20.9 °C, 1.4 m/s, 90.1 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Atceros visus savus pirmos pacientus – no viņiem neviens vairs nav dzīvs…»
«Atceros visus savus pirmos pacientus – no viņiem neviens vairs nav dzīvs…»
27/10/2012

«Varbūt skan traki, bet tā ir patiesība: lielākajai daļai pacientu, kuriem sniedzam neatliekamu palīdzību, mēs, attīrot viņu organismu, vienkārši atgriežam iespēju turpināt dzert vai lietot narkotikas… Atkarīgie un arī viņu ģimenes locekļi visbiežāk nesaprot atšķirību starp neatliekamu palīdzību jeb tā saukto atkačāšanu, kas ilgst 8 – 10 dienas, un reālu plānveida atkarības ārstēšanu,» uzskata slimnīcas «Ģintermuiža» Neatliekamās un plānveida narkoloģiskās palīdzības nodaļas vadītājs Genadijs Vih­ņēvičs.

Kristīne Langenfelde

«Varbūt skan traki, bet tā ir patiesība: lielākajai daļai
pacientu, kuriem sniedzam neatliekamu palīdzību, mēs, attīrot viņu
organismu, vienkārši atgriežam iespēju turpināt dzert vai lietot
narkotikas… Atkarīgie un arī viņu ģimenes locekļi visbiežāk
nesaprot atšķirību starp neatliekamu palīdzību jeb tā saukto
atkačāšanu, kas ilgst 8 – 10 dienas, un reālu plānveida atkarības
ārstēšanu,» uzskata slimnīcas «Ģintermuiža» Neatliekamās un
plānveida narkoloģiskās palīdzības nodaļas vadītājs Genadijs
Vih­ņēvičs.

G.Vihņēvičs šo nodaļu «Ģintermuižā» vada kopš 1986. gada, kad te
izveidoja Latvijā pirmo specializēto nodaļu atkarīgiem cilvēkiem.
Šobrīd no visiem pacientiem, kas ārstējas nodaļā, vecākajam
alkoholiķim ir 63 gadi, bet vecākajam narkomānam – 33. «Godīgi
sakot, savā garajā praksē neesmu redzējis narkomānu, kurš būtu
krietni vecāks par 40 gadiem. Rūgtā patiesība ir tāda, ka,
piemēram, opiātatkarīgajiem vidējais mūža ilgums ir pieci gadi no
brīža, kad viņi sāk lietot. Kas notiek šodien? Lietot atkarības
vielas cilvēki sāk agrāk, tātad – ātrāk pienāk arī beigas…»
realitāti atklāj narkologs.

Jūs atceraties savus pirmos pacientus?
To, manuprāt, atceras jebkurš speciālists – arī es, turklāt ļoti
spilgti. Pat šodien varu izstaigāt nodaļu kā tajā 1986. gadā un
pateikt, kurā palātā un kurā gultā kurš gulēja… Tikai skarbā
realitāte ir tāda, ka šodien no visiem šiem cilvēkiem neviens nav
starp dzīvajiem. Bet mūsu nodaļā uzņem pacientus vecumā no 12
gadiem – tad nu padomājiet paši…

Bet tā skaudri sanāk – ārsts parasti ir tas, kurš atgriež
cilvēku dzīvē, izārstē, bet jums jārēķinās ar to, ka pacients nekad
netiks izārstēts.

Bet kā ir tiem, kuri ārstē diabētslimniekus vai kardioloģijā
hroniskus sirds slimniekus? Arī tad ārsts zina, ka nekad savu
pacientu neizārstēs! Mūsu mērķis jau nav izārstēt atkarīgo, jo
narkomānu vai alkoholiķi izārstēt nevar – tā ir hroniska slimība –,
var tikai uzlabot viņa dzīves kvalitāti. Panākt remisiju –
nelietošanas periodu, lai gan diemžēl nekad nav zināms, cik ilgs
tas būs. Man ir tāds tēlains piemērs: ir svaigs gurķis un ir sālīts
gurķis – no svaiga gurķa sālītu vienmēr var pagatavot, bet vai no
sālīta var dabūt svaigu? Nē! Un tāpat ar atkarīgo – izārstēt
pilnībā nav iespējams nekad.

Šogad jūsu nodaļā uzņemti jau 637 cilvēki – kā atkarīgais
šeit visbiežāk nonāk?

