Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Jelgavas filiāle apkopojusi datus par bezdarbu Jelgavā – 1. oktobrī bezdarba līmenis mūsu pilsētā bija 6,9 procenti. Nodarbinātības speciālisti norāda, ka, salīdzinot ar pagājušo gadu, bezdarba līmenis Jelgavā ir samazinājies, tomēr joprojām bez darba mūsu pilsētā ir vairāk nekā 3000 cilvēku, taču tajā pašā laikā esošās vakances aizpildīt neizdodas. Kā situāciju redz darba devēji un kā – bezdarbnieki?
Šobrīd Jelgavas NVA filiālē ir reģistrētas 94 brīvas darba vietas – tiek meklēti dažādi darbinieki, sākot no sētnieka un beidzot ar ražošanas vadītāju. Pretī tam ir 3510 reģistrēto bezdarbnieku, bet darba devēji uzsver: starp vakanci un cilvēku bez darba nav liekama vienlīdzības zīme, jo ne katram darbam ir atrodams atbilstošs cilvēks, un otrādi – ne katrs cilvēks spēj atrast sev piemērotu darbu pat ar nosacījumu, ka viņš tiešām to vēlas.
Nevēlēšanās strādāt – tas ir pirmais, ko darba devēji saka par bezdarbniekiem. Turklāt, jo ilgāk cilvēks bijis bez darba, jo grūtāk viņam ir atgriezties darba vidē, iejusties kolektīvā, pierast pie režīma un disciplīnas, apgūt jaunas prasmes un iemaņas. Darba devēji ir vienisprātis: šodien cilvēks negrib pūlēties, pielikt spēkus, viņš uzskata, ka jāmaksā tikai par «piedalīšanos» vien. «Latvijā darba devēji bieži vien nepamatoti tiek uzskatīti par vergturiem, un arī potenciālā darbinieka pirmais jautājums ir «cik es saņemšu?». Viņš nedomā, ko pats var sniegt darba devējam,» uzskata SIA «Juro IK» valdes locekle Ilze Krastenberga.
«Iestrēguši padomju laikos»
Visvairāk bezdarbnieku ir pirmspensijas vecumā. Tam iemesli varētu būt objektīvi: pārsvarā šiem cilvēkiem tiešām ir vēlme strādāt, bet fiziski viņi daudz ko vairs nespēj izdarīt. Arī ar tehniku viņi «nedraudzējas». «Gada sākumā meklējām mehāniķi un iekārtu operatoru un piedalījāmies NVA rīkotajā vakanču gadatirgū. Pēc tā atsaucās daudz cilvēku ar zelta rokām, bet viņu kompetence ir apstājusies padomju laikos un viņiem pietrūkusi spēja un motivācija attīstīties tālāk. Mūsu iekārtas ir miljonus vērtas, un pielaist pie tām cilvēku, kas prot tikai strādāt ar stellatslēgu un metināt, ir augsts risks,» stāsta SIA «Jelgavas tipogrāfija» personāla vadītāja Ligita Makstniece. Līdzīgu situāciju novērojis arī SIA «Unikom» direktora vietnieks Vasīlijs Zaverjuha, meklējot pārdevēju vairumtirdzniecības bāzē ar mazumtirdzniecības veikalu. «Pārsvarā zvanīja un nāca 35 – 50 gadus vecas sievietes, bet lielākā daļa, tiklīdz izdzirdēja, ka būs jāstrādā ar datoru, nobijās,» tā viņš.
Jau iestājoties augstskolā, paliek aiz borta
Ja vecie gribētu, bet nespēj, tad jaunie pat negrib strādāt – pārliecināti darba devēji. «Kad ieraugu CV 1990. dzimšanas gadu, jau esmu šausmās. Šie divdesmitgadnieki grib, lai viņiem maksā par neko, bet paši ir analfabēti un neprot īsti ne lasīt, ne rakstīt, valodas nezina, darba pieredzes viņiem nav. Ir tikai vēlmes, turklāt nereālas. Domājot par to, man nāk raudiens: kas būs tālāk?» tā kravu pārvadājumu kompānijas «Asmens & Ko» vecākā transporta menedžere Katrīna Mieme. Protams, ir arī virkne darbu, kuros nav nepieciešama augstākā izglītība, tomēr, kā norāda darba devēji, cilvēkam ir nepieciešama tāda iekšējā inteliģence, jo darbs taču ir socializācija, prasme iejusties un apvienoties kolektīvā.
