Jelgavas pašvaldība bijušā Pārlielupes cietuma ēkas un zemi Garozas ielā 31 pārņēma no valsts 2010. gada 30. augustā – agrākā cietuma teritorija 24 138 kvadrātmetru platībā un tajā esošās būves bija neapmierinošā stāvoklī. Šajā objektā ietilpst 19 ēkas, no kurām 13 – garāža, estakāde automašīnu mazgāšanai, nojume, administratīvā ēka, tehnisko materiālu noliktava, suņu novietne, kompresoru apakšstacija, ražošanas korpuss, trīs kopmītnes ēkas, ēka, kur atradās pirts un veļas mazgātava, kā arī saimniecības ēka – jau ir nojauktas.
Tas izdarīts pēc SIA «RTS Infra construction» iniciatīvas, kura tika atbalstīta domes sēdē – uzņēmumam bija nepieciešami būvgruži, ko izmantot bīstamo atkritumu izgāztuves «Kosmoss» sanācijai. Lai tos iegūtu, uzņēmums ēkas nojauca bez maksas. Pagaidām gan pārējo sešu ēku liktenis un teritorijas tālākā attīstība vēl ir neskaidra, bet idejas par to, ko iesākt ar šo teritoriju, gaisā virmo visu laiku – «Jelgavas Vēstnesis» mēģina tās apkopot.
Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Vilis Ļevčenoks norāda, ka pirms kāda laika Iekšlietu ministrijai bija ideja Jelgavā būvēt Valsts policijas reģionālās pārvaldes ēku. Viņaprāt, viena no piemērotākajām vietām tai ir tieši bijušā cietuma teritorija, jo daļēji varētu izmantot agrāko administrācijas ēku ar tur esošajām karcera telpām. Tāpat teritorija atļauj iekārtot arī autostāvvietu un helikopteru nosēšanās laukumu. Tomēr pagaidām šis plāns ir apstājies.
Ja šī ideja tiktu realizēta, teritorija atkal būtu saistīta ar iekšlietu sistēmu un drošības lietām, bet ne vienmēr tā ir bijis. Kā stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja speciālists Aldis Barševskis, pirms Otrā pasaules kara, 20. gadsimta 30. gados, bijušā cietuma teritorijā atradās izstāžu laukums – tā bijusi vieta, kur pastāvīgā ekspozīcijā varēja apskatīt Latvijā ražotas lietas. Kara laikā tur bija gūstekņu nometne, ko izmantoja gan vācu, gan padomju vara. Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) informē, ka kādu laiku tur bijis arī sieviešu cietums, bet no 1957. gada – labošanas darbu kolonija, kas vēlāk tika pārdēvēta par Pārlielupes cietumu. Ieslodzījuma vieta te atradās 51 gadu un tika slēgta 2008. gada 15. decembrī.
Pārlielupes cietums bija slēgtā tipa cietums, kurā saskaņā ar Latvijas sodu izpildes kodeksu sodu izcieta ar brīvības atņemšanu notiesātie vīrieši par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, kā arī notiesātie, kas pārvietoti no daļēji slēgtā cietuma par rupjiem vai sistemātiskiem režīma pārkāpumiem. Maksimālais vietu skaits cietumā bija 530, bet, piemēram, 2007. gada 25. jūnijā tajā atradās 474 notiesātie, 1. oktobrī – 445.
Notiesāto izvietošana šajā cietumā neatbilda Latvijas sodu izpildes kodeksa prasībām, jo viņi dzīvoja lielās kopmītņu tipa telpās (pa 20 – 30 cilvēkiem), un nebija iespējams ievērot režīma prasības. Ieslodzīto uzraudzība bija apgrūtinoša, tāpēc viņi tika pie aizliegtajiem priekšmetiem, kā arī vairākkārt mēģināja no cietuma izbēgt. IeVP pārstāve Ināra Makārova norāda, ka, piemēram, 2006. gadā notiesātajiem tika izņemti 172,2 lati, 15,5 litri alkohola, 178,3 grami narkotiku, savukārt 2007. gada deviņos mēnešos atsavināti 367 mobilie telefoni, 1249,35 litri alkohola, 44,49 grami narkotisko un 1439 grami psihotropo vielu.
