-2.2 °C, 3.1 m/s, 89.3 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāBezdarbs Jelgavā – kā to vērtē darba devēji un bezdarbnieki?
Bezdarbs Jelgavā – kā to vērtē darba devēji un bezdarbnieki?
04/11/2013

Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Jelgavas filiāle apkopojusi datus par bezdarbu Jelgavā – 1. oktobrī bezdarba līmenis mūsu pilsētā bija 6,9 procenti. Nodarbinātības speciālisti norāda, ka, salīdzinot ar pagājušo gadu, bezdarba līmenis Jelgavā ir samazinājies, tomēr joprojām bez darba mūsu pilsētā ir vairāk nekā 3000 cilvēku, taču tajā pašā laikā esošās vakances aizpildīt neizdodas. Kā situāciju redz darba devēji un kā – bezdarbnieki?

Nodarbinātības valsts aģentūras
(NVA) Jelgavas filiāle apkopojusi datus par bezdarbu Jelgavā – 1.
oktobrī bezdarba līmenis mūsu pilsētā bija 6,9 procenti.
Nodarbinātības speciālisti norāda, ka, salīdzinot ar pagājušo gadu,
bezdarba līmenis Jelgavā ir samazinājies, tomēr joprojām bez darba
mūsu pilsētā ir vairāk nekā 3000 cilvēku, taču tajā pašā laikā
esošās vakances aizpildīt neizdodas. Kā situāciju redz darba devēji
un kā – bezdarbnieki?

 

Starp vakanci un cilvēku bez darba nav liekama vienlīdzības
zīme

Šobrīd Jelgavas NVA filiālē ir
reģistrētas 94 brīvas darba vietas – tiek meklēti dažādi
darbinieki, sākot no sētnieka un beidzot ar ražošanas vadītāju.
Pretī tam ir 3510 reģistrēto bezdarbnieku, bet darba devēji uzsver:
starp vakanci un cilvēku bez darba nav liekama vienlīdzības zīme,
jo ne katram darbam ir atrodams atbilstošs cilvēks, un otrādi – ne
katrs cilvēks spēj atrast sev piemērotu darbu pat ar nosacījumu, ka
viņš tiešām to vēlas.

 

Nevēlēšanās strādāt – tas ir pirmais, ko
darba devēji saka par bezdarbniekiem. Turklāt, jo ilgāk cilvēks
bijis bez darba, jo grūtāk viņam ir atgriezties darba vidē,
iejusties kolektīvā, pierast pie režīma un disciplīnas, apgūt
jaunas prasmes un iemaņas. Darba devēji ir vienisprātis: šodien
cilvēks negrib pūlēties, pielikt spēkus, viņš uzskata, ka jāmaksā
tikai par «piedalīšanos» vien. «Latvijā darba devēji bieži vien
nepamatoti tiek uzskatīti par vergturiem, un arī potenciālā
darbinieka pirmais jautājums ir «cik es saņemšu?». Viņš nedomā, ko
pats var sniegt darba devējam,» uzskata SIA «Juro IK» valdes
locekle Ilze Krastenberga.

 

«Iestrēguši padomju
laikos»

Visvairāk bezdarbnieku ir pirmspensijas
vecumā. Tam iemesli varētu būt objektīvi: pārsvarā šiem cilvēkiem
tiešām ir vēlme strādāt, bet fiziski viņi daudz ko vairs nespēj
izdarīt. Arī ar tehniku viņi «nedraudzējas». «Gada sākumā meklējām
mehāniķi un iekārtu operatoru un piedalījāmies NVA rīkotajā vakanču
gadatirgū. Pēc tā atsaucās daudz cilvēku ar zelta rokām, bet viņu
kompetence ir apstājusies padomju laikos un viņiem pietrūkusi spēja
un motivācija attīstīties tālāk. Mūsu iekārtas ir miljonus vērtas,
un pielaist pie tām cilvēku, kas prot tikai strādāt ar stellatslēgu
un metināt, ir augsts risks,» stāsta SIA «Jelgavas tipogrāfija»
personāla vadītāja Ligita Makstniece. Līdzīgu situāciju novērojis
arī SIA «Unikom» direktora vietnieks Vasīlijs Zaverjuha, meklējot
pārdevēju vairumtirdzniecības bāzē ar mazumtirdzniecības veikalu.
«Pārsvarā zvanīja un nāca 35 – 50 gadus vecas sievietes, bet
lielākā daļa, tiklīdz izdzirdēja, ka būs jāstrādā ar datoru,
nobijās,» tā viņš.

