«Galvenie mērķi, dodoties uz Ameriku, bija iemācīties angļu valodu un nopelnīt. Jā, kāds teiktu: ej taču uz kursiem un mācies! Bet man ir piemērs – 12 gadus skolā mācījos vācu valodu, taču zinu tikai piecus vārdus. Angļu valodā ir tāds labs teiciens: «Ja nelieto, tad tu zaudē.» Tas vistiešākajā mērā attiecas uz valodu – ja ikdienā šajā valodā nerunā, zināšanas pazūd. Tā ar mazu vārdnīcu rokās devos uz Ameriku mācīties angļu valodu, gadu studējot apmaiņas programmā. Divu mēnešu laikā jau labi runāju angliski, sameklēju darbu. Tiesa, varēju strādāt tikai minimālās stundas, jo students vairāk nedrīkst, viņam jāmācās. Taču pelnīju neslikti – 600 dolārus mēnesī, kas bija mana tēriņu nauda. Ne par dzīvošanu, ne ēšanu nebija jāmaksā, tāpēc tas bija, kā saka, atliektiem galiem.
Ziedonis Juhna, atgriezies no ASV un Īrijas:
Pēc gada atgriezos Latvijā, vēl pamācījos, izveidoju ģimeni, strādāju būvmateriālu veikalā «Pilsēta» par nodaļas pārzini. Kad meitai Katrīnai palika četri gadi, nolēmu, ka man arī viņai jāiemāca angļu valoda, ģimenei arī derētu vairāk naudas, un visi devāmies uz Īriju. Protams, nebraucām uz dullo, jo mūs jau gaidīja kādi 14 jelgavnieki – mani klasesbiedri, kursabiedri, pagalma puikas. Meita sāka iet skolā, sieva strādāja par sekretāri, paralēli mācījās interjera dizainu, arī es pats jau pēc četrām dienām dabūju darbu. Lielākoties biju kvalitātes inspektors elektronikas un datoru rūpnīcās, kas pārbauda, vai šo preci var «laist tautā». Pirmos trīs mēnešus – 370 eiro nedēļā, pēc trim mēnešiem, ja pagarina līgumu, alga pieaug par desmit procentiem, un tā ik pēc trim mēnešiem ienākumi palielinās. Bija draugi, kuri sešus gadus vienā vietā nostrādājuši un pelnīja 800 – 900 eiro nedēļā.
Ņemot vērā, ka esmu brīvmākslinieks un nodarbojos ar tetovēšanu, atskārtu, ka tas ir ienesīgāks bizness. Oficiāli kļuvu par bezdarbnieku, bet neoficiāli pelnīju ar tetovēšanu. Ja Latvijā tetovēšanas salonus var saskaitīt uz divu roku pirkstiem, tur katrā pilsētā bija gandrīz tik, cik mums visā valstī. Dienā nopelnīju tik, cik daži nedēļā.
Viss bija ļoti labi, taču apmierinātība ar dzīvi tur beidzās, līdz ko ielaida poļus. Tie «nosita» darba cenas, mainīja īru attieksmi pret latviešiem. Līdz ar viņiem te sākās rasisms, jo īriem nepatika poļi, bet mūs pieskaitīja pie viņiem, jo arī esam viesstrādnieki. Arī meita vairs negribēja iet uz skolu. Biju aizbraucis ar domu – divus trīs gadus pastrādāšu, atgriezīšos Latvijā, taču viss mazliet ieilga. Bet es zināju, ka manas mājas ir Jelgavā un es atgriezīšos, tādas patriotiskas jūtas mani vadīja. Tiesa, tāds noskaņojums bija tikai retajam, lielākā daļa latviešu uzskata – ko es Latvijā esmu pazaudējis, ko es tai bedrē darīšu…
Tā nu mēs ar meitu Katrīnu augustā atgriezāmies, un izdarīto nenožēloju. Kā aklai vistai grauds man laimējās darbs Svētās Trīsvienības baznīcas tornī – atgriežoties ieraudzīju sludinājumu un pieteicos. Bez jebkādiem blatiem. Meita mācās 4. pamatskolas 4. klasē un ir sajūsmā par latviešu skolu, katra diena viņai ir kā jauns piedzīvojums. Sieva palika Īrijā – mēs izšķīrāmies.
Ar savu izvēli esmu apmierināts, vienīgais, kas man pietrūkst no turienes – latvieši tur ir kā kopiena, viens otru atbalsta, tur cits uz citu var paļauties, bet te – katrs pats par sevi. Vai tiešām ir jānonāk svešumā, lai sāktu cienīt viens otru un justos kā no vienas tautas? Nenoliegšu, šobrīd esmu tā persona, kas atrunā no došanās svešumā citus. Kādam taču Latvija ir «jātur», kas tad te notiks, ja mēs visi aizbrauksim? Ja ir vēlme strādāt, patiesībā var iztikt arī te. Mums ir tikai viena nelaime: čīkstēt mākam, darīt negribam.»
Sagatavoja Ritma Gaidamoviča, foto Ivars Veiliņš
18.4 °C,
2 m/s,
91.1 % 
18.4 °C,
2 m/s,
91.1 %