25 °C, 4.5 m/s, 89.7 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāBezdarbs mazinās. Sociālo pabalstu pieprasījums – Nē
Bezdarbs mazinās. Sociālo pabalstu pieprasījums – Nē
20/08/2011

Bezdarba rādītāji samazinās; valstī, kaut arī ļoti lēnām, ekonomiskā situācija stabilizējas, atsevišķās jomās uzlabojas eksporta apjomi; arī pašvaldības atzīst, ka to nodokļu ieņēmumi pildās atbilstoši plānotajam. Tam visam būtu jāsignalizē par to, ka arī iedzīvotājiem ekonomiskās izmaiņas vajadzētu sākt izjust, taču diemžēl to pagaidām neapstiprina pieprasījums pēc sociālajiem pabalstiem – iedzīvotāju, kam joprojām nepieciešama pašvaldības palīdzība, skaits nesarūk.       

Bezdarba rādītāji samazinās; valstī, kaut arī ļoti
lēnām, ekonomiskā situācija stabilizējas, atsevišķās jomās
uzlabojas eksporta apjomi; arī pašvaldības atzīst, ka to nodokļu
ieņēmumi pildās atbilstoši plānotajam. Tam visam būtu jāsignalizē
par to, ka arī iedzīvotājiem ekonomiskās izmaiņas vajadzētu sākt
izjust, taču diemžēl to pagaidām neapstiprina pieprasījums pēc
sociālajiem pabalstiem – iedzīvotāju, kam joprojām nepieciešama
pašvaldības palīdzība, skaits nesarūk.

 

Par maldināšanu sociālo pabalstu var atņemt uz pusgadu

Mārīte Liepiņa, Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes Sociālās
palīdzības nodaļas vadītāja:

«Jā, tā ir taisnība – ekonomiskie rādītāji valstī un pilsētā
nedaudz uzlabojas, taču vienlaikus gan mēs nevaram teikt, ka
pieprasījums pēc sociālajiem pabalstiem šobrīd saruktu. Taču es tam
redzu vairākus izskaidrojumus. Būtiskākais no tiem ir fakts, ka
viens no galvenajiem pabalstiem – GMI pabalsts – tiek piešķirts uz
sešiem mēnešiem. Tātad, ja personai ekonomiskā situācija ir bijusi
kritiska, teiksim, martā, kad tai piešķirts pabalsts, tad šobrīd
viņš joprojām turpina to saņemt. Un tā jau ir inerce, ko mēs šodien
izjūtam sociālo pabalstu apmēra ziņā. Agrāk GMI pabalstu piešķīra
uz trīs mēnešiem, bet situācija mainījās 2010. gada martā, kad
krīzes ietekmē valstī tika nolemts GMI pabalstu piešķirt nevis uz
trīs, bet gan sešiem mēnešiem. Pamatojums tam bija vienkārša
aplēse, ka ekonomiskie apstākļi valstī ir spiedīgi un cilvēkiem
finansiālā situācija tik ātri mainīties nevar. Tāpēc arī pavisam
likumiski var veidoties gadījumi, ka cilvēks jau kādu laiku strādā,
bet vienalga saņem pabalstu, jo tas piešķirts uz noteiktu laiku.
Vienīgi tad, ja viņš ir pietiekami apzinīgs un pats vēršas pie
mums, informējot, ka pabalsts vairs nav nepieciešams, varam viņam
to atsaukt. Bet tādi gadījumi ir ārkārtīgs retums.

Līdzīgi ir arī ar citiem pabalstu veidiem, kas tiek piešķirti uz
īsāku laiku – trīs mēnešiem. Taču jāņem vērā, ka, izvērtējot, vai
pabalsts pienākas, tiek skatīti personas, ģimenes ienākumi vēl par
iepriekšējiem trīs mēnešiem. Tāpēc likumsakarīgi, ka reāli izjust
pieprasījuma samazināšanos pēc pabalstiem mēs nevaram agrāk kā
pusgada periodā pēc tam, kad cilvēka finansiālie apstākļi tiešām ir
uzlabojušies.