Iespējams, visskaļāk Pārlielupes cietuma vārds izskanējis saistībā ar lielo bēgšanu – 1994. gada 28. jūlijā notika vērienīgākais bēgšanas gadījums valstī un no Pārlielupes cietuma pa tuneli izkļuva 89 ieslodzītie. Par šiem notikumiem uzņemta arī dokumentālā filma «Atklātās lietas. Bēgšana no Pārlielupes cietuma». Tomēr bēgšanas mēģinājumi bijuši vairāki – tiesa, ar dažādiem panākumiem. Piemēram, vēl 2005. gadā ieslodzītie plānojuši operāciju un rakuši tuneli, bet cietuma darbinieki to laikus atklājuši. Izraktais tunelis bijis jau 3,5 metrus garš, bet, lai izkļūtu ārpus cietuma robežas, tas bija jārok vēl vismaz 15 metrus.
Pirms trim gadiem cietumu pameta pēdējie ieslodzītie, un visu šo laiku objekts stāvēja tukšs. Kopš to savā īpašumā pārņēma pašvaldība, ir nojaukta daļa ēku, bet konkrētas vīzijas par teritorijas attīstību joprojām nav. Kā norāda V.Ļevčenoks, atbilstoši Jelgavas pilsētas teritorijas plānojumam šajā pilsētas daļā ir paredzēta darījumu un sabiedriskā apbūve, rūpnieciskā apbūve te nav atļauta. «Tuvākajā nākotnē finansējuma trūkuma dēļ jaunu objektu būvniecība te nav paredzēta, taču pašvaldība uzskata šo vietu par perspektīvu un ir gatava uzklausīt investoru piedāvājumus,» tā V.Ļevčenoks.
Solveiga Ābola, Jelgavas slimnīcas valdes locekle: «Cik atceros, slimnīcas pastāvēšanas vēsturē ir bijusi viena epizode, kad grūtniece sūdzējās par nepatīkamo skatu aiz loga – tas, protams, bija laikā, kad cietums vēl darbojās. Tomēr, kopumā ņemot, cilvēki slimnīcā uzturas īsu laiku, kad slimība ir akūta, un pārsvarā ir koncentrējušies uz sevi, apmeklē dažādas procedūras, un viņiem nav ne laika, ne vēlēšanās skatīties pa logu. Mēs priecātos, ja šo kompleksu nojauktu un ierīkotu tur parku – ja apkārt ir koki, svaigs gaiss un miers, tā ir ideāla slimnīcas atrašanās vieta. Tomēr arī labi zinām, ka ēku nojaukšana ir gandrīz tikpat dārga kā to savešana kārtībā – arī slimnīcai jau gadiem stāv nepabeigta piebūve, kuras sakārtošanai līdzekļu trūkst.»
Andris Tomašūns, vēsturnieks: «Ir izskanējusi doma, ka Pārlielupes cietumu vajadzētu saglabāt un izveidot kā muzeju, līdzīgi kā Liepājā, Karostā, tomēr es neuzskatu, ka tas ir nepieciešams. Liepājā Karostas cietums ir saistīts ar vēsturi, cietoksni, kas būvēts 19. gadsimtā, bet Jelgavā nav tās vēsturiskās elpas. Tad jau piemērotāks būtu Jelgavas cietums, jo par to dzirdēts, ka tajā bijis ieslodzīts pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste, arī Kaupēns. Pārlielupes cietuma komplekss būtu jānojauc, jo tas ir nolietots un celts ķep-ļep – ne velti ieslodzītie no tā izbēga. Turklāt trīs cietumi – vecais jeb Jelgavas cietums, jaunais jeb Pārlielupes cietums un slimnīcas «Ģintermuiža» ieslodzījuma vieta – tik mazai pilsētai kā Jelgava ir par daudz. Manuprāt, attīstoties uzņēmējdarbībai, bijušo cietuma teritoriju varētu veidot ar daudzdzīvokļu apbūvi, lai strādājošajiem būtu kur dzīvot.»
