Pilsētā

Ko pilsēta var izdarīt par gandrīz četriem miljoniem latu? Piemēram, veselu gadu jelgavniekiem nodrošināt sociālo palīdzību vai arī uzturēt visas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādes. Kāpēc četri miljoni latu? Tāpēc, ka pat pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem tieši šāda varētu būt summa, ko aplokšņu algu saņēmēji Jelgavā ik gadu nesamaksā nodokļos. Bet tajā pašā laikā šie nodokļu nemaksātāji vēlas, lai viņu bērniem būtu vieta pašvaldības dārziņā, lai grūtā brīdī tiktu piešķirta sociālā palīdzība…

Kristīne Langenfelde

Ko pilsēta var izdarīt par gandrīz četriem miljoniem
latu? Piemēram, veselu gadu jelgavniekiem nodrošināt sociālo
palīdzību vai arī uzturēt visas pašvaldības pirmsskolas izglītības
iestādes. Kāpēc četri miljoni latu? Tāpēc, ka pat pēc
vispieticīgākajiem aprēķiniem tieši šāda varētu būt summa, ko
aplokšņu algu saņēmēji Jelgavā ik gadu nesamaksā nodokļos. Bet tajā
pašā laikā šie nodokļu nemaksātāji vēlas, lai viņu bērniem būtu
vieta pašvaldības dārziņā, lai grūtā brīdī tiktu piešķirta sociālā
palīdzība…       

Ja nerunājam tikai par aplokšņu algām, bet gan par
kopējo ēnu ekonomikas īpatsvaru Latvijā, tad speciālisti lēš, ka
tie ir aptuveni 40 procenti, kā dēļ valsts budžetam gar degunu ik
gadu aiziet teju divi miljardi latu neiekasētu nodokļu. Nākamgad
atkal valsts budžets jākonsolidē par 150 miljoniem latu, bet tas
nebūtu jādara, ja vien mēs paši sāktu apjaust, ka valsts budžetu
veidojam mēs ar saviem nodokļiem un tikai no mums ir atkarīgs, kā
dzīvosim. Latvijas Darba devēju konfederācija sākusi kampaņu «Man
uzspļaut», kurā aicina iedzīvotājus atbalstīt godīgu nodokļu
maksāšanu – kā sekotāji šai akcijai jau pieteikušies gan uzņēmumi,
gan privātpersonas, gan veselas nozaru asociācijas. Taču – vai ar
to pietiek, lai mainītu cilvēku domāšanu?

«Tas nav izdomāts – tā ir reāla situācija no dzīves: zvana
pensionāre uz Latvijas Radio un uzdod jautājumu: vai tiešām mūsu
valstī trūkst papīra, ka nevaram nodrukāt vairāk naudas, lai būtu,
par ko normālas pensijas maksāt? Un tajā brīdī apjaut, cik
elementāras lietas nesaprot latvietis… Tad kā mēs varam gribēt,
lai cilvēks izprot nodokļu maksāšanas jēgu, ja viņam nav saprotams,
no kā vispār veidojas valsts budžets?» jautā LLU Sociālo zinātņu
fakultātes asociētā profesore Signe Dobelniece.

«Mums taču pienākas labi dzīvot – tā ir galvenā frāze, kas skan
cilvēku galvās. Mēs esam Eiropas Savienībā, un, ja citi tur dzīvo
labi, tātad arī mums tā jādzīvo! Mēs visi naski salīdzinām, kādas
tur algas un kādas mums, kādi tur pabalsti un kādi mums, taču –
kurš domā par to, ar kādu darbu tas ir panākts? Kāpēc mēs
nesalīdzinām, ar kādu atbildību un likumpaklausību tur iedzīvotāji
maksā nodokļus un kā to darām mēs? Tur jau ir tā būtiskākā
atšķirība,» spriež S.Dobelniece, kurai ir viedoklis par to, kāpēc
katrs otrais mūsu valsts iedzīvotājs atbalsta nodokļu nemaksāšanu
un pat neuzskata to par nosodāmu rīcību.

