Pilsētā

Semināra laikā kāds uzņēmējs pauda sašutumu par to, ka banka
liedz viņam tiesības uz tiesisko aizsardzību. Lai gan uzņēmējs
vēlējās palikt anonīms, viņš situāciju raksturo tā: «Mūsu uzņēmums
ir saistīts ar autopārvadājumiem un transportu. Ekonomiskā
situācija pasaulē ietekmē ikvienu jomu, tādēļ tas negāja secen arī
loģistikai. Šā gada sākumā krietni saruka auto pārvadājumu skaits –
smagais transports tik daudz nekursēja, līdz ar to arī servisa
pakalpojumi tikpat kā nav nepieciešami. Tas, protams, būtiski
ietekmēja mūsu uzņēmuma apgrozījumu. Kaut stāvoklis nebija tik
slikts, lai domātu par maksātnespējas pieteikuma iesniegšanu,
apspriedām vairākus variantus, kā rīkoties, lai situāciju uzlabotu.
Izskatījām arī iespēju pieteikties uz tiesisko aizsardzību – to
paredz Maksātnespējas likums. Tā kā bankas visu laiku skandē, ka
līdz ar pirmajām grūtībām jādodas uz banku un jāmeklē risinājumi
kopā, arī mēs devāmies uz banku un lūdzām uz laiku atlikt
pamatsummas atmaksu. Jāteic, sarunas turpinās jau trīs mēnešus, bet
vēl neesam panākuši vienošanos. Banka pieprasīja papildu
garantijas, un nu rit sarunas ar Latvijas Garantiju aģentūru. Tomēr
visā šajā procesā ir arī zemūdens akmeņi – ja banka piekrīt atlikt
pamatsummas atmaksu, jāpārslēdz līgums. Jaunais līgums paredz, ka
bez saskaņošanas ar banku uzņēmums nedrīkst iesniegt ne tiesiskās
aizsardzības pieprasījumu, ne maksātne­spējas pieteikumu. No otras
puses – tiklīdz nevari izpildīt saistības, bankai ir bezierunu
tiesības ķerties pie garantijām, pie mantas. Uzskatu, ka tas ir
absurds, jo valsts un Eiropas Savienība ir izdomājusi, kā aizsargāt
uzņēmējus, lai tik daudzi nebankrotē, bet banka no šī mehānisma
baidās un līdz ar to arī man kā uzņēmējam liedz manas tiesības. Arī
juristi to ir pētījuši un uzskata, ka šāda bankas rīcība ir
neētiska, lai neteiktu vairāk – negodīga un nelikumīga. Turklāt
finālā tā pati pamatsummas atmaksas atlikšana nav nemaz tik lēts
process, jo jāmaksā par līguma pārslēgšanu un vērtējuma
pārtaisīšanu, kā arī procenti garantiju aģentūrai. Ne visiem tas ir
pa kabatai.  

Jāteic, ka no janvāra mums bija trīs četri tukšie mēneši, bet
nu jau darbs parādījies. Arī nākotnē raugāmies cerīgāk, jo mums ir
iestrādes ar Norvēģiju un Vāciju par turpmāku sadarbību. Tomēr
finansiālā bedre, kas izveidojās tukšo mēnešu laikā, ir liela un no
tās nav tik viegli izkļūt.»