Bezdarba rādītāji samazinās; valstī, kaut arī ļoti lēnām, ekonomiskā situācija stabilizējas, atsevišķās jomās uzlabojas eksporta apjomi; arī pašvaldības atzīst, ka to nodokļu ieņēmumi pildās atbilstoši plānotajam. Tam visam būtu jāsignalizē par to, ka arī iedzīvotājiem ekonomiskās izmaiņas vajadzētu sākt izjust, taču diemžēl to pagaidām neapstiprina pieprasījums pēc sociālajiem pabalstiem – iedzīvotāju, kam joprojām nepieciešama pašvaldības palīdzība, skaits nesarūk.
Mārīte Liepiņa, Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes Sociālās palīdzības nodaļas vadītāja: «Jā, tā ir taisnība – ekonomiskie rādītāji valstī un pilsētā nedaudz uzlabojas, taču vienlaikus gan mēs nevaram teikt, ka pieprasījums pēc sociālajiem pabalstiem šobrīd saruktu. Taču es tam redzu vairākus izskaidrojumus. Būtiskākais no tiem ir fakts, ka viens no galvenajiem pabalstiem – GMI pabalsts – tiek piešķirts uz sešiem mēnešiem. Tātad, ja personai ekonomiskā situācija ir bijusi kritiska, teiksim, martā, kad tai piešķirts pabalsts, tad šobrīd viņš joprojām turpina to saņemt. Un tā jau ir inerce, ko mēs šodien izjūtam sociālo pabalstu apmēra ziņā. Agrāk GMI pabalstu piešķīra uz trīs mēnešiem, bet situācija mainījās 2010. gada martā, kad krīzes ietekmē valstī tika nolemts GMI pabalstu piešķirt nevis uz trīs, bet gan sešiem mēnešiem. Pamatojums tam bija vienkārša aplēse, ka ekonomiskie apstākļi valstī ir spiedīgi un cilvēkiem finansiālā situācija tik ātri mainīties nevar. Tāpēc arī pavisam likumiski var veidoties gadījumi, ka cilvēks jau kādu laiku strādā, bet vienalga saņem pabalstu, jo tas piešķirts uz noteiktu laiku. Vienīgi tad, ja viņš ir pietiekami apzinīgs un pats vēršas pie mums, informējot, ka pabalsts vairs nav nepieciešams, varam viņam to atsaukt. Bet tādi gadījumi ir ārkārtīgs retums.
Līdzīgi ir arī ar citiem pabalstu veidiem, kas tiek piešķirti uz īsāku laiku – trīs mēnešiem. Taču jāņem vērā, ka, izvērtējot, vai pabalsts pienākas, tiek skatīti personas, ģimenes ienākumi vēl par iepriekšējiem trīs mēnešiem. Tāpēc likumsakarīgi, ka reāli izjust pieprasījuma samazināšanos pēc pabalstiem mēs nevaram agrāk kā pusgada periodā pēc tam, kad cilvēka finansiālie apstākļi tiešām ir uzlabojušies.
Neapšaubāmi, otra būtiskākā iezīme ir ieradums. Proti, krīzes laikā, kad pamatīgi pieauga pieprasījums pēc sociālajiem balstiem, bija ļoti daudz cilvēku, kas pirmo reizi bija spiesti vērsties pēc palīdzības pašvaldībā. Pieļauju – daļa no viņiem šobrīd jau atraduši darbu, taču strādā nelegāli un neuzskata, ka tas ir iemesls atteikties no papildu ienākuma – pabalsta. Jā, varbūt arī tā dēvētajos treknajos gados viņi, piemēram, celtniecībā strādāja nelegāli, pelnīja 1000 un vairāk latu mēnesī, tāpēc prātā neienāca pieprasīt vēl sociālo pabalstu, lai gan oficiālu ienākumu it kā nebija. Bet šobrīd, kad tajā pašā celtniecībā maksā krietni mazāk, – kāpēc gan nekļūt nekaunīgākam un vienlaicīgi nesaņemt algu aploksnē un sociālo pabalstu? Tā taciņa taču ir iemīta! Un mums nākas saskarties ar tādiem gadījumiem. Ja šāda situācija tiek atklāta, tad pabalsta izmaksu pārtrauc. Galējais solis, ko mēs varam piemērot par nepatiesu ziņu sniegšanu, ir neļaut personai pretendēt uz sociālo palīdzību turpmāko pusgadu. Kā to atklājam? Visbiežāk – cilvēks pie mums vienkārši nevar ierasties noteiktajā datumā, kad viņam saskaņā ar līgumu par līdzdarbības pienākumu veikšanu ir jānāk atskaitīties par šo pasākumu izpildi, jo viņš jau strādā algotu darbu. Ir, ir mums arī tādi bijuši, kas saņem pabalstu, kaut jau ilgu laiku atrodas ārzemēs. Meklējam rokās, bet, izrādās, viņš ir peļņā Anglijā…
Lūk, šie ir tie aspekti, kas neļauj objektīvi novērtēt to, vai pieprasījums pēc sociālajiem pabalstiem sāk samazināties. Bet pieļauju, ka situācija pēc kāda laika varētu mainīties un atspoguļoties arī skaitļos.
