Pilsētā

www.jelgavasvestnesis.lv 

 

 

Rezultāts pārliecina pat lielākos
skeptiķus  

 

Un šāds reāls piemērs licis pat pašiem lielākajiem skeptiķiem
mainīt savas domas par siltināšanas izdevīgumu. Nenoliedzami, arī
šajā mājā pirms pāris gadiem panākt kopsaucēju par ēkas siltināšanu
nemaz nebija tik viegli. Atradās tādi, kas uzskatīja – ieguvuma no
tā nebūs, bet klāt vēl nāks saistības par kredītu. Taču tagad mājā
vairs neatrast nevienu, kas tā domātu joprojām.  

Rita Klibiķe bija viena no tiem, kuru nācās ilgi pārliecināt
par nepieciešamību māju siltināt – viņa renovācijai piekrist
negribēja, nesaskatīja ieguvumus. Taču tagad vairs ne miņas no
skepses. «Es šajā mājā dzīvoju no dienas, kad to nodeva
ekspluatācijā – nu jau 30 gadus. Jāatzīst, ka pat toreiz, ienākot
tikko uzceltā mājā, tā nebija tik skaista kā tagad pēc renovācijas.
Māja patiesi ir patīkami pārvērtusies, taču lielākais ieguvums
neapšaubāmi ir mazā maksa par siltumu. Agrāk mums dzīvoklī vēju
vilka cauri, tagad ir ļoti silts, turklāt vēl trīs reizes mazāk
jāmaksā. Ir, ir jēga no tās siltināšanas. Noteikti nenožēloju, ka
beigās tomēr piekritu,» saka R.Klibiķe.

Un ieguvums ir ne tikai zemajā apkures rēķinā – arī
kredītmaksājums, kas daudzu citu māju iedzīvotājus joprojām attur
piekrist siltināšanai, izrādās, nemaz nav tik grandiozs – kopā ar
apkures rēķinu izdevumi vienalga ir mazāki, nekā citus gadus
maksājot tikai par apkuri. Taču Helmaņa ielas 3. mājā palikuši
vairs tikai daži dzīvokļu īpašnieki, kuriem kredītsaistības
turpinās – lielākā daļa to nomaksājuši uzreiz.

«Rēķins jau visu parāda, tur nav ko piebilst: ja vēl pirms
gada mūsu mājā bija vieni no lielākajiem siltuma rēķiniem pilsētā,
tad tagad tie ir paši mazākie. Ja tas vēl kādu nevar pārliecināt,
tad nezinu! Mūsu mājā to, protams, visi saprot un novērtē, bet
pieņemu, ka daudziem jelgavniekiem, kuri arī dzīvo mājās ar lieliem
apkures rēķiniem, joprojām ir grūti izšķirties par labu
siltināšanai. Katram jau savi argumenti, es nevienu negrasos
pārliecināt, taču skaitļi runā paši par sevi!» uzskata Lilita
Baškevica. 

Arī Ņinas Čudinovas minētie skaitļi «runā» pietiekami spēcīgi.
«Mēs janvārī par apkuri samaksājām 33 latus, bet kaimiņiene, kas
blakus mājā dzīvo mazākā dzīvoklītī, 80 latus. Ir taču pilnīgi
skaidrs, ka mēs esam apmierināti ar šādu rezultātu – mums nevienam
šaubu nav. Galvenais jau, ka radiatorus var regulēt: gribi siltāk –
atgriez, gribi vēsāk – noslēdz. Mēs ar vīru netaupām, jo mums patīk
siltums, bet tiem, kam nepatīk, radiatorus attiecīgi noregulē un
maksā vēl mazāk. Lūk, tas ir ieguvums,» uzskata Ņ.Čudinova.

