Gadījumos, kad nekvalitatīvi paveikta viena vai otra objekta būvniecība, vispirms izskan celtniecības firmas vārds un pēc tam pasūtītāja – it sevišķi, ja pasūtītājs ir valsts vai pašvaldība. Taču praktiski nekad nav dzirdams objekta būvuzrauga vārds, kurš tiešā mērā ir atbildīgs par celtniecības darbu kvalitāti. Vai būvuzraugs objektā ir tikai formāla prasība, ieliktenis, kurš saņem algu, bet par rezultātu neatbild – par to «Jelgavas Vēstnesis» diskutē ar Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Straumi.
Kristīne Langenfelde
Celtniecības firma izveido tāmi, nodempingo cenu pašvaldības, valsts iepirkumu konkursā vai ar pievilcīgu cenu vienkārši iegūst privāto pasūtījumu, bet vēlāk izrādās, ka darbus nemaz nav spējīga veikt – nav darbinieku, kas par nodempingotajām cenām būtu gatavi strādāt, darbu izpildes termiņš kavējas, bet tas mazums, kas izpildīts, neatbilst nekādiem kvalitātes kritērijiem. Cik dzirdēts, ka tāmē parādās vieni materiāli, bet objektos izmanto citus; projektā paredzēts viens risinājums, bet dabā – cits, lēts brāķis. «Izķert» šādas haltūras ir būvuzrauga tiešais darba pienākums – tad pasūtītājam nenāktos uzreiz pēc objekta nodošanas ekspluatācijā secināt, ka jumts tomēr laiž garām, logi šķībi, sienas plaisā…
Latvijas Būvinženieru savienības mājas lapā sarakstā apkopoti visi būvuzraudzības speciālisti Latvijā – cilvēki, kas sevi uzskata par būvuzraugiem un piedāvā savus pakalpojumus. Patiesi pārsteidz, ka Jelgavā un bijušajā Jelgavas rajonā viņu skaits sasniedz 117. Cik no šiem speciālistiem jūs kā savienības priekšsēdētājs būtu gatavs ieteikt pasūtītājam, droši apgalvojot, ka viņi ir sava amata lietpratēji?
Būšu godīgs – varbūt kādi 20 vai 25 no viņiem arī ir speciālisti ar augstu atbildības izjūtu, kurus es droši varētu ieteikt. Bet tas neattiecas tikai uz šiem 117 cilvēkiem. Latvijā kopumā tāds vai citāds sertifikāts ir vairāk nekā 4000 cilvēkiem, bet, cik no viņiem ir spējīgi savu darbu veikt profesionāli, ir jautājums.
Vai neiznāk mazliet absurdi – jūsu savienība ir tā, kas izsniedz šos sertifikātus, bet par kvalitāti jūs galvojat tikai apmēram piektdaļai no viņiem?
Nejēdzīgi? Jā, tā tas ir, bet mūsu uzdevums ir pārbaudīt šo cilvēku zināšanas pirms sertifikāta ieguves, taču to, cik atbildīgi speciālisti viņi būs pēc tam, mēs garantēt nevaram. Protams, ja mums ir kaut mazākās aizdomas, ka pretendenta zināšanas nav tās labākās, mēs varam uzlikt viņam uzraudzību uz gadu, taču, ja šajā laikā nekonstatējam pārkāpumus, viņš turpina strādāt. Tāpat mēs reaģējam uz katru sūdzību par konkrētu būvuzraugu, taču tādas mums pārsvarā tagad nāk tikai no tiesām vai KNAB, kur problēmas jau ir dziļākas nekā tikai būvuzrauga tiešie pienākumi.
Normāli šķistu, ja būvuzraugs kā centrālā figūra objektā ne tikai ar savu reputāciju, bet arī ar tiesiskām sekām atbildētu par celtniecības objekta kvalitāti, zem kā viņš pats ir «parakstījies». Bet kā ir realitātē – vai būvuzraugs nes arī kādu atbildību par savu darbu?
Pilnīgi piekrītu – tā tam vajadzētu būt, bet diemžēl realitātē būvuzrauga atbildība ir tikai formāla. Viņu pat tā īsti nevar tiesai nodot! Citās valstīs atbildība par celtniecības objekta kvalitāti vienlīdzīgi sadalīta starp visām pusēm – celtniekiem, būvdarbu vadītāju, būvuzraugu, ēkas pieņēmējiem ekspluatācijā, bet mūsu valstī, kā vienmēr, atbildīgos atrast ir grūti. Vēl vairāk – kamēr mūsu savienība cīnās, lai ieviestu kārtību pašreizējā sistēmā, valsts nospriedusi, ka būvniecības jomā ir pārāk daudz birokrātijas, un jaunajā Būvniecības likumā jau piedāvā iestrādāt normas, kas paredz virkni būvniecības un ekspluatācijas drošības principu ignorēšanu. Tā, piemēram, konkrētiem speciālistiem vairs nav plānots prasīt sertifikātu, arī būvuzraugiem. Tad jau sanāk, ka par būvuzraugu varēs kļūt arī cilvēks bez zināšanām vai par arhitektu – cilvēks bez apliecinošiem dokumentiem?! Ļoti vienkāršoti sakot – augsto tiltu pār Daugavu varēs pieteikties būvēt pretendents, kuram nav nekādas atbilstošas prakses un to apliecinošs dokuments. Tas ir absurds! Jā, iespējams, to regulēs nevis likums, bet Vispārējie būvnoteikumi, taču, kamēr mēs neredzam to kompleksi, nespējam pieļaut, ka šāda likuma redakcija aiziet tālāk. Tieši tāpēc jau septembrī mēs iesniedzām savu alternatīvo likuma variantu, un tagad jaunajai Saeimai būs jāskata gan Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotais, gan mūsējais. Brīžiem šķiet, ka EM variantā ir bijusi viena vienīga vēlme kaut ko novienkāršot, nedomājot par sekām, kādas šī vienkāršošana nesīs.
Jūs sakāt, ka vēl nepieņemtā likuma sekas varam sākt izjust jau šobrīd.
Tieši tā – ja, piemēram, tas pats būvuzraugs jau padzirdējis, ka top jaunais likums, kas pret viņu prasības vēl vienkāršos, tad kāda jēga censties?! Mēs to tiešām izjūtam jau šobrīd – nāk cilvēki kārtot būvuzrauga sertifikātu, bet zināšanas kļūst arvien vājākas. Viņi vairs neuzskata, ka jāpārzina būvnoteikumi, jāapgūst konkrētas zināšanas, pirms ķerties pie darba, jo, iespējams, nākotnē viņiem to neviens vairs neprasīs. Un tas ir lielākais absurds. Protams, mēs katru šādu sertifikāta kārotāju vienkārši nepielaižam pie eksāmeniem.
Nepietika jau ar to, ka likvidēja Valsts būvinspekciju, kura vismaz kaut kā kontrolēja būvniecības procesu valstī. Tagad sanāk, ka tas viss nogrūsts uz pašvaldību pleciem un mums izveidojušās 118 – tik, cik pašvaldību, – būvniecības politikas valstī. Par privāto sektoru vispār nerunājot. Patiesībā tas, kas notiek šobrīd, ir absolūta devalvācija, ko noteicis brīvais tirgus. Daudzviet būvuzraugu pieņem darbā formāli, viņam ir vēl vismaz pieci citi objekti, naudu viņš saņem, bet skrupulozi sekot līdzi celtniecības gaitai nedz spēj, nedz var. To zina visi, bet reāla darbība neseko. Un tas lielākais paradokss ir tas, ka būvniecības jomā iesaistītie ir gatavi pārmaiņām, bet tām nav gatava politiskā vadība valstī. Jau 2008. gadā mēs izveidojām Latvijas Būvindustrijas sabiedrisko organizāciju koordinācijas centru, kurā ietilpst projektētāji, tirgotāji, ražotāji, būvnieki utt. Mūsu galvenais uzdevums ir izstrādāt vienotus priekšlikumus valdībai, kā risināt iestrēgušo situāciju būvniecības kvalitātes jomā. Jā, mūsu priekšlikumus uzklausīja un par labiem atzina gan tā laika ministru prezidents Kalvītis, gan Godmanis, bet pie uzklausīšanas viss arī apstājās…
Kā tad tam vienkāršajam cilvēkam iegūt garantiju tam, ka par viņa naudu celtais objekts būs kvalitatīvs un viņš būs samaksājis par to, ko bija pasūtījis? Ja skatāmies uz šābrīža tirgu, tad ir skaidrs, ka «trekno» gadu būvniecības bums jau sen kā noplacis un šobrīd vienīgais, kas vēl kustas, ir ēku siltināšana. Taču tieši būvnieku sliktā reputācija un neticība darbu kvalitātei ir tas, kas atbaida ne vienu vien daudzdzīvokļu namu iedzīvotāju no izšķiršanās par labu ēkas siltināšanai, arī Jelgavā.