Neapšaubāmi, otra būtiskākā iezīme ir ieradums. Proti, krīzes
laikā, kad pamatīgi pieauga pieprasījums pēc sociālajiem balstiem,
bija ļoti daudz cilvēku, kas pirmo reizi bija spiesti vērsties pēc
palīdzības pašvaldībā. Pieļauju – daļa no viņiem šobrīd jau
atraduši darbu, taču strādā nelegāli un neuzskata, ka tas ir
iemesls atteikties no papildu ienākuma – pabalsta. Jā, varbūt arī
tā dēvētajos treknajos gados viņi, piemēram, celtniecībā strādāja
nelegāli, pelnīja 1000 un vairāk latu mēnesī, tāpēc prātā neienāca
pieprasīt vēl sociālo pabalstu, lai gan oficiālu ienākumu it kā
nebija. Bet šobrīd, kad tajā pašā celtniecībā maksā krietni mazāk,
– kāpēc gan nekļūt nekaunīgākam un vienlaicīgi nesaņemt algu
aploksnē un sociālo pabalstu? Tā taciņa taču ir iemīta! Un mums
nākas saskarties ar tādiem gadījumiem. Ja šāda situācija tiek
atklāta, tad pabalsta izmaksu pārtrauc. Galējais solis, ko mēs
varam piemērot par nepatiesu ziņu sniegšanu, ir neļaut personai
pretendēt uz sociālo palīdzību turpmāko pusgadu. Kā to atklājam?
Visbiežāk – cilvēks pie mums vienkārši nevar ierasties noteiktajā
datumā, kad viņam saskaņā ar līgumu par līdzdarbības pienākumu
veikšanu ir jānāk atskaitīties par šo pasākumu izpildi, jo viņš jau
strādā algotu darbu. Ir, ir mums arī tādi bijuši, kas saņem
pabalstu, kaut jau ilgu laiku atrodas ārzemēs. Meklējam rokās, bet,
izrādās, viņš ir peļņā Anglijā…

Lūk, šie ir tie aspekti, kas neļauj objektīvi novērtēt to, vai
pieprasījums pēc sociālajiem pabalstiem sāk samazināties. Bet
pieļauju, ka situācija pēc kāda laika varētu mainīties un
atspoguļoties arī skaitļos.

Jāpiebilst, ka šobrīd Jelgavā sociālos pabalstus saņem 4319
ģimenes jeb 7964 personas, no tiem GMI – 962 ģimenes jeb 2138
personas.»

 

«Nelegāļi strādā pilnīgi visās nozarēs»

Valdis Dūms, Zemgales reģi­onālās Valsts darba inspekcijas
vadītājs:

«No mana skatu punkta raugoties, es neticu, ka tuvākajā laikā
varētu mazināties to personu loks, kas pieprasa un saņem valsts un
pašvaldības sociālo palīdzību, un tas viss tā viena vienkāršā
iemesla dēļ – mēs ļoti labi jūtam, ka slēptais bezdarbs jeb
nelegālā nodarbinātība tikai plaukst un zeļ. Lai arī kā mani
censtos pārliecināt, ka valstī ekonomiskā situācija uzlabojas, es
tik un tā neticu, ka cilvēks mazāk pieprasīs palīdzību. Jā, varbūt
indivīds ar laiku sāks sajust, ka viņa makā ir vairāk naudas, bet
tā būs no nelegāliem ienākumiem. Eksperti to atzīst, arī es varu
atļauties piekrist, ka mūsu valstī nevis kaut kas tiek darīts, lai
cilvēki apzinātos nodokļu maksāšanas nozīmi, bet gan sabiedrība
tiek demotivēta maksāt nodokļus. Mēs saņemam ārkārtīgi daudz
signālu par nelegālo nodarbinātību un 75 procentos gadījumu arī
gūstam tam likumisku apstiprinājumu. Tagad ir pat tādi uzņēmumi,
kas darbu rīko maiņās – pa dienu par minimālo algu nodarbina
cilvēkus ar līgumiem, bet pa naktīm, kad viņiem šķiet, ka mēs
guļam, strādā nelegālās brigādes… Un tā jau ir ķēdīte – nelegāli
strādā, nodokļus nemaksā, bet drošā solī iet uz sociālo dienestu un
prasa palīdzību. Reiz man kādas lielas būvfirmas vadītājs teica: ja
visi godīgi nomaksātu kaut vai PVN, mums valstī nevajadzētu nekādu
budžeta konsolidāciju – mēs peldētos naudā. Bet kur nu te runāt par
PVN, ja mums pat algas nemaksā godīgi! Es teikšu atklāti – varbūt
tikai valsts un pašvaldības iestādes ir tās, kurās es neatminos
nelegālus nodarbinātības gadījumus, bet pārējā uzņēmējdarbības zonā
– skaties, kurā nozarē gribi, – nelegāļi ir visur, un pat nevar
izdalīt, kurā jomā vairāk, kurā mazāk.