Ir trīs kategorijas. Alkoholiķi bieži vien ierodas paši ar nelielu
draugu, ģimenes locekļu vai kolēģu piespiešanu, bet rezultātā viņi
ierodas brīvprātīgi, paši apzinoties lēmumu. Narkomāni visi kā
viens ierodas piespiedu kārtā, un piespiež nevis sabiedrība vai
slimība, bet paša bezizejas stāvoklis. Un, protams, ir arī
nepilngadīgie, kuri pie mums nonāk tikai ar piespiedu mehānismu –
skola, vecāki, bāriņtiesa, sociālie darbinieki.  

Jūs atzīstat, ka atkarības vielas šodien pamēģina arvien
agrākā vecumā un tā ir šā brīža lielākā problēma. Kāds ir šis
«agrais vecums»?

Visbiežāk tas ir vecumā no septiņiem līdz deviņiem gadiem, bet,
protams, ir arī jaunāki pacienti. Kā tas sākas? Parasti ar to, ka
bērns pamēģina alu, bet vecāki tajā neko sliktu nesaskata, jo «kas
tad ir alus? Tā taču tikai tāda suliņa! Tas taču nav alkohols…».
Tā domā lielākā daļa mūsu jauno pacientu vecāku. Daudzi no šiem
bērniem tā arī pasaka – tētis man pats tādā un tādā vecumā ielēja
aliņu… Mūsu jaunie pacienti par alkoholu uzskata tikai šņabi –
viss, kas vieglāks, viņiem nav alkohols. Šodien pat izrakstījām 14
gadus vecu zēnu, kurš bija pamatīgi saindējies ar alkoholu – viņš
gan to lietojis tikai otro reizi savā mūžā, bet – vai pēdējo?! Taču
ir virkne jauniešu, kas šādā vecumā ir nevis lietotāji, bet jau
atkarīgie «ar stāžu». Tikko vēl pie mums ārstējās meitene
polinarkomāne, kura no 13 gadu vecuma lietoja visu pēc kārtas –
dažādas narkotikas, alkoholu… Tagad viņa turpina rehabilitāciju
un jau pati ir noskaņota atgriezties normālā dzīvē.

Tikmēr sabiedrībā diskutē par alkohola tirdzniecību no 21
gada vecuma…

Naivi. Kur tad šobrīd alkoholu ņem tie, kuriem vēl nav 18? Ar
aizliegumu atkarības mazināšanā nevar panākt neko. Paskatieties uz
tām pašām alkohola reklāmām! Ko mēs reklamējam – alu, vodku? Nē
taču! Sabiedrībai tiek reklamēts idillisks dzīvesveids. Ko mēs
redzam šajās reklāmās? Jautras kompānijas, foršu laika pavadīšanu
sporta spēlēs, kārdinošus skatus. Un mēs «potējam» sabiedrībai, ka
kaut ko tik foršu var panākt tikai ar alkohola palīdzību. Bet kurš
reklamē realitāti pēc lietošanas? Neviens.

Atkarīgais 1986. gadā un šodien atšķiras?
Narkomāns noteikti. Tolaik viņš bija pavisam cits narkomāns. Nebija
sintētisko narkotiku, lietoja opiātus. Savā ziņā narkomāns bija
profesionālis, kurš zināja konkrētās narkotikas formulu, iedarbību.
Tagad bieži vien, it sevišķi jaunieši, lieto kaut ko, paši
neapzinoties ko – viņi nezina ne to, kas tā par vielu, ne to, kādas
sekas tā izraisa organismā. Šodienas narkomāns ir galīgi tukšs – ar
viņu pat nav par ko runāt.

Bet tad loģiski rodas jautājums – kas šodien ir narkotikas?
To vielu ir tik daudz, ka jūlijā vien valdība vairāk nekā 30 jaunas
vielas apstiprināja par aizliedzamām. Taču uz lietošanu tendētiem
izdoma ir pietiekami bagāta, lai atrastu jaunas vielas, ko
lietot.

Droši vien mēs varētu ieiet jebkurā visparastākajā lielveikalā un
nopirkt tur kaut ko, ar ko apreibināties. Tieši tāpēc atkarību
izraisošo vielu saraksts nemitīgi tiek papildināts – tas ir garš un
ilgstošs process, jo jāpierāda, ka konkrētā viela atbilst
definīcijai. Juridiski un medicīniski jāpierāda, ka tā ir viela,
kas izraisa reibumu un pēc lietošanas rada fizisku un psihisku
atkarību.