Lai arī šķiet, ka Helmaņa ielas 3. mājas iedzīvotājiem vairs
nebūtu īpaši jāuztraucas par apkures tarifiem, jo viņiem jau tā ir
lētākais siltums pilsētā, tomēr arī tas ir viens no argumentiem, ko
viņi min kā siltināšanas ieguvumu. «Jā, šogad līdz ar gāzes cenas
kritumu samazināja apkures tarifu, bet uz cik ilgu laiku –
prognozes liecina, ka jau nākamgad apkures tarifs atkal augs. Tas
savukārt nozīmē, ka par siltumu ikviens Latvijā maksās vairāk. Vai
tiešām tie, kas jau šobrīd Jelgavā maksā 1,80 latus par
kvadrātmetru, grib maksāt vēl vairāk? Es viņu vietā noteikti nebūtu
ar mieru, tāpēc uzskatu, ka vienīgais risinājums ir siltināšana,
vēl vairāk, ja šobrīd tam var piesaistīt Eiropas fondu līdzekļus un
iedzīvotājiem nav jāsedz viss no savas kabatas. Manuprāt, ir vairāk
nekā muļķīgi kaut ko tādu neizmantot,» tā L.Baškevica. 

 

 

Ļoti daudzi Pētera ielas 12. mājas iedzīvotāji šomēnes bija
vienkārši šokā, saņemot apkures rēķinus par janvāri – pamatīgais
aukstums tikpat pamatīgi redzams arī šīs mājas apkures rēķinos:
iedzīvotājiem par siltumu nācās maksāt 1,81 latu par kvadrātmetru.
Taču, kā atceras daži iedzīvotāji, tie nav lielākie rēķini, kas
piedzīvoti, – citās ziemās, kad vēl apkure bija dārgāka, bet ārā
laiks siltāks, viņi maksājuši pat vairāk nekā divus latus par
kvadrātmetru. Tieši tas šo māju pilsētā ierindo visdārgākās apkures
augšgalā. Taču, neraugoties uz to, iedzīvotāju vidū pat nav
izskanējusi doma, ka beidzot kaut kas būtu jādara lietas labā –
kamēr citas mājas, kur siltuma zudumi un līdz ar to arī rēķini ir
mazāki, jau apspriež siltināšanas priekšrocības, Pētera ielā 12
pagaidām tikts tikai līdz idejai par nepieciešamību nomainīt jumtu,
kas bojāts jau gadiem.

Igors Saņuks ar mammu šajā mājā dzīvo kopš tās nodošanas
ekspluatācijā – 1984. gada. Māja celta kā dzīvojamā platība tā
laika mašīnbūves rūpnīcas strādniekiem. Arī Igora mamma tolaik
strādāja rūpnīcā, tāpēc ieguva dzīvoklīti šeit. «Droši vien, ka
māju cēla uz ātro un ne tie kvalitatīvākie meistari. Patiesībā ar
siltumu te vienmēr ir bijušas problēmas – arī padomju gados. Cik
atceros, auksts bijis vienmēr, bet rēķini lieli,» saka Igors. Tomēr
viņš nedomā, ka risinājums varētu būt mājas siltināšana. «Mājā
dzīvo ļoti daudz pensionāru, kuri vienkārši nevarēs atļauties
maksāt kredītu par siltināšanu,» uzskata Igors.

Tikmēr viņš savā dzīvoklī jau no iekšpuses nosiltinājis gala
sienu, taču diezin vai Igors apzinās, ka tie ir ieguldījumi, kas
ekonomiju nedod – apkures rēķins no tā nemainās.

Tikpat dīvainu uzskatu pauž vēl kāds mājas iedzīvotājs –
Vjačeslavs uzskata, ka lielo rēķinu problēmu nu nekādi nevarētu
atrisināt mājas nosiltināšana. «Es tam neticu. Tam, kas notiek mūsu
mājā, nav nekāda sakara ar siltināšanas nepieciešamību – noteikti
kaut kas tajos rēķinos regulāri tiek safabricēts. Kam mums tā
siltināšana – re, es jau vienu radiatoru istabā esmu nomainījis un
jau jūtu, ka kļuvis siltāks. Nomainīšu vēl otru radiatoru, ielikšu
jaunus logus, citi vēl sienas no iekšpuses nosiltina, un ar to
pilnīgi pietiek. Kāpēc visa māja jāsiltina?!» spriež Vjačeslavs,
kurš, kā izrādās, pats ir celtnieks. Viņu nepārliecina arī «Fortum
Jelgava» aprēķini – nosiltinātās Helmaņa ielas 3. mājas iedzīvotāji
šajā janvārī par apkuri maksājuši pat trīs reizes mazāk nekā Pētera
ielā 12 dzīvojošie. «Nu, labi, maksā viņi mazāk, bet viņiem taču
vēl kredīts jāsedz!» piebilst Vjačeslavs. Un arī arguments, ka ar
visu kredīta maksājumu un apkures rēķinu Helmaņa ielas 3
iedzīvotāji janvārī nav maksājuši 1,81 latu par kvadrātmetru,
Vjačeslavam nešķiet pietiekami pārliecinošs. 

