% • Reizi gadā – 11% • Reizi mēnesī – 35% • Reizi nedēļā – 26% • Vairākas reizes nedēļā – 26% • Gandrīz katru dienu vai vairākas reizes dienā – 1%
* Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas šoruden veiktā aptauja par atkarībām portālā «Draugiem.lv»
Foto: Ivars Veiliņš
7.5 °C,
5.7 m/s,
39.7 % 
7.5 °C,
5.7 m/s,
39.7 %