Kaut ko jau mēs un VID «izķeram», bet tas ir niecīgs skaits, ko
mēs varam izdarīt ar saviem resursiem. Jo uzņēmējs kļūst arvien
gudrāks. Tikai vēl viens piemērs pārdomām – tagad modē nāk uzņēmumu
līgumi. Tātad darbinieks nevis tiek pieņemts darbā, bet ar viņu
tiek noslēgts uzņēmuma līgums. Un lielai daļai nemaz nav jausmas,
ko tas nozīmē! Tas nozīmē, ka uzņēmējs nemaksā nekādus nodokļus,
bet tie ir jāmaksā darbiniekam, kurš to nezina vai negrib zināt. Un
ir pilnīgi skaidrs, ka VID nav tādu resursu, lai pārbaudītu katru
individuālo darbu veicēju, pārbaudītu, vai viņš maksā nodokļus. Tas
ir nereāli!»

«Makroekonomiskie cipari uzreiz neatspoguļojas mikroekonomikā»

Irina Pilvere, LLU Ekonomikas fakultātes
dekāne:

«Man šķiet, ka šajā situācijā, kad valdība runā par ekonomiskās
situācijas uzlabošanos, bet iedzīvotāji to vēl neizjūt, ir svarīgi
saprast, ka tie makroekonomiskie cipari uzreiz neatspoguļojas
mikroekonomikā. Tādi rādītāji kā eksporta pieaugums, ekonomiskās
situācijas stabilizācija katra cilvēka finansiālo situāciju nevar
ietekmēt uzreiz. Manuprāt, šeit noteikti ir jārēķinās ar laika
nobīdi no pusgada līdz pat gadam, kad varēsim teikt, ka lielākā
daļa sabiedrības izjūt ekonomisko izaugsmi. Es nevaru apstrīdēt
valdības vīru sauktos ciparus, kas apstiprina, ka izaugsme ir
sākusies, jo pati tos neesmu pētījusi, taču arī es piekrītu, ka
krīzes punkts ir garām, un agrāk vai vēlāk mēs par to
pārliecināsimies. Tas, protams, tādā gadījumā, ja pasaules
ekonomiku atkal neskars kādi jauni satricinājumi.

Taču tajā pašā laikā noteikti ir cilvēki, kuri jau šobrīd var
teikt, ka dzīvot kļuvis vieglāk – kāds varbūt atradis darbu, kādam
alga nedaudz paaugstināta. Tās emocijas var būt atšķirīgas, bet
pagaidām ir grūti par to runāt visas sabiedrības kontekstā.»