Tā vien šķiet, ka šie cilvēki jau pieraduši pie lieliem
apkures rēķiniem, par kuriem katru mēnesi paburkšķ, bet uzņemties
atbildību par savu īpašumu nemaz nealkst. Vjačeslavs tā arī saka:
«Jā, mūsu īpašums, bet mamma ir pensionāre, arī es jaunāks
nekļūstu, mani bērni jau sen kā dzīvo Vācijā un ir Vācijas pilsoņi.
Kam tas dzīvoklis pēc gadiem te būs vajadzīgs?» tik vienkārša ir
Vjačeslava aritmētika.

Iespējams, līdzīga situācija ir ne vienam vien. Leontīnei
Cabulei jau krietni pāri 80 gadiem, viņa dzīvo viena, dzīvoklītis
mazs un auksts. Tomēr, kā liela daļa pensionāru, viņa ļoti rūpīgi
maksā rēķinus. «Parādā nevienam neesmu. Ir jau dārgi, bet ko darīt.
Šodien pat palūdzu kaimiņieni aiziet samaksāt – es pati vairs
nevaru,» nosaka pensionāre.        
 

Visā mājā atrast kaut pāris cilvēku, kas vismaz paši būtu
aizdomājušies par siltināšanas priekšrocībām, nemaz nav viegli.
Kāda kundze tā arī sāk mūsu sarunu: «Ko jūs! Šajā mājā par
siltināšanu runāt?! Es tikai nesen te dzīvoju, kad atnācu un
ieraudzīju, kādā mājā dzīvokli esmu nopirkusi, biju šokā. Te jau
pat kāpņu telpā ienākt nevar. Uzreiz ķēros pie darba – sāku mazgāt
kāpņu telpā sienas. Un ko jūs domājat – kaimiņiene to ierauga un
smīkņājoši nosaka: «Ko jūs te darāt? Pie mums neviens sienas
nemazgā.» Ārzemēs ielas cilvēki mazgā, vai tiešām tik neiedomājami
šķiet mazgāt sienas, gar kurām tev katru dienu jāstaigā?! Tad arī
sapratu, ka cilvēki te neapzinās savus pienākumus pret īpašumu –
viņi gaida, kad nāks kāds no malas un viņu vietā visu paveiks,»
nosaka kundze, kura vienīgā no uzrunātajiem neapdomājoties
piekristu mājas siltināšanai. «Es taču saprotu, ko tas nozīmē – tu
ieguldi līdzekļus savā īpašumā, kas pēc tam atmaksājas. Ja
privātmājā cilvēks saltu vai maksātu nesamērīgu summu par siltumu,
viņš taču rīkotos. Vai tiešām cilvēks privātmājā atšķiras no
cilvēka daudzdzīvokļu mājā?» retoriski jautā kundze.

«Kāpēc ne?» par siltināšanu saka arī Valērijs Semeņako, taču
tam seko jau zināmie pretargumenti: ekonomiskā situācija, ilgstošās
saistības, kas būtu jāuzņemas un kam gatavi iedzīvotāji
nebūtu.

Tas viss tikai apliecina, ka Pētera ielas 12 iedzīvotāji vēl
labu laiku būs dārgākās apkures «īpašnieki» pilsētā un, kamēr citi
kopā ar visām siltināšanas saistībām par apkuri maksās mazāk,
Pētera ielas nama cilvēki ik ziemu šķirsies no daudz lielākas
summas tikai par apkuri vien.

 

Foto: Ivars Veiliņš