 

Jau iestājoties augstskolā, paliek
aiz borta

Ja vecie gribētu, bet nespēj, tad jaunie
pat negrib strādāt – pārliecināti darba devēji. «Kad ieraugu CV
1990. dzimšanas gadu, jau esmu šausmās. Šie divdesmitgadnieki grib,
lai viņiem maksā par neko, bet paši ir analfabēti un neprot īsti ne
lasīt, ne rakstīt, valodas nezina, darba pieredzes viņiem nav. Ir
tikai vēlmes, turklāt nereālas. Domājot par to, man nāk raudiens:
kas būs tālāk?» tā kravu pārvadājumu kompānijas «Asmens & Ko»
vecākā transporta menedžere Katrīna Mieme. Protams, ir arī virkne
darbu, kuros nav nepieciešama augstākā izglītība, tomēr, kā norāda
darba devēji, cilvēkam ir nepieciešama tāda iekšējā inteliģence, jo
darbs taču ir socializācija, prasme iejusties un apvienoties
kolektīvā.

 

Ir arī jaunieši ar augstāko izglītību, bet
darbu atrast viņi nevar – viens no iemesliem ir darba pieredzes
trūkums. Un vairākums ir tādu, kuri uzskata, ka ir ko vērti un par
nieka naudu jau neies strādāt, tādus darbus jau nedarīs. Bet ir arī
izņēmumi. «Nesen pieņēmām darbā divas jaunas meitenes, abas bez
iepriekšējas pieredzes, bet viņas tiešām ir centīgas un labas
darbinieces. Vienai meitenei ir augstākā izglītība – viņa mācījās
LLU pārtikas tehnologos. Darbu savā specialitātē atrast viņa
nevarēja, bet vecākiem uz kakla sēdēt vairs negribēja. Viņa
saprata: ir jāsāk no lejas. Otra meitene ir studente un darbu
apvieno ar mācībām,» stāsta veikala īpašniece I.Krastenberga.

 

Darba devēji norāda: no vienas puses,
jaunieši ir esošās izglītības sistēmas ķīlnieki – šodien tiek
saražoti vai nu šaura profila speciālisti, vai nu kādu
pārprodukcija. «Jaunieši, jau iestājoties augstskolā, ir aiz darba
tirgus borta,» rezumē L.Makstniece.

Darba devēji mudina cilvēkus
pārkvalificēties un strādāt godīgi un pareizo attieksmi – tad nebūs
jābrauc prom. «Ja aizbraucēji šeit strādātu tikpat cītīgi un daudz
kā ārzemēs, viņi arī varētu nopelnīt. Mums ir viena pavāra palīdze,
kura citā vietā piestrādā vēl par apkopēju. Un viņa – sieviete –
nopelna gandrīz 600 latus «uz rokas»!» norāda I.Krastenberga.

 

Strādā ārzemnieki

Ik pa laikam parādās runas par ķīniešu
invāziju Latvijā, jo darba devēji būs spiesti ievest lēto
darbaspēku. Bet ne tikai ķīnieši ir lētāki par vietējiem –
transporta kompānijā «Asmens & Ko» 30 procenti darbinieku ir
baltkrievi, ir arī daži darbinieki no Ukrainas. Uzņēmuma pārstāve
K.Mieme norāda, ka vietējie vienkārši negrib braukt uz
Baltkrieviju, Ukrainu, Krieviju, kas ir uzņēmuma sadarbības
valstis. «Mūsējie grib braukt uz Eiropu, jo tur viss notiek pēc
grafika: četras stundas brauc, 45 minūtes atpūties, četrarpus
stundas brauc un astoņas stundas guli. Bet, braucot uz NVS valstīm,
ir jāstāv uz robežas, un kopumā vairāk sanāk gaidīt nekā braukt.
Bet tas ir smagi,» viņa skaidro. Vidējā alga tālbraucējam uzņēmumā
esot ap 500 latu, bet vietējie vēlas saņemt ap 700. «Iespēja
nopelnīt ir, bet tikai pašam jāgrib strādāt,» norāda K.Mieme.
Baltkrievus un ukraiņus strādāt motivē atalgojums – Eiropā algas
esot divreiz lielākas nekā pie viņiem, turklāt maksāts tiek
valūtā.

 

300 latu alga – vieniem liela,
otriem par mazu

NVA apkopojis bezdarbnieku vēlmes, un
lielākā daļa kā vēlamo norāda palīgstrādnieka darbu, tam seko
pārdevējas darbs. Tomēr, kā atklāj darba devēji, tieši šajās
profesijās, ko varētu nosaukt par vienkāršajām, ir visgrūtāk atrast
darbiniekus. Vidējā alga zemu kvalificētā darbā ir ap 300 latu «uz
rokas» mēnesī – daļai tā šķiet liela nauda, bet viņi visbiežāk
fiziski nespēj paveikt darbu, ko no viņiem prasa; citiem tā
neskaitās nekāda nauda.

 

Darba devēji uzskata, ka šādu attieksmi
kultivē valstī esošā sociālā politika un pabalstu sistēma. «Mēs
nesen parēķinājām. Man ir viena draudzene, kura strādā un saņem «uz
rokas» 300 latus. Un ir otra draudzene, kura nestrādā, bet saņem no
pašvaldības atlaidi par komunālajiem maksājumiem, bērns saņem
brīvpusdienas, kā maznodrošinātie viņi saņem pārtikas pakas un vēl
citus pabalstus – viņai sanāk vairāk nekā 200 lati, neizejot no
mājas un nedarot neko,» stāsta K.Mieme. Tipogrāfijas pārstāve
papildina, ka daļa iedzīvotāju strādā nelegāli un godprātīgie darba
devēji izjūt šo pelēko ekonomiku. «Piemēram, cilvēks saņem
bezdarbnieka pabalstu un, vēl kaut kur piehalturējot, sagrabina
mēnesī 350 latus, faktiski nestrādājot, viņš par tiem 300 latiem
algā pat nekustas,» tā L.Makstniece.

 

Darba devēji gan saprot, ka katram cilvēkam
ir sava sarkanā līnija, zem kuras viņš nevar palīst, lai spētu
nodrošināt kaut pamatvajadzības, tomēr nereti tieši jaunieši rada
ap sevi burbuli un prasa uzpūsti lielu atalgojumu. «Kredītsaistības
ir kā jaunam, tā cilvēkam gados, vienalga, vai tā ir hipotēka, vai
ātrais kredīts. Un piens visiem maksā vienādi,» spriež
L.Makstniece.

 

«Mēs neesam sociālā
māja»

Darba devēji novērojuši, ka darba ņēmēji
kļuvuši pašpārliecinātāki, nekaunīgāki un vairāk runā par savām
tiesībām, nevis pienākumiem. Viņi nav gatavi pielikt ne kripatiņu
pūļu, lai atrisinātu paši savu situāciju, un tikai gaida, kad
viņiem viss gatavs tiks pasniegts «uz paplātes». «Sieviete bija
zaudējusi darbu, un bijām nolēmuši ņemt viņu darbā par saiņotāju.
Jelgavā mums tiek nodrošināts darbinieku busiņš, un viņai bija
jāatrisina posms no mājām 6. līnijā līdz CSDD, bet viņa atteicās,»
piemēru min tipogrāfijas personāla vadītāja.

 

Tāpat darbinieki nevēlas uzņemties
atbildību, arī attieksme pret darba devēju ir bezatbildīga.
«Situācijas ir dažādas. Cits divas dienas pastrādā un paņem
slimības lapu, uz kuras sēž pusgadu. Cits pēc pirmajām trīs dienām
piezvana un pasaka, ka laikam ir slims, bet tā arī vairs
neatgriežas un pat atstāj savas mantas,» ieskicē SIA «Juro IK»
valdes locekle. Savukārt tālbraucēji mēdz sēsties pie stūres
alkohola reibumā, bet, lai dabūtu no soda plača ārā mašīnu ar
kravu, sods jāmaksā uzņēmumam. Bet baltkrievi, tiklīdz rodas
problēmas, mēdz vienkārši aizbēgt un kravu pamest uz ceļa.

 

Darba devēji uzsver: ja cilvēkam pašam nav
vēlmes strādāt, viņš darbu arī neatradīs, un nav svarīgi, kādu
sociālo programmu piedāvā darba devējs. «Manā darba praksē ir
bijuši divi gadījumi, kad ņemu cilvēku pie rokas, vedu ārā un pie
durvīm prasu, vai te kaut kur ir šilte, ka mēs esam sociālā māja?
Galu galā ir taču noslēgts darba līgums, kas paredz nečakarēt
vienam otru, tāpēc arī darba devējs gaida godīgu attieksmi no
darbinieka,» stāsta L.Makstniece.

 

 

«Bezdarbnieks ir pildbumba, kas palaikam jāpasper»

Ļoti trāpīgs šķiet kādā sarunā
dzirdēts bezdarbnieka salīdzinājums ar pildbumbu, kas palaikam ir
jāpasper – pēc grūdiena tā dažus metrus paripo, tad apstājas, un tā
atkal ir jāpasper, lai ripotu tālāk. Ko bezdarbnieki saka paši par
sevi?

 

35 procenti Jelgavas NVA filiālē reģistrēto
bezdarbnieku bez darba ir ilgāk nekā gadu un ir tā sauktie
ilgstošie bezdarbnieki, tomēr tādu rekordu, kā citviet Latvijā –
bezdarbnieks ar 20 gadu stāžu – pie mums nav. Šobrīd Jelgavas NVA
senākais reģistrētais bezdarbnieks ir no 2000. gada novembra, ir
arī viens cilvēks ar 11 gadu bezdarbnieka stāžu, divi cilvēki bez
darba ir desmit gadus, vēl divi – deviņus. Lielākoties viņi pa šiem
gadiem algotu pastāvīgu darbu nav

strādājuši, bružājušies vien simtlatnieku
programmās.

 

Tatjana bez darba ir vairāk nekā četrus
gadus. Pirms tam strādāja pastā par apsardzi, pa starpu pastrādāja
tirgū par pārdevēju. Vēl bijis mantojums, tas pārdots, un kādu
laiku iztikai pieticis. Tagad 58 gadus vecā sieviete meklē darbu,
bet vēl nav īsti izlēmusi, ko gribētu darīt. «Gribētos, lai darbs
ir iekšā, telpās, lai nav jāstrādā ar datoru, jo man ir slikta
redze, negribu arī ne par ko atbildēt. Paliek darbs ar rokām,» tā
Tatjana. Tagad gan viņai pienākusi rinda simtlatniekos – sieviete
nolēmusi to izmantot, bet darbu meklēt sola pēc tam.

 

Lielākā daļa laikraksta «Jelgavas
Vēstnesis» uzrunāto bezdarbnieku norāda, ka meklē palīgstrādnieka
vai melno darbu, piemēram, ražošanā, veikalā pie plauktiem. Viņi
vēlas pēc iespējas mazāku atbildību, normētu darba laiku un stabilu
atalgojumu. Vēlamās algas latiņa gan katram atšķirīga – cits būtu
gatavas strādāt palīgdarbus par minimālo algu, cits ražošanā vēlas
nopelnīt 500 latus, citu apmierinātu darbs veikalā pie plauktiem
par 300 latiem mēnesī, bet jaunietis ar vidējo izglītību gribētu
saņemt vismaz 4,5 latus stundā jeb ap 700 latu mēnesī. «Darbs par
200 latiem mēnesī ir, tādu var atrast, bet es negribu strādāt par
tādu naudu – tas nav normāli, ja vīrietis par savu algu nevar pat
nomaksāt komunālos rēķinus,» tā Jurijs. Viņa pēdējā darba vieta
bija ražošanas uzņēmumā, kur viņš bija autopacēlāja operatora
palīgs. «Darbs man patika, bet ar laiku pienākumu un darbu kļuva
arvien vairāk, bet alga nemainījās. Beigās jau strādājām bez
brīvdienām pa 12 stundām un vairāk dienā, vienkārši fiziski vairs
nevarēju to izturēt,» tā vīrietis, neslēpjot, ka ir strādājis arī
nelegāli celtniecībā un pabijis ārzemēs. Tagad viņš vēlas atrast
sociāli aizsargātu darbu, kur pret darbiniekiem izturas cilvēciski,
ar algu 400 – 500 lati «uz rokas» mēnesī.

 

Tāpat joprojām ir cilvēki, kas glābiņu
saskata aiz Latvijas robežām. Piemēram, 22 gadus vecais Valdis ar
vidējo izglītību pirms pāris nedēļām atgriezās no Anglijas un jau
domā braukt strādāt uz Vāciju. «Nekādas garās stundas netaisos
strādāt, normālas astoņas stundas. Un tikai ne celtniecībā, arī
fabrikā ne. Varētu par darba tehniķi – galu galā piecus gadus
Latvijā nostrādāju celtniecībā,» tā jaunietis. Viņu neuztrauc, ka
nav atbilstošu dokumentu – tos tāpat neviens neprasa, galvenais, ka
mākot strādāt. Savukārt 24 gadus vecais Mārtiņš (pamata izglītība)
par mītnes zemi izraudzījies Norvēģiju – turp viņš plāno pārcelties
ar sievu un bērnu. «Te strādāju par betonētāju, bet sabeidzu
muguru. Tagad jau mēnesi esmu bez darba. Mana sieva mācās pēdējā
kursā saistībā ar medicīnu, un reālā situācija ir tāda, ka viņas
profesijā vidējā alga Latvijā ir 250 lati. Ko te darīt?» tā viņš.
Prom taisās ne tikai jaunie. Šādu lēmumu pieņēmusi arī 50 gadus
vecā Sandra. Viņai ir medicīniskā izglītība, bet darbu atrast
traucē invaliditāte – sievietei ir grūti staigāt.

 

 

 Avots: NVA dati uz 1. oktobri

 

Foto: Ivars Veiliņš