25.8 °C, 4.7 m/s, 45.2 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāAtmiņas var izplēnēt, bet sāpes paliek
Atmiņas var izplēnēt, bet sāpes paliek
25/03/2018

«Piecos no rīta mums atnāca pakaļ. Zaldāti ar automātiem. Saģērbāmies, bet līdz nekā daudz mums nebija – var teikt, ka mūs aizveda tādus, kā stāvējām. Ceļā pagāja apmēram divas nedēļas – mūs aizveda līdz Omskai, bet vēlāk uz sādžu. Man toreiz bija deviņi gadi un notiekošo īsti nesapratu – man šķita: braukt ar vilcienu – tas ir kaut kas,» 1949. gadā piedzīvotās represijas ar asarām acīs atceras Biruta Žebrovska.

Šodien Jelgavā, Svētbirzī, notika piemiņas brīdis 1949. gada 25.
martā izsūtītajiem. Biruta ir viena no viņiem. Kundze stāsta, ka uz
Sibīriju izveda viņu un vēl trīs viņas māsas, vecākus un vectēvu.
«Tādas runas gāja, ka būs izsūtīšana. Tēvs skaitījās kulaks, jo
viņam bija 42 hektāri zemes. Mamma bija teikusi, ka varbūt jau
laikus jāsagatavojas, bet tēvs taisījās uz meža darbiem un
atbildēja – pārbrauks nedēļas beigās mājās, tad arī sagatavosies.
Bet mums pakaļ atnāca trešdien vai ceturtdien,» stāsta Birutas
kundze. Viņas ģimene tolaik dzīvoja Jaunpilī. Tēva mājās nebija, un
viņam devās pakaļ. «Tēvam teica, ka viņējie ir ciema padomē; ja
grib, lai brauc, ja negrib, lai bēg prom,» atklāj B.Žebrovska.

Sādžā, kurā ģimeni nometināja izsūtījumā, esot bijušas desmit
divpadsmit mājas. «Bija bads un liels sals. Mūsu cimdi tur
nederēja. Staigājām visi satinušies tā, ka tikai acis vaļā,»
atceras Birutas kundze, piebilstot, ka pirmajā vasarā vecāki par
darbu nopelnījuši maisu labības. Rudenī tuvinieki atsūtījuši naudu,
un izdevies nopirkt govi, tad jau iztikt bija vieglāk. Vēlāk
iegādāti arī citi lopi. «Zeme tur bija auglīga, tikai lietu
vajadzēja.» Biruta Sibīrijā gāja arī skolā. Tur visi bērni
mācījušies kopā. «Lai gan man bija jāiet 3. klasē, mani ielika
pirmajā, jo tos krievu burtiņus jau nezināju,» stāsta kundze. Tur
viņa pabeigusi septiņas klases. Pēc septiņarpus gadiem, 16 gadu
vecumā, Biruta atgriezās Latvijā un nonāca Jelgavā, kur Rūpniecības
ielā dzīvoja mammas brālis. «Lai gan izsūtījumā nebija viegli,
tomēr tas iemācīja dzīvot,» rezumē B.Žebrovska, piebilstot, ka no
izsūtījuma izdevās atgriezties visiem, izņemot vectēvu, kurš tur
mira. Tagad Biruta ir vienīgā, kura vēl palikusi, un ik gadu šajā
dienā noliek ziedus un piemin savus tuviniekus. Šodien viņu
pavadīja māsas meita.

Sofija pati deportācijas nepiedzīvoja, bet viņas tēvs tika
izsūtīts. Par laimi, ģimenei izdevās viņu sagaidīt atgriežamies.
Šajā dienā viņa piemin arī citu ģimenes locekļu traģiskos likteņus.
«Visvairāk es pārdzīvoju par savu krusttēvu. Viņu ar diviem
brangiem dēliem un sievu aizveda uz Salaspili. Kurā brīdī viņus
apēda, neviens nezina. Nezinām, kur viņi apglabāti,» noteic Sofijas
kundze, spriežot, ka diez vai ir daudz tādu Latvijā, kuri tika
cauri tā laika režīmam necietuši. «Ceru, ka tādas šausmas vairs
nekad nenāksies piedzīvot – man ir bērni, aug mazbērni un
mazmazbērni, nevienam to nenovēlu,» piebilst Sofija.

To, ka jaunā paaudze īsti neizprot toreiz notikušo, uzsver arī
Latvijas politiski represēto apvienības valdes loceklis Jānis
Ābele, kurš pats ir 1949. gada represētais. «Kad manai mazmeitai
bija gadi seši septiņi, viņa man jautāja, kāpēc mēs vispār braucām
uz Sibīriju un kāpēc, kad pie mums ieradās bruņoti zaldāti,
nesaucām policiju. Mūsu, izsūtīto, paliek arvien mazāk, tāpēc mūsu
pienākums ir atcerēties tos, kuri neatgriezās, kuri vairs nav mūsu
vidū, un nodot savas atmiņas jaunajai paaudzei,» tā viņš.

Jelgavas pilsētas pašvaldības vārdā ziedus pie piemiņas akmens
nolika pašvaldības izpilddirektore Irēna Škutāne. «Mēs šodien
pieminam mūsu valsts vēsturi un ļaudis, kuru likteni lēma citi.
Vienā mirklī tika iespaidota viņu, viņu bērnu, mazbērnu un visas
dzimtas dzīve, ko atjaunot vairs nav iespējams. Gadiem ejot,
atmiņas varbūt izplēn, bet sāpes sirdī paliek, tāpēc mūsu pienākums
ir pieminēt šos notikumus un cilvēkus,» norāda I.Škutāne.

Foto: Ivars Veiliņš