Vai jūs esat pamanījusi akciju «Man uzspļaut»?
Esmu gan pamanījusi, bet sākumā man šis sauklis šķita nepieņemams –
pārāk skarbi… Bet, ja tā padomā, tad saproti, ka tas ir tiešs
trāpījums. Patiesībā ir vēl trakāk: cilvēks uzspļauj nodokļu
maksāšanai un turklāt vēl skaidri apzinās, ka uzspļauj.

Kādi, jūsuprāt, ir iemesli, kas ļauj tā viegli sadzīvot ar
to uzspļaušanu?
Manuprāt, galvenais iemesls ir cilvēku egoisms. Cilvēks domā tikai
par šodienu – viņam vajag, lai viss būtu jau šodien. Trūkst
ilgtermiņa domāšanas, cilvēks nedomā par nākotni. Pats nav gatavs
ieguldīt neko, bet izvirza prasības: man vajag, lai būtu labi ceļi,
lai būtu laba veselības aprūpe, izglītības sistēma. Ja tā nav, tad
valsts vai pašvaldība vainīga. Bet kas ir valsts? Valsts jau neražo
naudu! Budžets veidojas no mūsu nodokļiem, bet, ja paši nodokļus
nemaksā, tad kā var gribēt un vēl jo vairāk – pieprasīt, lai tiktu
nodrošināta virkne pakalpojumu?!

Un kā jūs šajā kontekstā skatāties uz ideju, piemēram,
veselības aprūpi par valsts naudu nodrošināt tikai nodokļu
maksātājiem?
Tas būtu tikai taisnīgi – tāds pirmais solis, kas praksē parādītu:
ja tu nemaksā nodokļus, tad tev kaut kas arī nepienākas. Iespējams,
tas ir viens no retajiem veidiem, kas varētu likt cilvēkiem
aizdomāties ātrāk. Ir jau, protams, skaisti 30 gadus vecam cilvēkam
stāstīt, cik nodokļu maksāšana ir svarīga, jo citādi viņš 70 gados
nesaņems pensiju, bet tas nestrādā. Mūsu valstī vīriešu vidējais
mūža ilgums ir 67 gadi – tad kurš domā par pensiju?! Tāpat nestrādā
frāzes: ja tu nemaksāsi nodokļus, taviem vecākiem nebūs pensijas.
Augstskolā mācu sociālo politiku, un, kad tiekam līdz pensiju
sistēmai, jauniešiem mutes ir vaļā – viņiem nav nekādas saprašanas
par to, kā tiek rēķinātas pensijas. Un tad viņi man jautā: vai
tiešām viss ir tikai slikti? Uz ko es atbildu, ka var jau arī
pozitīvāk – mēs varam atļauties katram pensionāram maksāt 1000 latu
pensiju, bet… pensiju tad maksāsim no 100 gadu vecuma! 1000 latu
pensija – pozitīva un reāla vēsts, bet tā ir jāsaskaņo ar valsts
iespējām.

Vai redzat vēl kādu jomu, kur varētu ieviest diferencētu
sadalījumu starp nodokļu maksātājiem un nemaksātājiem?
Jā, kāpēc gan to nevarētu darīt arī izglītības sistēmā – ja vecāki
nodokļus nemaksā, tad bērnam nav tiesību pretendēt uz valsts
apmaksātu izglītību. Un tad jau katrs pats varētu izsvērt un uz
savas ādas izjust, kāds ieguvums ir no nodokļu maksāšanas, jo
šobrīd daudzi to nesaprot.

Vai tiešām, jūsuprāt, tas ir tikai egoisms?
Nē, ir arī otrs aspekts – tie iedzīvotāji, kuru algas ir pat zem
iztikas minimuma. Ja tava alga ir minimālā – 200 latu –, tad pēc
nodokļu nomaksas tu saņemsi 144 latus. Kā ar to izdzīvot? Protams,
ja vien ir iespēja, cilvēks izvairīsies no nodokļu nomaksas. Cita
lieta, ja tev alga ir kā Flikam – 20 000 latu. Tad pēc nodokļu
nomaksas pāri paliek vēl 14 000 latu, par kuriem var skaisti
dzīvot. Taču te ir otrs absurds, ko pierāda arī socioloģiskie
pētījumi, – arī tad, kad šis minimālās algas saņēmējs sāk pelnīt
vairāk, viņš vairs nav gatavs maksāt nodokļus. Viņš vienkārši tā ir
pieradis – tāda ir cilvēka daba.