Ir arī jaunieši ar augstāko izglītību, bet darbu atrast viņi nevar – viens no iemesliem ir darba pieredzes trūkums. Un vairākums ir tādu, kuri uzskata, ka ir ko vērti un par nieka naudu jau neies strādāt, tādus darbus jau nedarīs. Bet ir arī izņēmumi. «Nesen pieņēmām darbā divas jaunas meitenes, abas bez iepriekšējas pieredzes, bet viņas tiešām ir centīgas un labas darbinieces. Vienai meitenei ir augstākā izglītība – viņa mācījās LLU pārtikas tehnologos. Darbu savā specialitātē atrast viņa nevarēja, bet vecākiem uz kakla sēdēt vairs negribēja. Viņa saprata: ir jāsāk no lejas. Otra meitene ir studente un darbu apvieno ar mācībām,» stāsta veikala īpašniece I.Krastenberga.
Darba devēji norāda: no vienas puses, jaunieši ir esošās izglītības sistēmas ķīlnieki – šodien tiek saražoti vai nu šaura profila speciālisti, vai nu kādu pārprodukcija. «Jaunieši, jau iestājoties augstskolā, ir aiz darba tirgus borta,» rezumē L.Makstniece.
Darba devēji mudina cilvēkus pārkvalificēties un strādāt godīgi un pareizo attieksmi – tad nebūs jābrauc prom. «Ja aizbraucēji šeit strādātu tikpat cītīgi un daudz kā ārzemēs, viņi arī varētu nopelnīt. Mums ir viena pavāra palīdze, kura citā vietā piestrādā vēl par apkopēju. Un viņa – sieviete – nopelna gandrīz 600 latus «uz rokas»!» norāda I.Krastenberga.
Strādā ārzemnieki
Ik pa laikam parādās runas par ķīniešu invāziju Latvijā, jo darba devēji būs spiesti ievest lēto darbaspēku. Bet ne tikai ķīnieši ir lētāki par vietējiem – transporta kompānijā «Asmens & Ko» 30 procenti darbinieku ir baltkrievi, ir arī daži darbinieki no Ukrainas. Uzņēmuma pārstāve K.Mieme norāda, ka vietējie vienkārši negrib braukt uz Baltkrieviju, Ukrainu, Krieviju, kas ir uzņēmuma sadarbības valstis. «Mūsējie grib braukt uz Eiropu, jo tur viss notiek pēc grafika: četras stundas brauc, 45 minūtes atpūties, četrarpus stundas brauc un astoņas stundas guli. Bet, braucot uz NVS valstīm, ir jāstāv uz robežas, un kopumā vairāk sanāk gaidīt nekā braukt. Bet tas ir smagi,» viņa skaidro. Vidējā alga tālbraucējam uzņēmumā esot ap 500 latu, bet vietējie vēlas saņemt ap 700. «Iespēja nopelnīt ir, bet tikai pašam jāgrib strādāt,» norāda K.Mieme. Baltkrievus un ukraiņus strādāt motivē atalgojums – Eiropā algas esot divreiz lielākas nekā pie viņiem, turklāt maksāts tiek valūtā.
300 latu alga – vieniem liela, otriem par mazu
NVA apkopojis bezdarbnieku vēlmes, un lielākā daļa kā vēlamo norāda palīgstrādnieka darbu, tam seko pārdevējas darbs. Tomēr, kā atklāj darba devēji, tieši šajās profesijās, ko varētu nosaukt par vienkāršajām, ir visgrūtāk atrast darbiniekus. Vidējā alga zemu kvalificētā darbā ir ap 300 latu «uz rokas» mēnesī – daļai tā šķiet liela nauda, bet viņi visbiežāk fiziski nespēj paveikt darbu, ko no viņiem prasa; citiem tā neskaitās nekāda nauda.