Tas jaunietis, kurš tusiņā pamēģina kaut ko, pats nezinot ko,
nesaprot, ar ko tas var beigties. Viņš alkst pēc jaunām emocijām,
bet šīs halucinācijas var būt ne tikai patīkamas, bet arī
briesmīgas. Viņš nekad nevar zināt, vai tas nebeigsies mūsu nodaļā
ar panisku vājprātu, absolūti reāli izjūtot, kā zem viņa ādas lien
milzīgi tārpi, kas rada neciešamas sāpes, vai viņu gabalos
nesaplosīs zvēri, nokožot pa vienai vien ķermeņa daļai, liekot tik
īsti izjust katru zobu cirtienu savā miesā, ka kliegšana ir
mazākais, uz ko tad ir spējīgs cilvēks. Vai varbūt viņam uzbruks un
dzīvu sagriezīs gabalos. Tās ir briesmīgas halucinācijas, un kaut
kas tāds var izraisīt nervu sabrukumu. Un lielākais atkarīgo bieds
– lomkas: tev ir tik neciešamas sāpes, ka sāp pat mati, tev ir
paniskas bailes no visa, pat no gaismas un skaņas. Tas ir pats
briesmīgākais, ko izjūt atkarīgais.

Vēl jāsaprot, ka narkomāna garīgā attīstība apstājas tieši tajā
brīdī, kad viņš sāk lietot. Tātad, ja šodien tas ir 9, 13 vai 14
gadu vecumā, tad jāsaprot, ka tajā brīdī cilvēks savu attīstību ir
beidzis.

Es savā praksē esmu simtkārt pārliecinājies, ka pie atkarībām
jaunieti noved tikai viens – problēmas ģimenē. Tur, kur ir stipra
un normāli funkcionējoša ģimene, kurā bērnam uzmanības netrūkst,
šādas problēmas neveidojas. Iedomājieties, mums ir gadījumi, kad
vecāki savu atkarīgo bērnu atved pie mums, atstāj pie uzņemšanas
durvīm un vienkārši aizbrauc. Mēs ieraugām bērnu, kuram jau nav
ģimenes, vecākiem vienkārši ir kauns vai arī nav vēlēšanās risināt
problēmu. Bet kā mēs varam palīdzēt, ja nezinām cēloņus? Mēs
runājam par sabiedrības informēšanu, profilaktiskiem pasākumiem
skolās, bērnu izglītošanu, bet es esmu pārliecināts, ka jāsāk ar
vecākiem. Taču tas ir grūti – kā tad tu sapulcināsi tos vecākus un
ko darīsi – lekciju lasīsi? Kurš tad klausīsies? Tas būtu uzdevums,
pie kura valstij nopietni jāstrādā. Audzināšana nesākas skolā – tā
sākas ģimenē, un tieši trīs četru gadu vecumā bērns vislabāk uztver
mācību. Bērns nezina, kas ir durvis un kas ir logs, bet mēs viņam
iemācām, ka iziešanai vai ieiešanai telpā mēs izmantojam durvis,
nevis logu, un bērns šo mācību izmanto visu atlikušo mūžu. Viņš to
neapšauba – viņš šajā vecumā iemācās, kas ir labi, kas –
slikti.

Bet tikmēr jūs cīnāties ar sekām un, kā pats skaudri sakāt,
lielākajai daļai savu pacientu atgriežat iespēju
dzert…

Tā diemžēl ir – 80 procenti no visiem mūsu pacientiem, kas nonāk tā
sauktajā atkačāšanā, atgūstas, iziet no slimnīcas, lai pēc tam
turpinātu dzert. Viņi nav motivēti ārstēties, jo atkačāšana nav
ārstēšana – ārstēšana var sākties tikai pēc tam, kad organisms šīs
8 vai 10 dienas neatliekamās palīdzības palātā ir atindēts. Bet
diemžēl mums neizdodas pārliecināt lielāko daļu pacientu un viņu
ģimenes locekļu, ka ir jāuzsāk plānveida ārstēšana – šāds lēmums
jāpieņem pašam un
apzināti.                 

Bet tad jau sanāk, ka valsts šādā veidā dotē atkarīgo
iespēju atkal lietot?