Māris Ostelis, aktīvā tūrisma veida geokešinga piekritējs: «Jau dzirdot par cietuma likvidāciju, man prātā iešāvās ideja, ka tajā varētu izveidot kaut ko līdzīgu Karostas cietumam. Labi, šim objektam nav tik gara vēsture kā tam, bet nevajag noniecināt arī vēstures laiku, ko esam pavadījuši padomju okupācijā. Muzejs, ekskursijas, cietums kā viesnīca – tas viss tikai celtu Jelgavas kā tūrisma galamērķa vērtību. Pie cietuma geokešinga slēpnis ir jau kopš 2010. gada, un to atradis 371 slēpņotājs. Papildu publicitāte par slēpņa esamību nav nepieciešama, jo tas tāpat kā pārējie Jelgavas slēpņi tiek gana aktīvi apmeklēts. Vai slēpnis tur būs arī tad, ja cietumu nojauks? Ja apakšā ir stāsts un var piemeklēt atbilstošu slēptuvi, problēmas neredzu. Var jau arī uztaisīt slēpni no sērijas «šajā vietā Kārlis Ulmanis ieklepojās un noglāstīja manas vecmāmiņas gaiši cirtainos matus», bet nekas nav mūžīgs – vienu dienu slēpnis ir, bet nākamajā kāds izposta un autors to nolemj neatjaunot un izņemt no geocaching.com lapas. Tomēr jautājums par teritorijas attīstību atduras pret finansēm, jo, lai izveidotu šādu objektu, būtu nepieciešamas lielas investīcijas, kas, ļoti iespējams, nav rentabli un ekonomiski izdevīgi. Tātad reālākais variants droši vien ir nolīdzināt un uzcelt kādu «maximu».»
Gita Grase, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore: «Cietums nav tā lieta, ar ko Jelgavai būtu jālepojas, turklāt Latvijā jau ir divas ieslodzījuma vietas, kas pārveidotas par tūrisma objektiem – Karostas cietums Liepājā un 19. gadsimta sieviešu cietums pie Ventspils. Cietumu būtu vērts saglabāt tikai tad, ja no tā varētu uztaisīt šovu, piemēram, izrakt to pašu tuneli, ko izraka 1994. gadā izbēgušie cietumnieki. Uzskatu, ka cilvēkiem jāsniedz pozitīvas emocijas, tāpēc rodas jautājums: vai cietums vispār var asociēties ar kaut ko pozitīvu? Manuprāt, attīstot šo teritoriju, būtu jāskatās kultūras virzienā, jo šobrīd Pārlielupē kultūras nams «Rota» ir vienīgā kultūras iestāde. Varbūt tur varētu ierīkot izstāžu zāli, bet tomēr jāskatās, cik tas ir lietderīgi no infrastruktūras attīstības viedokļa, jo uzcelt ēku ir viens, bet to pēc tam uzturēt, lai tā sevi atpelnītu, – kas cits.»
Agris Celms, Jelgavas 4. vidusskolas direktors: «Par to, ko nākotnē darīt ar šo objektu, jālemj tā īpašniekam, un mēs nevaram kaut ko pieprasīt tikai savu ērtību labad. Katrā ziņā skola tukšās cietuma ēkās apsargātā teritorijā, kas apjozta ar iespaidīgu sētu, bīstamību nesaskata – esmu pārliecināts, ka bērni tur iekļūt nevar. Bet objekts ir neglīts un pilsētas vaibstus nedaiļo – tas gan jāatzīst. Jo ātrāk šis komplekss pazudīs, jo labāk, bet pateikt, kam jātop vietā – vai stadionam, vai izglītības vai kultūras iestādei, stāvlaukumam vai apzaļumotai teritorijai –, nevaru, jo jāskatās, ko pilsēta varēs pavilkt – šādi objekti ir arī jāuztur. Arī pret dzīvojamo kvartālu nekādu iebildumu nevarētu būt, jo glītas ēkas vienmēr pilsētu izdaiļo, tikai baidos, ka, ja ēkas ceļ pārdošanai, šobrīd nav pirktspējas.»