Darba devēji uzskata, ka šādu attieksmi kultivē valstī esošā sociālā politika un pabalstu sistēma. «Mēs nesen parēķinājām. Man ir viena draudzene, kura strādā un saņem «uz rokas» 300 latus. Un ir otra draudzene, kura nestrādā, bet saņem no pašvaldības atlaidi par komunālajiem maksājumiem, bērns saņem brīvpusdienas, kā maznodrošinātie viņi saņem pārtikas pakas un vēl citus pabalstus – viņai sanāk vairāk nekā 200 lati, neizejot no mājas un nedarot neko,» stāsta K.Mieme. Tipogrāfijas pārstāve papildina, ka daļa iedzīvotāju strādā nelegāli un godprātīgie darba devēji izjūt šo pelēko ekonomiku. «Piemēram, cilvēks saņem bezdarbnieka pabalstu un, vēl kaut kur piehalturējot, sagrabina mēnesī 350 latus, faktiski nestrādājot, viņš par tiem 300 latiem algā pat nekustas,» tā L.Makstniece.
Darba devēji gan saprot, ka katram cilvēkam ir sava sarkanā līnija, zem kuras viņš nevar palīst, lai spētu nodrošināt kaut pamatvajadzības, tomēr nereti tieši jaunieši rada ap sevi burbuli un prasa uzpūsti lielu atalgojumu. «Kredītsaistības ir kā jaunam, tā cilvēkam gados, vienalga, vai tā ir hipotēka, vai ātrais kredīts. Un piens visiem maksā vienādi,» spriež L.Makstniece.
«Mēs neesam sociālā māja»
Darba devēji novērojuši, ka darba ņēmēji kļuvuši pašpārliecinātāki, nekaunīgāki un vairāk runā par savām tiesībām, nevis pienākumiem. Viņi nav gatavi pielikt ne kripatiņu pūļu, lai atrisinātu paši savu situāciju, un tikai gaida, kad viņiem viss gatavs tiks pasniegts «uz paplātes». «Sieviete bija zaudējusi darbu, un bijām nolēmuši ņemt viņu darbā par saiņotāju. Jelgavā mums tiek nodrošināts darbinieku busiņš, un viņai bija jāatrisina posms no mājām 6. līnijā līdz CSDD, bet viņa atteicās,» piemēru min tipogrāfijas personāla vadītāja.
Tāpat darbinieki nevēlas uzņemties atbildību, arī attieksme pret darba devēju ir bezatbildīga. «Situācijas ir dažādas. Cits divas dienas pastrādā un paņem slimības lapu, uz kuras sēž pusgadu. Cits pēc pirmajām trīs dienām piezvana un pasaka, ka laikam ir slims, bet tā arī vairs neatgriežas un pat atstāj savas mantas,» ieskicē SIA «Juro IK» valdes locekle. Savukārt tālbraucēji mēdz sēsties pie stūres alkohola reibumā, bet, lai dabūtu no soda plača ārā mašīnu ar kravu, sods jāmaksā uzņēmumam. Bet baltkrievi, tiklīdz rodas problēmas, mēdz vienkārši aizbēgt un kravu pamest uz ceļa.
Darba devēji uzsver: ja cilvēkam pašam nav vēlmes strādāt, viņš darbu arī neatradīs, un nav svarīgi, kādu sociālo programmu piedāvā darba devējs. «Manā darba praksē ir bijuši divi gadījumi, kad ņemu cilvēku pie rokas, vedu ārā un pie durvīm prasu, vai te kaut kur ir šilte, ka mēs esam sociālā māja? Galu galā ir taču noslēgts darba līgums, kas paredz nečakarēt vienam otru, tāpēc arī darba devējs gaida godīgu attieksmi no darbinieka,» stāsta L.Makstniece.
Ļoti trāpīgs šķiet kādā sarunā dzirdēts bezdarbnieka salīdzinājums ar pildbumbu, kas palaikam ir jāpasper – pēc grūdiena tā dažus metrus paripo, tad apstājas, un tā atkal ir jāpasper, lai ripotu tālāk. Ko bezdarbnieki saka paši par sevi?
35 procenti Jelgavas NVA filiālē reģistrēto bezdarbnieku bez darba ir ilgāk nekā gadu un ir tā sauktie ilgstošie bezdarbnieki, tomēr tādu rekordu, kā citviet Latvijā – bezdarbnieks ar 20 gadu stāžu – pie mums nav. Šobrīd Jelgavas NVA senākais reģistrētais bezdarbnieks ir no 2000. gada novembra, ir arī viens cilvēks ar 11 gadu bezdarbnieka stāžu, divi cilvēki bez darba ir desmit gadus, vēl divi – deviņus. Lielākoties viņi pa šiem gadiem algotu pastāvīgu darbu nav
strādājuši, bružājušies vien simtlatnieku programmās.
