27.1 °C, 3.2 m/s, 48.9 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāCilvēks 70 gadu dzīves laikā grēko 80 000 reižu
Cilvēks 70 gadu dzīves laikā grēko 80 000 reižu
13/01/2016

Vai Dievs ir? Kāpēc bija Jēzus Kristus? Kāpēc ir vajadzīga baznīca? Šie ir trīs galvenie jautājumi, kurus skaidrojot uz diskusiju par garīgām tēmām jelgavniekus vedināja arhibīskaps Jānis Vanags.

«Saskaroties ar domām par Dievu, vai katram kristietim dialogā
ar sabiedrību nākas atbildēt uz šiem trīs lielajiem jautājumiem,»
norāda Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps
J.Vanags, piebilstot, ka pasaule kļūst arvien reliģiskāka. Viņš
Jelgavā viesojās otrdienas vakarā Zemgales reģiona Kompetenču
attīstības centra rīkotā pasākumā «Iedvesmas telpa».

Lai atbildētu uz paša izvirzīto pirmo jautājumu par to, kas ir
Dievs, arhibīskaps talkā ņēma zinātni, piebilstot, ka pēc
izglītības ir dabaszinātņu skolotājs. «Pagājušā gadsimta 60. gados
zinātniskajā domā notika liels apvērsums, jo parādījās teorija, ka
Visums nevis ir bijis vienmēr, bet radies sprādziena rezultātā. Tā
kā tam nav racionāla izskaidrojuma, lielais jautājums ir, kāpēc
Visums sākās tā, kā sākās. Ir trīs iespējamie atbilžu varianti.
Pirmais: tā ir nejaušība, kurai varbūtība, ka rezultāts būs tieši
tāds, kāds ir, ir nulle. Otrais: multiversa teorija, kas uzskata,
ka nepārtraukti rodas milzīgs daudzums visumu, un mūsējais
vienkārši ir šāds. Bet to nevar ne konstatēt, ne pierādīt. Un
trešais: aiz tā stāv nolūks. Patiesībā zinātnē ir ļoti daudz
mājienu uz to, ka Visums ir varen liela saprāta darbs, kas liek
ticēt Dieva esamībai, bet par to pārliecināt var tikai katra paša
personīgā pieredze,» tā arhibīskaps.

Ja uz pirmo jautājumu daļai zālē sēdošo bija atbilde, tad ar
otro jautājumu, kāpēc bija nepieciešams Jēzus Kristus, gāja grūtāk.
«Dievu nevar nolikt uz galda un izpreparēt – mēs par Viņu varam
zināt tikai to, ko Viņš pats mums par sevi atklāj. Un mēs kaut kādā
mērā esam atbildīgi sava radītāja priekšā – mums jādod vērtējums
par dāvanu, ko esam no viņa saņēmuši, – savu dzīvi: ko es esmu ar
to izdarījis? Vairums no mums jūtas diezgan labi – mēs nelaupām,
nenogalinām, neizvarojam, un mūsu labajiem darbiem būtu jābūt
vairāk par sliktajiem; ar to vajadzētu pietikt. Bet tagad
iedomājieties, ka es gaidu jūs ciemos un cepu omleti. Iesitu pannā
50 olas, bet tad pēkšņi patrāpās viens vanckars. Es nodomāju, ka
tas jau nekas un labo olu bija vairāk, iemaisu to omletē un ceļu
galdā. Jūs to ēdīsiet? Nē, teiksiet, ka smird. Tā arī ir ar mūsu
dzīvi. Ja viņa priekšā stāsieties kaut ar vienu sliktu darbu, Dievs
teiks tāpat,» par atbildību Dieva priekšā saistībā ar savu dzīvi
stāsta J.Vanags. Viņš norāda, ka Bībelē ir 613 baušļi, kuri
cilvēkiem jāievēro, bet vienkāršotajā variantā tiek postulēti vien
desmit, bet arī to ievērošana cilvēkiem rada grūtības. «Baušļi ir
definēti tāpēc, lai mēs cits citu nemocītu,» uzskata arhibīskaps.
«Neviens nav bez grēka, tāpēc jautājums ir nevis par to, vai es
grēkoju, bet cik reizes dienā es grēkoju. Piemēram, es, braucot uz
Jelgavu, sagrēkoju trīs reizes. Viena no tām – es sadusmojos uz
agresīvu braucēju savā priekšā. Tas nozīmē, ka es viņu ar dusmām
nokāvu savā sirdī,» atzīst arhibīskaps. Viņš aprēķinājis, ka
cilvēks 70 gadu dzīves laikā grēko 80 000 reižu. «Lai būtu
nolādēts, pietiek ar vienu grēku, tāpēc rodas jautājums, ko mēs
varam darīt lietas labā. Atbilde ir – neko, jo tas viss jau ir
noticis. Tieši tāpēc, lai mēs varētu stāties Dieva priekšā, viņš
sūtīja Jēzu Kristu, kurš nodzīvoja to perfekto bauslības piepildīto
dzīvi,» stāsta arhibīskaps. Zālē izskanēja, ka cilvēks tomēr var
kaut ko darīt lietas labā – nožēlot grēkus, tomēr arhibīskaps
norādīja, ka arī grēksūdze darbojas tā paša iemesla dēļ, ka Kristus
ir miris par mums. «Iedomājieties, ka jūs esat iegājis bankā,
piedraudējis ar pistoli un atņēmis naudu. Izejot ārā, jūs sagūsta
policija. Domājat, ka, pasakot, ka jums ir ļoti žēl un neviens taču
nav cietis, un atdodot atpakaļ naudu, jūs izspruktu? Kāpēc lai
Dievs to piedotu?» pārdomas rosina J.Vanags.

«Svētais Ignācijs no Lojolas ir aprakstījis sātana stratēģiju,
kā cilvēkus dabūt pie sevis. Viņš izvirza trīs soļus. Pirmais –
uzāķē cilvēku uz īpašuma. Otrais – panāk, lai cilvēks uzskata: tā
dēļ, kas viņam pieder, viņam pienākas īpaša attieksme. Trešais –
cilvēks sāk veidot savu identitāti uz tā pamata, kas viņam pieder:
man pieder tas un tas, es esmu tas un tas. Un tad velns paņem
cilvēku aiz deguna un vazā, kur patīk. Cilvēks netiek brīvs, jo
viņam ir pārāk daudz šo pavedienu, kas piesaista,» norāda
arhibīskaps. Te palīdzēt var iešana baznīcā, jo saskaņā ar Bībeli
baznīca ir Kristus ķermenis šajā pasaulē. Tikai esot tajā, cilvēkam
veidojas pareizas attiecības ar Dievu. «Cilvēks pats sev ir
visinteresantākais, tomēr savu identitāti viņš iegūst tikai
attiecībās. Ja mēs gribam uzzināt, kas patiesi esam, dziļāko
būtību, jāskatās pēc mūsu attiecībām ar Dievu,» ir pārliecināts
arhibīskaps.

Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs