Sabiedrības stereotips – Pašvaldības policija ir naska uz dažādu sodu iekasēšanu, policisti gūst labumu no tā, ka iedzīvotāji pārkāpj pilsētas saistošos noteikumus, kas ļauj viņiem piemērot naudas sodu. Tomēr realitāte ir cita – Pašvaldības policija tikai retos gadījumos pati iekasē soda naudu, pārsvarā policisti sastāda administratīvā pārkāpuma protokolus, ko izskata Administratīvā komisija desmit cilvēku sastāvā. Un tad jau nevis policija, bet gan komisija lemj, kāds sods pienākas par konkrēto pārkāpumu.
Kristīne Langenfelde
Jelgavas pilsētas domes Administratīvo komisiju nu jau astoņus gadus vada Juris Volostņikovs, kurš vēlreiz uzsver, ka tās ir divas nošķirtas institūcijas – Pašvaldības policija, kas fiksē pārkāpumu un sastāda protokolu, un komisija, kas pēc tam lemj, vai protokols sastādīts pamatoti un kāds sods pārkāpējam pienākas. «Mūsu instruments sodu piemērošanā ir divi pamatdokumenti – Jelgavas pašvaldības saistošie noteikumi un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss. Un, lai vēl vairāk atspēkotu sabiedrībā iesakņojušos viedokli, jāuzsver, ka visa no pārkāpējiem iekasētā soda nauda nonāk nevis policijas vai Jelgavas pašvaldības budžetā, bet gan valsts budžetā – tātad katrs santīms, ko samaksā jelgavnieks par konkrēto pārkāpumu, aiziet valstij. Iedzīvotāji, protams, vairāk akcentē soda naudas, taču tās ne katrā gadījumā tiek piemērotas,» tā J.Volostņikovs.
Statistikas skaitļi rūk gausi Pagājušajā gadā Administratīvā komisija mūsu pilsētā izskatīja un pieņēma lēmumu 1580 lietās – 503 gadījumos pārkāpējs brīdināts, 1026 – piemērots naudas sods, bet 56 lietas izbeigtas. Savukārt šā gada pirmajos sešos mēnešos jau izskatītas 635 lietas. Kopumā pagājušajā gadā naudas sods piemērots 15 698 latu apmērā, bet iekasēti tikai 5977 lati, šogad – 4974 latu apmērā, bet iekasēti 2132 lati. «Arī tā ir tendence, kas vērojama ne tikai Jelgavā, bet visā valstī, – liela daļa pārkāpēju piemēroto sodu nemaksā. Taču te ir būtiski paskaidrot, ka sods jau nekur nepazūd – ja cilvēks pats labprātīgi nav gatavs samaksāt par savu pārkāpumu, lieta tiek nodota tiesu izpildītājiem, un tad jau viņi nodarbojas ar piedziņu. Informācija nonāk darba vietā vai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, kur jau noteikto summu pēc tam var ieturēt vai nu no cilvēka algas, vai pensijas. Protams, nevar noliegt, ka ir arī daļa tādu, kas vienkārši nav spējīgi sodu samaksāt, – tie ir bezpajumtnieki, cilvēki bez jebkādiem ienākumiem, kuri visbiežāk sodīti par dzeršanu publiskās vietās, nepiedienīgu uzvedību, un tas noticis jau reizi no reizes. No vienas puses, jā, kāpēc šādām personām piemērot naudas sodu? Taču, ja noteikumi par pārkāpumu paredz brīdinājumu vai naudas sodu, tad cik ilgi mēs cilvēku varam tikai brīdināt? Mūsu komisija var sodīt tikai ar naudas sodu vai brīdinājumu – cita mēra, kā to paredz likums, mums nav,» piebilst J.Volostņikovs.