Jāpiebilst, ka šobrīd Jelgavā sociālos pabalstus saņem 4319 ģimenes jeb 7964 personas, no tiem GMI – 962 ģimenes jeb 2138 personas.»
Valdis Dūms, Zemgales reģionālās Valsts darba inspekcijas vadītājs: «No mana skatu punkta raugoties, es neticu, ka tuvākajā laikā varētu mazināties to personu loks, kas pieprasa un saņem valsts un pašvaldības sociālo palīdzību, un tas viss tā viena vienkāršā iemesla dēļ – mēs ļoti labi jūtam, ka slēptais bezdarbs jeb nelegālā nodarbinātība tikai plaukst un zeļ. Lai arī kā mani censtos pārliecināt, ka valstī ekonomiskā situācija uzlabojas, es tik un tā neticu, ka cilvēks mazāk pieprasīs palīdzību. Jā, varbūt indivīds ar laiku sāks sajust, ka viņa makā ir vairāk naudas, bet tā būs no nelegāliem ienākumiem. Eksperti to atzīst, arī es varu atļauties piekrist, ka mūsu valstī nevis kaut kas tiek darīts, lai cilvēki apzinātos nodokļu maksāšanas nozīmi, bet gan sabiedrība tiek demotivēta maksāt nodokļus. Mēs saņemam ārkārtīgi daudz signālu par nelegālo nodarbinātību un 75 procentos gadījumu arī gūstam tam likumisku apstiprinājumu. Tagad ir pat tādi uzņēmumi, kas darbu rīko maiņās – pa dienu par minimālo algu nodarbina cilvēkus ar līgumiem, bet pa naktīm, kad viņiem šķiet, ka mēs guļam, strādā nelegālās brigādes… Un tā jau ir ķēdīte – nelegāli strādā, nodokļus nemaksā, bet drošā solī iet uz sociālo dienestu un prasa palīdzību. Reiz man kādas lielas būvfirmas vadītājs teica: ja visi godīgi nomaksātu kaut vai PVN, mums valstī nevajadzētu nekādu budžeta konsolidāciju – mēs peldētos naudā. Bet kur nu te runāt par PVN, ja mums pat algas nemaksā godīgi! Es teikšu atklāti – varbūt tikai valsts un pašvaldības iestādes ir tās, kurās es neatminos nelegālus nodarbinātības gadījumus, bet pārējā uzņēmējdarbības zonā – skaties, kurā nozarē gribi, – nelegāļi ir visur, un pat nevar izdalīt, kurā jomā vairāk, kurā mazāk.
Kaut ko jau mēs un VID «izķeram», bet tas ir niecīgs skaits, ko mēs varam izdarīt ar saviem resursiem. Jo uzņēmējs kļūst arvien gudrāks. Tikai vēl viens piemērs pārdomām – tagad modē nāk uzņēmumu līgumi. Tātad darbinieks nevis tiek pieņemts darbā, bet ar viņu tiek noslēgts uzņēmuma līgums. Un lielai daļai nemaz nav jausmas, ko tas nozīmē! Tas nozīmē, ka uzņēmējs nemaksā nekādus nodokļus, bet tie ir jāmaksā darbiniekam, kurš to nezina vai negrib zināt. Un ir pilnīgi skaidrs, ka VID nav tādu resursu, lai pārbaudītu katru individuālo darbu veicēju, pārbaudītu, vai viņš maksā nodokļus. Tas ir nereāli!»
Irina Pilvere, LLU Ekonomikas fakultātes dekāne: «Man šķiet, ka šajā situācijā, kad valdība runā par ekonomiskās situācijas uzlabošanos, bet iedzīvotāji to vēl neizjūt, ir svarīgi saprast, ka tie makroekonomiskie cipari uzreiz neatspoguļojas mikroekonomikā. Tādi rādītāji kā eksporta pieaugums, ekonomiskās situācijas stabilizācija katra cilvēka finansiālo situāciju nevar ietekmēt uzreiz. Manuprāt, šeit noteikti ir jārēķinās ar laika nobīdi no pusgada līdz pat gadam, kad varēsim teikt, ka lielākā daļa sabiedrības izjūt ekonomisko izaugsmi. Es nevaru apstrīdēt valdības vīru sauktos ciparus, kas apstiprina, ka izaugsme ir sākusies, jo pati tos neesmu pētījusi, taču arī es piekrītu, ka krīzes punkts ir garām, un agrāk vai vēlāk mēs par to pārliecināsimies. Tas, protams, tādā gadījumā, ja pasaules ekonomiku atkal neskars kādi jauni satricinājumi.