Vents Grietēns, arhitekts: «Jautājums, vai Pārlielupes cietuma apbūve būtu jāsaglabā vai ne tā pašreizējā apbūves struktūrā un tēlā (kaut arī renovētā), vairs nav aktuāls, jo lēmums par tā nojaukšanu ir pieņemts, un tas ir saprātīgs – šis objekts šajā vietā (līdzvērtīgi kā otrs cietums Palīdzības ielā) gan no pilsētvides, gan morālā viedokļa bija degradējošs ar visām izrietošajām blaknēm. Vērtējot teritorijas platību, dislokāciju un pieejamību, es piedāvātu šajā vietā veidot tādu publisku un sociāli universālu objektu gan pēc funkcijas, gan struktūras, kurā stiprinātu izpratni par ģimenes vērtībām – par kopā pavadītā laika nozīmību, par nepieciešamību saskatīt blakus esošajos cilvēkos savas dzīves sabiedrotos. Respektīvi, izveidot vairāku ēku, paviljonu, laukumu un citu elementu kopumu, kurā būtu vieta kopīgām nodarbēm bērniem, jauniešiem, vecākiem un vecvecākiem – radošās darbnīcas, sākot no māmiņu un tētiņu kluba, mākslas un rokdarbiem līdz pat tehniskās jaunrades un teātra, kino un deju studijām.»
Agita Teile, SIA «Arco Real Estate» nekustamā īpašuma vērtētāja asistente: «Vieta tur ir laba – sasniedzamā attālumā no pilsētas centra, tuvu dzelzceļam, ar ko cilvēki arvien vairāk pārvietojas, ir pieejamas komunikācijas: tās ir lietas, kas tiek ņemtas vērā, vērtējot nekustamo īpašumu. Arī apkārtējā teritorija pamazām tiek sakārtota – netālu ir promenāde un pludmale, nav vairs briesmīgo cukurfabrikas smaku. Domāju, šī teritorija ir piemērota mazstāvu (līdz trīs stāviem) dzīvojamajai apbūvei – tad tas varētu veidoties kā vidusmēra rajons, jo pagātnes dēļ par elitāru rajonu nevar būt ne runas. Ir cilvēki, kuri psiholoģisku apsvērumu dēļ nevēlas pirkt īpašumu, kas bijis ieķīlāts, ticis kādam atņemts, par kuru bijis liels parāds, tāpēc varbūt arī bijušā cietuma teritorijā cilvēki dzīvot negribētu. Lai nebūtu tur jādzīvo un nepārtraukti par to jādomā, teritoriju var veidot kā izklaides zonu ar sabiedriska rakstura «kasti» centrā.»
Baiba Gerharde, psiholoģe: «Cilvēku atmiņā paliek pēdas, un arī mājām iet līdzi nelabvēlīgas lietas – lai gan zinātniski aura nav pierādīta, stāsti par sliktu auru dzirdēti daudz. Piemēram, Valmierā uz veciem ebreju kapiem uzcelta kafejnīca, kuru visi sauc par «mironīti», lai gan nosaukums tai ir cits. Tiesa, nezinu, vai šī slava kafejnīcai traucē vai, gluži otrādi, palīdz. Tāpēc domāju, ka bijušā cietuma teritorija jāveido tā, lai tā piesaistītu cilvēkus, bet neiesprostotu – neliktu viņiem tur dzīvot. Vislabāk tur iederētos parks ar slidotavu ziemā un karuseļiem vasarā. Savukārt no jauniešiem dzirdēts, ka viņi gribētu kinoteātri. Tā varētu būt daudzfunkcionāla ēka, bet ne lielveikals.»
Foto: Ivars Veiliņš
1.8 °C,
2.9 m/s,
92.7 % 
1.8 °C,
2.9 m/s,
92.7 %