18.7 °C, 5.8 m/s, 83.4 %

Izglītība

Bērni: garšo kā mājās
25/10/2008

To, ka šajā mācību gadā brīvpusdienas ir visiem pirmklasniekiem, atzinīgi novērtē kā pedagogi, ēdināšanas uzņēmumu vadītāji, tā arī vecāki un paši bērni. Jau tagad mācību iestāžu vadītāji teic, ka pirmā pieredze šajā jomā ir pozitīva, un atzīst, ka tādējādi paēduši ir visi bērni neatkarīgi no viņu ģimenes maciņa biezuma, turklāt diemžēl ne vienam vien maltīte skolā ir vienīgā reize dienā, kad var nobaudīt siltu ēdienu. 

Sintija Čepanone
To, ka šajā mācību gadā
brīvpusdienas ir visiem pirmklasniekiem, atzinīgi novērtē kā
pedagogi, ēdināšanas uzņēmumu vadītāji, tā arī vecāki un paši
bērni. Jau tagad mācību iestāžu vadītāji teic, ka pirmā pieredze
šajā jomā ir pozitīva, un atzīst, ka tādējādi paēduši ir visi bērni
neatkarīgi no viņu ģimenes maciņa biezuma, turklāt diemžēl ne
vienam vien maltīte skolā ir vienīgā reize dienā, kad var nobaudīt
siltu ēdienu. 
«Mūsu skolā septiņpadsmit pirmklasniekiem ģimenē ir ļoti grūti
apstākļi. Ja pusdienas nesaņemtu skolā, siltu ēdienu viņi vispār
diez vai dabūtu,» teic 4. pamatskolas direktore Agita Lundberga,
piebilstot, ka kopumā ik dienu ēd ap 200 pirmklasnieku. Un viņai
piekrīt arī citu skolu vadība, akcentējot, ka iepriekšējos mācību
gados bija salīdzinoši daudz bērnu, kuriem vecāki nespēja samaksāt
par siltām pusdienām.
Turklāt aizvien mazāk ir tādu, kas skolas pusdienu vietā
labprātāk notiesā vecāku līdzi iedoto maltīti. Skolotāji
novērojuši, ka pārtikas kastītes nu tiek izmantotas krietni retāk,
nekā tas bija, tikko uzsākot skolas gaitas. Arī paši pirmklasnieki,
taujāti, vai ēdiens ir garšīgs katru dienu, atbild apstiprinoši,
dažs pat neslēpj, ka tas daudz neatšķiras no mājās
pagatavotā.
Puncī, nevis uz galda
Jāpiebilst, ka katra 1. klases skolēna pusdienām kopumā nedēļā
atvēlēti seši lati, un katra izglītības iestāde ir tiesīga šo summu
sadalīt piecām skolas dienām tā, kā vēlas. Piemēram, ja pirmdienā
pusdienas izmaksājušas latu, tad kādu citu dienu maltītei var
atvēlēt 1,40 latus. Tiesa, tas gan nenozīmē, ka lētāks ēdiens nebūs
veselīgs, sabalansēts vai garšīgs. Arī ēdienreizes katrā skolā var
noteikt atšķirīgi. «1,20 lati – tas, manuprāt, pirmklasniekam vienā
reizē ir mazliet par šerpu, tādēļ esam raduši risinājumu, proti,
pēc pirmās stundas katram pirmklasniekam pienākas glāze piena un
bulciņa, savukārt pēc trešās stundas – siltas pusdienas un kāds
auglis vai dārzenis,» pieredzē dalās 6. vidusskolas direktors
Alfrēds Holsts, kura vadītajā iestādē mācās 56 pirmklasnieki.
Savukārt 2. pamatskolā glāze piena pirmklasniekam pienākas ap
pulksten 13. «Plānojam atrast risinājumu, lai klāt būtu arī kāda
bulciņa, jo teju visi pirmklasnieki apmeklē pagarinātās dienas
grupu,» stāsta direktore Ludmila Gineite. Tiesa gan – vairākās
skolās organizēt divreizēju ēdināšanu nav iespējams lielā skolēnu
skaita un līdz ar to arī ēdnīcas noslogotības dēļ.
«Jādomā, kā panākt, lai pusdienu nauda – 1,20 lati – katram
skolēnam pēc iespējas vairāk nonāk puncī, nevis paliek šķīvī uz
galda,» tāds ir Ģimenes un bērnu lietu komisijas pārstāvju
ierosinājums skolu vadībai. Kaut arī ne visās izglītības iestādēs,
tomēr jautājums par lielo atkritumu daudzumu pēc maltītes ir
aktuāls. Piemēram, 4. pamatskolā speciālistus pārsteidza lielās
pusdienu porcijas – reti kurš pirmklasnieks spēja notiesāt visu.
Jāpiebilst, ka pusdienās bija vārīti kartupeļi, vistas gaļas gabals
un svaiga gurķa šķēle, kā arī glāze jogurta un desertā – biezpiena
sieriņš. Turklāt viens otrs mazais pamanījās vispirms notiesāt
biezpiena sieriņu, tādēļ otrajam ēdienam vietas puncī vairs nebija.
    