Tā nu tas ir, ka viens neveiksmīgs ēkas siltināšanas gadījums ir varena antipropoganda siltināšanas programmai vispār. Cilvēki jau vairs nevar būt droši, ka pie viņiem neatkārtosies tas pats. Tieši tāpēc, kā jau minēju, mēs cīnāmies, lai atbildību par objekta kvalitāti vienlīdzīgās daļās uzņemtos visas būvniecībā iesaistītās puses. Taču, kamēr tas vēl nav valstiski nostiprināts, ir veidi, kā jau šobrīd iedzīvotāji var nodrošināties. Vienkāršs piemērs – tiek solīts, ka, nosiltinot māju, ietaupījums par apkuri būs tik un tik procenti. Tātad ir projektētājs, kurš izstrādājis projektu un garantējis, ka, šādā veidā nosiltinot māju, jūs saņemsiet tādu ietaupījumu. Lūdzu – iekļaujiet līgumā punktu, kas paredz, ka projektētājs dod garantiju savam darbam, bet jūs konkrētu daļu no izmaksām par projektēšanu sedzat tikai pēc tam, kad jau pēc nosiltināšanas ēkā ir veikts pirmais termoaudits, kad laukā valda sals. Šis audits tad arī parādīs, vai projektētāja solītais ir īstenojies un vai viņš savu naudu godam nopelnījis. Ja projektētājs nav gatavs parakstīt šādu līgumu, jāsāk šaubīties, vai viņš ir profesionālis, kurš spēj garantēt sava darba kvalitāti. Un tieši pēc šādas shēmas var darboties gan ar celtniekiem, gan būvuzraugu, jo viņiem tieši tāpat ir jāuzņemas atbildība par savu darbu. Piemēram, Anglijā, ja būvnieks vienu, otru reizi nesasniedz norādītos rādītājus, viņš uz mūžu tiek izslēgts no būvniecības biznesa – vienkārši, bet iedarbīgi. Tieši par to arī mēs iestājamies – viendienīšu firmām un halturšķikiem būvniecības nozarē nav vietas, bet, kamēr viņus kāds vēl ņems darbā, viņi pastāvēs un diezin vai kas mainīsies. Lielā mērā tas attiecas arī uz publiskajiem iepirkumiem, kur bieži vien pietiek piedāvāt nereāli zemu cenu, lai tikai tiktu pie pasūtījuma. Kas notiks pēc tam, būvnieku īpaši neuztrauc. Tieši tāpēc mēs jau sen kā piedāvājam izveidot, piemēram, zvērinātus ekspertus, kuri būtu tiesīgi sniegt slēdzienu: konkrētā cena ir nodempingota, par tādu pasūtīto objektu uzcelt nevar, pretendents no konkursa tiek izslēgts. Tad mums nebūtu jācīnās ar tik nejēdzīgām sekām kā šodien, kad virkne objektu stāv puspabeigti, bet diemžēl atkal mūsos neieklausās.
Tā perspektīva izklausās diezgan pesimistiska…
Varbūt tāpēc, ka mēs vairāk runājām par haltūrētājiem un viendienīšiem, taču skaidrības labad jāsaka, ka ir jau arī valstī profesionāli projektētāji, būvnieki un būvuzraugi, bet viņi, kā likums, ir uz izķeršanu. Ļoti bieži, pirms uzsākt kāda objekta būvniecību, lielas kompānijas lūdz mūsu rekomendācijas vienam vai otram būvuzraugam. Arī tas ir veids, kā nodrošināties, jo, ja izvēlēts kāds no mūsu ieteiktajiem profesionāļiem, parasti problēmu ar kvalitāti nemēdz būt. Tāpat ir jāuzsaka vēl kāda tendence – pēdējā laikā arvien lielāka interese ir par mūsu organizētajām apmācībām būvuzraugiem, kurās viņiem ir iespēja paaugstināt kvalifikāciju. It sevišķi jaunie būvuzraugi labprāt apmeklē šos kursus – viņi vēlas celt savu kvalifikāciju, jo saskata labas perspektīvas pretendēt uz būvuzrauga darbu ārzemēs. Bet, protams, atkal paliek jautājums: kad viņi būs gatavi papildus ieguldīt sevī, lai kļūtu konkurētspējīgāki nevis kaut kur aiz mūsu valsts robežām, bet tepat Latvijā…
5.7 °C,
1.5 m/s,
89.1 % 
5.7 °C,
1.5 m/s,
89.1 %