 

«Ar ko saslimām, ar to sākam atveseļoties»

Nodarbinātības valsts aģentūras Jelgavas filiāles
sagatavotais viedoklis:

«Redzam vienu būtisku iemeslu, kāpēc ir cilvēki, kas šobrīd varētu
nedzīvot uz valsts un pašvaldības sociālo pabalstu rēķina, bet
tomēr izvēlas to darīt. Proti, tie ir cilvēki, kas, zaudējot darbu,
nolēmuši reģistrēties kā bezdarbnieki un pilnu laiku arī izmantot
šo pabalstu, lai gan patiesībā darba tirgū viņiem būtu iespēja
atrast jaunus piedāvājumus. Visbiežāk tas ir gadījumos, kad cilvēks
jau ilgstoši ir rāvies, sevi nežēlojot, viņš darbā vienkārši
izdedzis un tagad nolēmis likumiski iepauzēt. Un to dara cilvēki,
kuriem ienākumi bijuši salīdzinoši labi, tātad arī pabalsts vismaz
tos pāris mēnešus nav mazs. Tieši tāpēc arī viņi izlemj par labu
bezdarbnieku statusam. Protams, ir arī virkne citu bezdarbnieku,
kas izmanto iespēju saņemt valsts un pašvaldības atbalstu.

Otrs aspekts ir nelegālā nodarbinātība – ko tur slēpt, ir
skaidrs, ka bezdarbnieku vidū ir tādi, kuri paralēli piepelnās.
Neapšaubāmi, mūsu uzdevums ir šādus signālus pamanīt un sadarbībā
ar Valsts darba inspekciju reaģēt, bet katram izstāvēt klāt un
pierādīt nelegālu strādāšanu nav iespējams. Ar aizdomām šajā
gadījumā nepietiek – ir jābūt pierādījumiem, lai lemtu par
bezdarbnieka statusa atcelšanu. Viens no veidiem, kā pamanītu
signālu pārbaudīt, ir iespēja noteikt bezdarbniekam biežāku
apmeklējumu skaitu mūsu aģentūrā – tas noteikti neatvieglo dzīvi
cilvēkam, kurš paralēli nelegāli iekārtojies darbā.

Taču nevar noliegt, ka kopumā pēdējā laikā situācija kļūst
stabilāka – vēl jūlija sākumā Jelgavā bija 3788 bezdarbnieki jeb 10
procentu bezdarbs, jūlija beigās tas jau samazinājies līdz 3560
bezdarbniekiem jeb 9,4 procentiem. Un viens no galvenajiem
rādītājiem pozitīvām izmaiņām ir tas, ka arvien vairāk darba
piedāvājumu ir tieši vīriešiem un tehniskajās profesijās. Un var
teikt: ar ko saslimām, ar to arī sākam atveseļošanos – celtniecības
bums beidzās, bet tagad tieši celtniecībā ir jūtams, ka aktivitāte
atsākas un darba vietu piedāvājums aug. Arī kopējā vakanču dinamika
iepriecina, jo mēneša laikā vakanču skaits ir pieaudzis no 100 līdz
239, kur vairumā gadījumu tiek meklēti tieši vīrieši celtniecības
darbiem.

Vasaras mēnešos situācija mēdz uzlaboties neatkarīgi no krīzes,
taču diezin vai šoruden piedzīvosim kādu lavīnveidīgu bezdarba
pieaugumu. Kā katru gadu, tas nedaudz pieaugs, taču kopējā tendence
nemainīsies – ekonomiskā situācija ļoti lēnām, bet tomēr uzlabojas,
un jāatzīst, ka darbu atrast kļūst vieglāk.

Tomēr, no vienas puses, bezdarba procents valstī sarūk, bet
diemžēl ne tikai tāpēc, ka pamazām uzlabojas ekonomiskā situācija –
ir otra, daudz skumjāka puse. Šie rādītāji sarūk arī uz izbraucēju
rēķina, un tas tiešām ir bēdīgi. Šis process nav apstājies un arī
neapstāsies, kamēr nenostabilizēsies cilvēku parādu vajadzības
attiecībā pret atalgojumu. Tieši tā – mēs jau vairs nerunājam par
to, ka cilvēks aizbrauc tāpēc, ka nevar atļauties kaut ko šodienai.
Viņš aizbrauc tāpēc, ka nevar atļauties nomaksāt jau iekrātos
parādus. Un šajā gadījumā nepalīdz arī tas, ka šodien atrast darbu
ir vieglāk…»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš