12.2 °C, 5.7 m/s, 82.9 %

Pilsētā

Betonu izmanto lietderīgi
14/10/2012

Līga grib zināt, «kāpēc jaunajā topošajā Pasta saliņā tiek būvēti tādi apkārtējai videi nepiemēroti betona monstri». Viņa raksta: «Dzīvoju netālu no būvobjekta un, katru dienu vērojot būvniecību, secinu, ka kāds ir bijis ļoti ieinteresēts izmantot pēc iespējas vairāk betona, acīmredzot savās personiskās (peļņas) interesēs.» Tāpat viņa vēlas noskaidrot, vai tiek plānots padarīt drošāku velosipēdistu pārvietošanos, piemēram, pāri tiltiem uz promenādes pludmali, uzliekot jebkādus norobežojumus starp Lielās ielas brauktuvi iepretim pilij. «Velosipēdistu plūsma kļūst arvien intensīvāka, brauc arī bērni, daudz kājāmgājēju, bet blakus ir automašīnu brauktuve,» tā viņa.

Līga grib zināt, «kāpēc jaunajā topošajā Pasta saliņā
tiek būvēti tādi apkārtējai videi nepiemēroti betona monstri». Viņa
raksta: «Dzīvoju netālu no būvobjekta un, katru dienu vērojot
būvniecību, secinu, ka kāds ir bijis ļoti ieinteresēts izmantot pēc
iespējas vairāk betona, acīmredzot savās personiskās (peļņas)
interesēs.» Tāpat viņa vēlas noskaidrot, vai tiek plānots padarīt
drošāku velosipēdistu pārvietošanos, piemēram, pāri tiltiem uz
promenādes pludmali, uzliekot jebkādus norobežojumus starp Lielās
ielas brauktuvi iepretim pilij. «Velosipēdistu plūsma kļūst arvien
intensīvāka, brauc arī bērni, daudz kājāmgājēju, bet blakus ir
automašīnu brauktuve,» tā viņa.

Komentējot «Jelgavas Vēstneša» lasītājas viedokli par it kā
nelietderīgi izmantotām betona plāksnēm, labiekārtojot Driksas
krastmalu, pašvaldības aģentūras «Pilsētsaimniecība» vecākā
projektu vadītāja Daina Done norāda, ka, risinot Čakstes bulvāra
labiekārtojumu, arhitekti paredzējuši izveidot gājēju promenādi gar
Driksas upes krastu, savukārt, lai nodrošinātu gājēju celiņu
izveidošanu divos līmeņos, nepieciešama betona atbalsta siena visā
ielas posmā. «Augšējais bruģētais gājēju celiņš paredzēts paralēli
velosipēdistu celiņam, un starp tiem būs skaldītu laukakmeņu seguma
josla ar soliem, atkritumu urnām, promenādes apgaismes balstiem un
apstādījumiem – nelielām krūmu grupām. Bet otrs gājēju celiņš
paredzēts gar pašu upi apmēram pusmetru virs vidējā ūdens līmeņa,
un tas izbūvēts no betona. Starp abiem celiņiem līdz ar to veidojas
apzaļumota nostiprināta krasta nogāze, kas nofiksēta ar betonētu
atbalsta sienu. Abas gājēju ietves tiek savstarpēji savienotas ar
betonētiem pandusiem un kāpnēm. Augšējā gājēju promenādes līmenī
paredzēts izveidot divus skatu laukumus terases, un abas veidotas
betonā kā pārkares virs upes un pāri ietvei, no kurām ikdienā kā
ūdenskritums upē tecēs ūdens,» lielā betona apjoma nepieciešamību
pamato D.Done.

Savukārt, atbildot uz jautājumu par velosipēdistu un gājēju
celiņu pār Driksas un Lielupes tiltu, «Pilsētsaimniecības»
satiksmes organizācijas plānotāja Dzidra Staša norāda, ka kopējais
gājēju un velosipēdu ceļš šajā Lielās ielas posmā tika izbūvēts
laika periodā no 2000. gada līdz 2002. gadam atbilstoši
izstrādātajam tehniskajam projektam.

«Gājēju un velosipēda ceļa platums ir trīs metri, kas no
brauktuves atdalīts ar 0,75 metrus platu no apaļakmens izbūvētu
joslu, un tās platums atbilst Latvijas valsts Standartam LVS190
2:1999 «Ceļu tehniskā klasifikācija, parametri, normālprofili», kas
nosaka, ka automobiļu satiksmei sānu drošības telpas platumam jābūt
0,75 metri,» skaidro Dz.Staša.

Ar ceļa zīmi «Gājēju un velosipēdu ceļš» apzīmētajā ceļā, kāds
ir arī pār tiltiem, atļauts pārvietoties kā ar velosipēdiem, tā
kājām. «Vizuāli tas sadalīts ar sarkanas un pelēkas krāsas
bruģakmeņiem, bet nav stingri nodalītas ceļa puses, pa kuru iet
gājējiem, pa kuru braukt velosipēdiem. Normatīvajos dokumentos nav
noteikts, kādam jābūt ietves rakstam un krāsai uz kopīgā gājēju un
velosipēdu ceļa,» tā Dz.Staša, atgādinot, ka, pārvietojoties pa
kopīgo gājēju un velosipēdu ceļu, visiem satiksmes dalībniekiem
jābūt savstarpēji korektiem un jāņem vērā Ceļu satiksmes noteikumu
10. punkts, kas nosaka, ka «ceļu satiksmes dalībniekiem jārīkojas
tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai satiksmi traucējošas
situācijas».

Sagatavoja Sintija Čepanone, foto Ivars Veiliņš