Taču tajā pašā laikā noteikti ir cilvēki, kuri jau šobrīd var teikt, ka dzīvot kļuvis vieglāk – kāds varbūt atradis darbu, kādam alga nedaudz paaugstināta. Tās emocijas var būt atšķirīgas, bet pagaidām ir grūti par to runāt visas sabiedrības kontekstā.»
Nodarbinātības valsts aģentūras Jelgavas filiāles sagatavotais viedoklis: «Redzam vienu būtisku iemeslu, kāpēc ir cilvēki, kas šobrīd varētu nedzīvot uz valsts un pašvaldības sociālo pabalstu rēķina, bet tomēr izvēlas to darīt. Proti, tie ir cilvēki, kas, zaudējot darbu, nolēmuši reģistrēties kā bezdarbnieki un pilnu laiku arī izmantot šo pabalstu, lai gan patiesībā darba tirgū viņiem būtu iespēja atrast jaunus piedāvājumus. Visbiežāk tas ir gadījumos, kad cilvēks jau ilgstoši ir rāvies, sevi nežēlojot, viņš darbā vienkārši izdedzis un tagad nolēmis likumiski iepauzēt. Un to dara cilvēki, kuriem ienākumi bijuši salīdzinoši labi, tātad arī pabalsts vismaz tos pāris mēnešus nav mazs. Tieši tāpēc arī viņi izlemj par labu bezdarbnieku statusam. Protams, ir arī virkne citu bezdarbnieku, kas izmanto iespēju saņemt valsts un pašvaldības atbalstu.
Otrs aspekts ir nelegālā nodarbinātība – ko tur slēpt, ir skaidrs, ka bezdarbnieku vidū ir tādi, kuri paralēli piepelnās. Neapšaubāmi, mūsu uzdevums ir šādus signālus pamanīt un sadarbībā ar Valsts darba inspekciju reaģēt, bet katram izstāvēt klāt un pierādīt nelegālu strādāšanu nav iespējams. Ar aizdomām šajā gadījumā nepietiek – ir jābūt pierādījumiem, lai lemtu par bezdarbnieka statusa atcelšanu. Viens no veidiem, kā pamanītu signālu pārbaudīt, ir iespēja noteikt bezdarbniekam biežāku apmeklējumu skaitu mūsu aģentūrā – tas noteikti neatvieglo dzīvi cilvēkam, kurš paralēli nelegāli iekārtojies darbā.
Taču nevar noliegt, ka kopumā pēdējā laikā situācija kļūst stabilāka – vēl jūlija sākumā Jelgavā bija 3788 bezdarbnieki jeb 10 procentu bezdarbs, jūlija beigās tas jau samazinājies līdz 3560 bezdarbniekiem jeb 9,4 procentiem. Un viens no galvenajiem rādītājiem pozitīvām izmaiņām ir tas, ka arvien vairāk darba piedāvājumu ir tieši vīriešiem un tehniskajās profesijās. Un var teikt: ar ko saslimām, ar to arī sākam atveseļošanos – celtniecības bums beidzās, bet tagad tieši celtniecībā ir jūtams, ka aktivitāte atsākas un darba vietu piedāvājums aug. Arī kopējā vakanču dinamika iepriecina, jo mēneša laikā vakanču skaits ir pieaudzis no 100 līdz 239, kur vairumā gadījumu tiek meklēti tieši vīrieši celtniecības darbiem.
Vasaras mēnešos situācija mēdz uzlaboties neatkarīgi no krīzes, taču diezin vai šoruden piedzīvosim kādu lavīnveidīgu bezdarba pieaugumu. Kā katru gadu, tas nedaudz pieaugs, taču kopējā tendence nemainīsies – ekonomiskā situācija ļoti lēnām, bet tomēr uzlabojas, un jāatzīst, ka darbu atrast kļūst vieglāk.
Tomēr, no vienas puses, bezdarba procents valstī sarūk, bet diemžēl ne tikai tāpēc, ka pamazām uzlabojas ekonomiskā situācija – ir otra, daudz skumjāka puse. Šie rādītāji sarūk arī uz izbraucēju rēķina, un tas tiešām ir bēdīgi. Šis process nav apstājies un arī neapstāsies, kamēr nenostabilizēsies cilvēku parādu vajadzības attiecībā pret atalgojumu. Tieši tā – mēs jau vairs nerunājam par to, ka cilvēks aizbrauc tāpēc, ka nevar atļauties kaut ko šodienai. Viņš aizbrauc tāpēc, ka nevar atļauties nomaksāt jau iekrātos parādus. Un šajā gadījumā nepalīdz arī tas, ka šodien atrast darbu ir vieglāk…»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš
21.5 °C,
4.1 m/s,
40 % 
21.5 °C,
4.1 m/s,
40 %