Es gan tik skaļi negribētu teikt. Ir jau šie 20 procenti, kas tomēr
izšķiras par ārstēšanos, un tas nav maz. Lai gan – kas ir procenti?
Ja mēs palīdzam kaut vienam, tad tas jau ir cilvēks – ar savu
likteni un citu likteņiem, ko viņš iespaido. Citam pat pietiek ar
šīm 10 dienām organisma atindēšanas mūsu nodaļā, lai saprastu, ka
viņš te neatgriezīsies. Ticiet man, tas psiholoģiski ir ļoti grūti
– it sevišķi, pirmo reizi nonākot pie mums, redzēt citu smagāku
pacientu psihozes. «Tas varu būt es, kurš tur guļ un, piesiets pie
gultas,  murgo.» Reti, bet ir gadījumi, kad tas psiholoģiski
nostrādā.

Kā ir mainījušās ārstniecības metodes, un vai šodien uz
mūžu slimam atkarīgajam var palīdzēt vairāk? 

Sāksim ar to, ka agrāk nebija ierobežots ārstēšanas ilgums –
cilvēku varēja mēnešiem turēt sazāļotu slimnīcā. Un, kā jūs
domājat, ko viņš darīja, izejot ārā? Viņš bija tādā kā šoka
stāvoklī, un vienīgā vēlme bija ātri dabūt kaut ko iedzert. Tagad
ārstēšana notiek ilglaicīgi, bet neatraujot cilvēku no sabiedrības.
Psiholoģiskā palīdzība ir daudz stiprāka, sociālie dienesti strādā
pamatīgāk, arī medikamenti parādījušies jauni. Mums ir Minesotas
programma, un, lai gan Latvijā tai nav veikta statistika, ASV dati
liecina, ka pēc šīs programmas iziešanas 60 procenti cilvēku atmet
savu atkarību. Tāpat ir dažādas profesionālas rehabilitācijas
pro­grammas. Iemācīties kontrolēt savu atkarību ir iespējams.

Valsts šobrīd ir gatava par saviem līdzekļiem ārstēt arī
atkarīgos bezdarbniekus – programma paredzēta 40
cilvēkiem.

Jā, tiek plānots, ka viņi ārstēsies mūsu slimnīcā Minesotas
pro­grammā. Doma, protams, nav slikta, bet tas, kādi būs rezultāti,
atkarīgs no šo bezdarbnieku motivācijas un programmas
ilglaicīguma.

30 gadi darbā ar atkarīgajiem, kuri tā arī nekad nebūs īsti
veseli, – vai brīžiem nav par daudz?

Dažreiz jau grauž, bet ne mani pacienti, ne pats darbs, bet
medicīnas sistēma valstī, kur ir tik daudz nesakārtotu lietu.
Pacienti, tieši otrādi, dod tās patīkamās emocijas. Jo, lai cik
smagā kondīcijā cilvēks pie mums nonāktu, izejot viņš noteikti ir
labākā stāvoklī, un arī tā ir palīdzība. Nemaz nerunājot par tiem,
kas ir gatavi ne tikai atindēt organismu, bet arī ārstēties. Kā var
nebūt pozitīvas emocijas, ja tu saņem pacientu, kuriem esi
palīdzējis tik ilgi noturēties skaidrā, apsveikumus. Piemēram, nu
jau gadus 20 uz katriem svētkiem saņemu apsveikuma kartīti no kādas
meitenes, kas tagad dzīvo Vācijā, – 90. gadu sākumā viņa pie mums
ārstējās no narkomānijas un kopš tā laika vairs nelieto…

Cik bieži tu esi lietojis alkoholu? (Atbildējuši 1304
respondenti*)

Vecumposmā līdz 14 gadiem
• Alkoholu nelietoju – 54%
• Reizi gadā – 16%
• Reizi mēnesī – 12%
• Reizi nedēļā – 3%
• Vairākas reizes nedēļā, gandrīz katru dienu vai vairākas reizes
dienā – 1%

Vecumposmā no 15 līdz 18 gadiem
• Alkoholu nelietoju – 9%
• Reizi gadā – 11%
• Reizi mēnesī – 35%
• Reizi nedēļā – 26%
• Vairākas reizes nedēļā – 26%
• Gandrīz katru dienu vai vairākas reizes dienā – 1%

* Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas šoruden veiktā
aptauja par atkarībām portālā «Draugiem.lv» 

Foto: Ivars Veiliņš