Pareizi ēst jāmāca 
jau ģimenē
Runājot par brīvpusdienām pirmklasniekiem, skolu vadītāji
neslēpj, ka nācies risināt ne vienu vien problēmsituāciju.
Problēmas, kas attiecas uz darba organizēšanu skolā, tostarp
pirmklasnieku saskaitīšanu katrā dienā, galda uzklāšanu, lielā mērā
jau atrisinātas – skolas darbiniekus pašlaik visvairāk satrauc mazo
ēšanas kultūra un ēdiena gatavošanas tradīcijas. Proti, skolā itin
labi var redzēt, kā un ko bērni ēd mājās. Aktuāls teju visās skolās
ir jautājums par to, ka mazie nelabprāt ēd saldo ēdienu – nevis
tādēļ, ka tas skolas ēdnīcā nav garšīgs, bet gan tādēļ, ka mazie
tādu nav pieraduši ēst. Līdzīga situācija ir arī ar citiem
ēdieniem, piemēram, biezputrām, pākšaugiem. Tad nu klašu
audzinātājiem ir jāmudina kaut pagaršot šo «svešo» ēdienu. «Man
jāprot ieinteresēt, pārliecināt, ka ēdiens ir garšīgs! Šim nolūkam
mūsu klasītē ir ieviesta «vabolīšu sistēma» – katrs bērns par kādu
labu darbiņu saņem «vabolīti», un to var dabūt arī par dūšīgu
ēšanu,» stāsta 4. pamatskolas 1.h klases audzinātāja Dace Betjāne,
norādot arī, ka vecāku sapulcēs vecāki tiek mudināti bērniem
stāstīt par veselīgu uzturu. To regulāri dara arī klašu
audzinātāji.
Kad «Jelgavas Vēstnesis» pirmklasniekiem taujā, ko viņi
vislabprātāk ēd, daudzi atbild: «Frī kartupeļus, picu!» Tiesa gan –
skolā pirmklasniekiem šāds ēdiens galdā netiek celts tā
neveselīguma dēļ.  
Vecāki var nogaršot 
bērna pusdienas
Jau skolas pirmajās nedēļās ne vienam vien direktoram nācies
uzklausīt pārmetumus no vecākiem, kuriem šķiet, ka ēdiens skolā nav
gana garšīgs. Skolu vadība neslēpj, ka lielā mērā tas tādēļ, ka
vecāki pirmklasnieku maltīti paši nav pagaršojuši un uzticas bērna
stāstītajam, aizmirstot, ka bērni mēdz solidarizēties – ja viens
pasaka, ka kādu ēdienu neēdīs, tad vēl pāris viņa klasesbiedru arī
neēd, jo draugam taču negaršo!
«Ar šo problēmu saskārāmies arī mūsu skolā – divas mammas
sūdzējās par it kā negaršīgām un atdzisušām bērnu pusdienām. Tieši
tādēļ šī mēneša sākumā tika izveidota īpaša skolotāju un vecāku
darba grupa, un nu mammas jebkurā dienā nebrīdinot drīkst ierasties
skolā, lai ne tikai pārliecinātos, ka ēdiens ir silts un
daudzveidīgs, bet arī garšīgs – arī vecāki var nodegustēt to, ko
pirmklasnieks tajā dienā ēd,» stāsta A.Lundberga, piebilstot, ka
pēc tam mammas aicinātas aizpildīt anketu, novērtējot maltīti pēc
noteiktiem kritērijiem. Savukārt 2. pamatskolā šāda sistēma
iedibināta jau kopš mācību gada sākuma, un ikviena mamma var
pārliecināties par savas atvases brīvpusdienām.
 