Tatjana bez darba ir vairāk nekā četrus gadus. Pirms tam strādāja pastā par apsardzi, pa starpu pastrādāja tirgū par pārdevēju. Vēl bijis mantojums, tas pārdots, un kādu laiku iztikai pieticis. Tagad 58 gadus vecā sieviete meklē darbu, bet vēl nav īsti izlēmusi, ko gribētu darīt. «Gribētos, lai darbs ir iekšā, telpās, lai nav jāstrādā ar datoru, jo man ir slikta redze, negribu arī ne par ko atbildēt. Paliek darbs ar rokām,» tā Tatjana. Tagad gan viņai pienākusi rinda simtlatniekos – sieviete nolēmusi to izmantot, bet darbu meklēt sola pēc tam.
Lielākā daļa laikraksta «Jelgavas Vēstnesis» uzrunāto bezdarbnieku norāda, ka meklē palīgstrādnieka vai melno darbu, piemēram, ražošanā, veikalā pie plauktiem. Viņi vēlas pēc iespējas mazāku atbildību, normētu darba laiku un stabilu atalgojumu. Vēlamās algas latiņa gan katram atšķirīga – cits būtu gatavas strādāt palīgdarbus par minimālo algu, cits ražošanā vēlas nopelnīt 500 latus, citu apmierinātu darbs veikalā pie plauktiem par 300 latiem mēnesī, bet jaunietis ar vidējo izglītību gribētu saņemt vismaz 4,5 latus stundā jeb ap 700 latu mēnesī. «Darbs par 200 latiem mēnesī ir, tādu var atrast, bet es negribu strādāt par tādu naudu – tas nav normāli, ja vīrietis par savu algu nevar pat nomaksāt komunālos rēķinus,» tā Jurijs. Viņa pēdējā darba vieta bija ražošanas uzņēmumā, kur viņš bija autopacēlāja operatora palīgs. «Darbs man patika, bet ar laiku pienākumu un darbu kļuva arvien vairāk, bet alga nemainījās. Beigās jau strādājām bez brīvdienām pa 12 stundām un vairāk dienā, vienkārši fiziski vairs nevarēju to izturēt,» tā vīrietis, neslēpjot, ka ir strādājis arī nelegāli celtniecībā un pabijis ārzemēs. Tagad viņš vēlas atrast sociāli aizsargātu darbu, kur pret darbiniekiem izturas cilvēciski, ar algu 400 – 500 lati «uz rokas» mēnesī.
Tāpat joprojām ir cilvēki, kas glābiņu saskata aiz Latvijas robežām. Piemēram, 22 gadus vecais Valdis ar vidējo izglītību pirms pāris nedēļām atgriezās no Anglijas un jau domā braukt strādāt uz Vāciju. «Nekādas garās stundas netaisos strādāt, normālas astoņas stundas. Un tikai ne celtniecībā, arī fabrikā ne. Varētu par darba tehniķi – galu galā piecus gadus Latvijā nostrādāju celtniecībā,» tā jaunietis. Viņu neuztrauc, ka nav atbilstošu dokumentu – tos tāpat neviens neprasa, galvenais, ka mākot strādāt. Savukārt 24 gadus vecais Mārtiņš (pamata izglītība) par mītnes zemi izraudzījies Norvēģiju – turp viņš plāno pārcelties ar sievu un bērnu. «Te strādāju par betonētāju, bet sabeidzu muguru. Tagad jau mēnesi esmu bez darba. Mana sieva mācās pēdējā kursā saistībā ar medicīnu, un reālā situācija ir tāda, ka viņas profesijā vidējā alga Latvijā ir 250 lati. Ko te darīt?» tā viņš. Prom taisās ne tikai jaunie. Šādu lēmumu pieņēmusi arī 50 gadus vecā Sandra. Viņai ir medicīniskā izglītība, bet darbu atrast traucē invaliditāte – sievietei ir grūti staigāt.
Avots: NVA dati uz 1. oktobri
Foto: Ivars Veiliņš