Ko pārkāpj visvairāk? Kā atzīst komisijas vadītājs, jelgavnieki visvairāk tiek sodīti par teritorijas labiekārtošanas un uzturēšanas, apbūves, sadzīves atkritumu apsaimniekošanas un mājdzīvnieku uzturēšanas noteikumu pārkāpumiem. «Nesakopti īpašumi, nenopļauta zāle, sava mājdzīvnieka nepieskatīšana, būvniecības darbi bez nepieciešamā saskaņojuma un dokumentācijas – tas ir tas, kur cilvēki grēko visvairāk,» tā J.Volostņikovs, piebilstot – iespējams, iedzīvotājiem šķiet, ka pēdējā laikā Pašvaldības policija jau kļuvusi par daudz piekasīga, sastādot protokolus arī par tādu it kā sīkumu – nomestu izsmēķi, pudeli vai spļaušanu uz ielas. «Es kā iedzīvotājs gan saku: «Cepuri nost par šādu aktivitāti!» Manuprāt, tieši no šiem sīkumiem viss arī sākas. Miskastes nav? Nu tad nes rokās, bet kāpēc jāmet zemē? Protams, ja cilvēkam pirmo reizi sastādīts šāds pārkāpuma protokols, naudas sodu neliksim – izteiksim brīdinājumu, taču ir tik skumji skatīties, kā cilvēks ierodas pie mums uz komisijas sēdi un viņam minūtes desmit jāskaidro, ka arī tas ir pārkāpums, taču viņš vienalga nesaprot. Viņš tā ir pieradis dzīvot. Nenoliegšu, mēdz būt arī cilvēki no izglītotām ģimenēm, bet laikam jau viņi izglītoti citos jautājumos,» ar ironiju nosaka J.Volostņikovs.
Līdzīgi, piemēram, esot ar mājdzīvnieku – suņu – īpašniekiem, arī viņi nevēlas atzīt sava mīluļa vainu. «Ir tādi, kas uzreiz ierodas ar kārtīgu pašpārliecinātības devu: «Mans suns nav vainīgs, viņš divus gadus skolā gājis!» Es savukārt parasti jautāju: «Vai jūs esat redzējis suņa sakostu bērnu?» Un tad man pārmet, ka es nemīlot dzīvniekus. Gluži pretēji – es ļoti mīlu dzīvniekus, bet nemīlu tādus saimniekus, kas nerūpējas par savu mīluli un apkārtējo drošību,» saka komisijas vadītājs.
Jautāts par mūžīgo strīdus objektu – auto novietošanu zālītē –, J.Volostņikovs ir nelokāms. «Jā, piekrītu daudzu atrunām, ka zāles tur nemaz nav, tā jau sen kā iznīkusi, bet tas neatbrīvo no atbildības, jo, ja mēs paskatītos inventarizācijas lietas, tad tajās skaidri būtu rakstīts, ka tā ir zaļā zona – tātad mašīnai tur nav, ko darīt, un par to pienākas sods. Cita lieta, ka es uzskatu – šajā gadījumā policijai būtu jāsastāda divi administratīvā pārkāpuma protokoli: viens par auto novietošanu neatļautā vietā un otrs tam, kurš nav apsaimniekojis šo teritoriju un zālīti iesējis. Lai gan, godīgi sakot, mēs jau šīm lietām pieejam reāli – gadījumos, kad 20 gadus zāliena tur nav bijis, sodu uzlikt ir grūti.»
Gadu gaitā esot bijuši arī daži komiski gadījumi, kad, piemēram, policija sastāda protokolu par stāvēšanu zālē februārī. «Tad tas, protams, šķiet dīvaini, un komisijai pēc tam grūti nepiekrist šoferim, ka ziemā zāles nav. Tāpēc arī policistiem būtu rūpīgāk jāskatās, kuru punktu viņi pārkāpējam piemēro,» atzīst J.Volostņikovs.
Jāpiebilst, ka viens no redzamākajiem pārkāpumiem, ko kā izņēmumu neskata komisija, bet gan policija, ir apstāšanās un stāvēšanas noteikumu ievērošana pilsētā. «Tā nav mūsu kompetence,» piebilst komisijas vadītājs.
Būvniecības aktivitātes nav beigušās Nenoliedzami, pēdējos gados arvien vairāk fiksēti arī apbūves noteikumu pārkāpumi. «Arī tagad, krīzes laikā, to skaits nav būtiski mainījies vai mazinājies – droši vien tas tāpēc, ka daudzi objekti tā arī palika neuzcelti un tajos dokumentācija nebija kārtībā tobrīd un nav arī tagad. Pērn bijušas 38 šādas lietas. Un šis ir viens no tiem pārkāpumiem, kur sods jau vairs nav tikai pieci vai desmit lati. Fiziskām personām tas var būt pat līdz 1000 latiem. Un šajā jomā ir arī punkti, par kuriem nav paredzēts izteikt brīdinājumu – uzreiz ir soda nauda, kas nav mazāka, piemēram, par 100 latiem, ja tā ir patvaļīga būvniecība, un ne mazāka par 50 latiem, ja tiek dzīvots nepabeigtā būvē,» skaidro J.Volostņikovs.