Dace Zuika, 4. pamatskolas 1.b klases audzinātāja:
«Manā klasītē ir 28 skolēni, un salīdzinājumā ar situāciju,
kāda pirmklasnieku ēdināšanas jomā valdīja kaut vai pirms gada,
iespēja viņiem pusdienot par brīvu ir apsveicama. Pērn pirmās
nedēļas lielākoties pusdienoja visi bērniņi, bet vēlāk vairs tikai
kādi sešdesmit procenti. Tagad ēd visi. Protams, nereti man
jāpamudina kaut divas karotītes pagaršot no ēdiena, īpaši saldā, ko
bērni nav pieraduši ēst, taču neēdis nepaliek neviens. Arī ar
vecākiem mums ir vienošanās: bērns kabatas naudu drīkst tērēt tikai
pēc stundu beigām, un tādējādi esam izskauduši situāciju, kad pirms
pusdienām mazā vēders jau ir pilns ar dažādiem kārumiem, ko
iespējams iegādāties skolas bufetē.»
Svetlana 
Meļņika, 
2. pamatskolas 1.b klases audzinātāja:
«Ar pusdienām nav nekādu problēmu – ēd visi bērni, arī tie,
kuri sākumā saka, ka nemaz negrib ēst. Pretenziju par ēdiena
kvalitāti nav arī vecākiem – viņiem ir svarīgi, ka bērns ir
pabarots ar siltu un veselīgu maltīti. Protams, viens otrs
nelabprāt ēd burkānus, bietes, taču tas lielākoties ir tikai tāpēc,
ka bērns tā īsti nezina, kas tas ir, jo mājās šie dārzeņi netiek
gatavoti. Manā klasītē viena meitene neēd gaļu, un gan es kā
audzinātāja, gan ēdnīcas darbinieki to respektē.»
Roberts 
Zaičenko:
«Nu pilnīgi viss jau man negaršo, taču ir daudzi ēdieni, ko
ēdu labprāt. Piemēram, ķīselis man negaršo. Ne skolā, ne mājās. Arī
ceptas olas neēdu. Un to zina arī mana mamma. Taču visvairāk man
garšo kartupeļi visos veidos, īpaši vārīti kopā ar šampinjonu
mērci. Frī arī man garšo, taču tos es ēdu tikai dažreiz kafejnīcā,
jo mājās frī arī negatavo.»
Veronika 
Pavlova:
«Man ļoti garšo ēdiens skolā, īpaši zupas, bet putras gan ne
īpaši – tās es arī mājā neēdu, taču pienu dzeru labprāt. Skolā es
kārtīgi paēdu pusdienas, taču man mamma vienmēr līdzi dod arī
paciņu, un tur ielikto es apēdu kādā starpbrīdī. Parasti kastītē
man ir uzsmērētas maizītes un maziņš sīpols. Lai es būtu
vesela.»
Dmitrijs 
Romanovs:
«Pusdienas skolā ir ļoti garšīgas – vienmēr šķīvi izēdu tukšu,
jo bērniem ir jāēd, lai tie izaugtu lieli. Man garšo viss, vienīgi
konfektes ēdu maz – vienu nedēļā, jo zinu, ka saldumi nav veselīgi.
No rīta mājās paēdu brokastis, tad skolā pusdienas, bet atkal mājās
vakariņas. Visu dienu jūtos paēdis.»
Aleksandra Kerņikova:
«Man vienmēr ir ļoti laba apetīte, un arī skolā es ēdu visu.
Tiešām nav tāda ēdiena, kurš man negaršotu. Šodien mans mīļākais
ēdiens ir kartupeļu biezputra un vista – tieši tas, ko es pašlaik
ēdu! Citreiz mans mīļākais ēdiens ir zupa. Arī mājās mani katru
dienu baro ar siltu un garšīgu ēdienu. Skolā ēst taisa tikpat
garšīgi, cik mājās.»  
Vadims Skuja, Danielas tētis:
«To, ka pirmklasniekiem ir brīvpusdienas, neapšaubāmi vērtēju
ļoti pozitīvi! Turklāt meitai skolā gatavotais ēdiens arī garšo, un
tas man liekas pats svarīgākais. Pagaidām viņa nesūdzas, līdz ar to
nesūdzamies ar mēs, vecāki. Īsti neesmu rēķinājis, cik daudz naudas
uz ēdināšanu skolā mēs pašlaik ietaupām, taču šī tiešām ir
apsveicama iespēja.» 
Natālija 
Legzdiņa, Gata mamma:
«Ne velti mēdz teikt, ka sagatavot skolai pirmklasnieku ir
visdārgāk. To izjutām arī mēs, turklāt bijām rēķinājuši arī, ka
līdztekus skolas piederumiem būs vajadzīga nauda pusdienām. Bet te
– ziņa, ka pirmklasnieki varēs ēst par brīvu! Dēls ar pusdienām ir
apmierināts – tikai vienu reizi viņš teica, ka ēdis tāpēc, ka
skolotāja lika. Bet tā jau reizēm vajag – arī mājās dažreiz viņš
negrib ēst.»
Jeļena Ivanovska, Alisandras mamma:
«Tas, ka nav jāmaksā par pirmklasnieka pusdienām, neapšaubāmi
vecākiem ir liels atspaids, turklāt tā ir arī garantija, ka mazais
tiešām būs paēdis. Citādi ir, ja bērnam dotu kabatas naudu –
visticamāk, to tērētu našķiem, nevis siltām pusdienām. Ar meitu
mājās pārrunājam, kā viņai garšoja pusdienas, un pagaidām nekādu
sūdzību viņai nav. Šķiet, vienreiz gan viņa teica, ka neapēda visu
porciju, jo negaršoja. Taču bērniem tāpat kā pieaugušajiem – kaut
kas garšo vairāk, kaut kas – mazāk.»