Labi zināms, ka treknajos gados šādi sodi daudziem bailes neiedzina un virkne pat apzināti pārkāpa noteikumus, samaksāja sodu un cēla tālāk, lai tikai darbi neievilktos birokrātisku dokumentu dēļ. «Atceros, ka bija mums viens tāds kungs, kurš blieza augšā mājas te vienā vietā, te otrā, trešā, un viņš tā arī dzīvoja – pārkāpa noteikumus, viņam uzlika sodu, viņš to nomaksāja un turpināja tādā pašā stilā darboties. Šķiet, ka viņu sodījām reizes piecas. Bet ir arī citi piemēri – tādi cilvēki, kas vispār nelikās ne zinis, brīdinām, saucam uz komisiju, bet cilvēks vienkārši nereaģē, uzliekam sodu, nemaksā – cilvēki ir dažādi,» nosaka komisijas vadītājs.
Karogs un protokols Vienā jautājumā gan J.Volostņikovs cilvēcīgi pats gribētu būt pielaidīgāks, proti, gadījumos, kad cilvēks nav izkāris valsts karogu. «Te ir tādas nianses, ka dažreiz vienkārši neceļas roka uzlikt cilvēkam sodu. Saprotu, ka Pašvaldības policija tam pievērš uzmanību – svētku un atceres dienās rīko reidus, sastāda protokolus, bet man gribas teikt, ka bieži vien šis viņu darbs ir formāls. Šobrīd likums viņiem ļauj protokolu sastādīt bez saimnieka klātbūtnes, un tad nu mums ir jātiek galā, jāskaidro, kas un kāpēc. Piemēram, izrādās, astoņdesmitgadīga tantiņa nav izkārusi karogu – tantuks vēlāk atnāk pie mums uz komisiju un žēlojas – nav bijis neviena, kas karogu izkar. Tante pati bijusi slimnīcā, bet bērniem sava dzīve Rīgā. Mans viedoklis ir tāds – valsts svētkos karogs, protams, ir obligāts, bet citās atceres dienās tā gan varētu būt katra brīva izvēle,» spriež J.Volostņikovs.
«Nestrādājam ar represīvām metodēm» Komisijas vadītājs uzsver, ka viņi nestrādā ar represīvām metodēm un sodīšana nav pašmērķis. «Mēs patiesi cenšamies būt ļoti cilvēcīgi, katru pārkāpēju uzklausīt, izprast, pārrunāt situāciju un, ja redzam, ka cilvēks izdarīto nožēlo, atzīst savu vainu vai arī pārliecina mūs, ka situācija nav tik viennozīmīga, varam panākt kopsaucēju. Citādi ir, ja cilvēks vispār nereaģē uz mūsu aicinājumu ierasties uz komisijas sēdi, klaji ignorē, pārkāpumu neatzīst un demonstrē visatļautību.»
Un tie nav tikai J.Volostņikova vārdi, to apliecina arī skaitļi – pagājušajā gadā no vairāk nekā 1500 lietām tikai piecos gadījumos komisijas lēmums ir pārsūdzēts. «Tiesības pārsūdzēt mūsu lēmumu ir ikvienam, taču šis skaitlis apliecina, ka cilvēki izprot mūsu darbu un arī savas kļūdas, pārkāpumus.»
Jāpiebilst, ka administratīvo sodu var mīkstināt ne tikai cilvēcīgi faktori, bet arī likumā fiksēti apstākļi. Sods tiek mīkstināts, ja pārkāpējs izdarīto nožēlo; ja novērsis izdarīto kaitējumu; ja pārkāpējs ir nepilngadīga persona, grūtniece vai māte, kas audzina bērnu līdz viena gada vecumam; ja vainīgais pirms nodarījuma atklāšanas par to ziņo pats.
«Vienlaikus mēs ne tikai izskatām mums nosūtītās lietas, bet arī, dienu no dienas strādājot ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem, pamanām tajos nepilnības, trūkumus. Un tas ir tikai normāli, jo katrs likums, noteikumi laiku pa laikam jāaktualizē, jāpilnveido. Arī šobrīd apkopojam priekšlikumus, kas būtu jāmaina saistošajos noteikumos, lai pēc tam tos iesniegtu domei,» skaidro J.Volostņikovs, piebilstot, ka paralēli tam viņš vēlētos, lai katra puse uzņemtos vairāk atbildības sabiedrības un pilsētas priekšā. «Gan Pašvaldības policija, fiksējot pārkāpumus, gan iedzīvotāji, ievērojot noteikumus.»
Foto: Ivars Veiliņš
25.4 °C,
1.9 m/s,
52.3 % 
25.4 °C,
1.9 m/s,
52.3 %