Nodokļu nemaksāšana daudziem jau ir kā norma. Ne velti saka, ka
nodokļus šobrīd maksā tikai muļķi. Un tā arī rodas šis plašais
sabiedrības atbalsts nodokļu nemaksātājiem.

Bet tas nozīmē, ka sabiedrība būtībā atbalsta zagšanu –
varbūt cilvēks līdz tam neaizdomājas, bet nodokļu nemaksāšana taču
ir tev nepiederošas naudas zagšana.
Trakākais ir tas, ka šo zagšanu mēs iemācāmies savās ģimenēs. Jā,
varbūt skarbi skan, bet tā ir ģimene, kas šodien māca zagt – mamma
vai tētis nodokļus nemaksā, jaunietis to redz un pieņem par savu
modeli. Un tā mums tas velkas līdzi no sociālisma – tad jau arī
zagšana nebija nosodāma, jo… «es tikai kaut ko no darba
atnesu»… Un, oi, kā atnesa – apģērba visu ģimeni, remontēja
mājas, sēja dārziņus – kur nu kurais strādāja, pie tā arī ģimene
tika!   

Jūs pazīstat kādu, kas tiešām godprātīgi maksā visus
nodokļus un vienlaikus arī neveicina ēnu ekonomiku?
Laikam jau sevi. Es tiešām nekad neko nepērku «no rokas»,
nemaksājot nodokļus, vienmēr visur paņemu čekus, nekādas pateicības
arī nevienam nekad neesmu devusi. Man šķiet tikai pašsaprotami, ka,
braucot autobusā, es paņemu biļeti. Ir jau tādi, kas neņem, jo «kam
man tas papīriņš vajadzīgs» vai arī «lai jau šoferītim tiek», bet
tā atkal ir elementāra cilvēku nezināšana – tu jau vari to
«papīriņu» nepaņemt, bet pēc tam nebrēc, ja vienā dienā tavu
autobusa reisu slēgs kā nerentablu… Zinu, ka apkalpojošā sfēra ir
tā, kur čekus bieži piemirst, bet es, piemēram, eju uz frizētavu
«Šarms», un man tur tiešām vienmēr izsit arī čeku – pat neatceros,
ka būtu bijis speciāli tas jāprasa! Tas jau ir tas muļķīgākais –
cilvēks nesaprot, ka, it kā labu gribēdams un nepaņemot čeku, viņš
patiesībā pats sev nodara skādi. Arī darba vietās par mani tiek
maksāti visi nodokļi.

Bet jūs taču arī tajā pašā sociālismā esat
augusi…
Esmu gan, bet es jau teicu, ka tā ir ģimene, kas ieaudzina zagšanu.
Mana mamma strādāja augstskolā. Nu, ko viņa varēja mājās atnest?
Kādu zīmuli?! Manā ģimenē nebija tādas izvairīšanās un mājās
stiepšanas tradīcijas, tāpēc varbūt arī esmu izaugusi tāda
likumpaklausīga. Es ļoti labi apzinos – ja mēs nodokļus nemaksāsim,
valstij nebūs naudas; ja tas vēl ies plašumā, tad diezin vai mēs
aizdomājamies par sekām – kas notiks, kad vienā dienā pensijas
nevis «apgriezīs», bet «nogriezīs» pavisam, jo naudas nebūs, skolas
aizslēgs vai tās būs tikai maksas, ceļi sabruks…

Bet ir taču Starptautiskais Valūtas fonds, kas aizdos, un
Grieķijas pieredze, ka var arī neatdot…
Jā, ir, bet ir arī nianse – Grieķijai ir cits svars ES. Ja bruks
Grieķija, tā līdzi paraus virkni valstu. Bet Latvija? Nedomāju, ka
kādam tur Eiropā īpaši rūp Latvijas liktenis… Mēs esam tik mazi,
ar tik mazu ietekmi… Tieši tas mums būtu jāapzinās – mēs palīdzēt
varam vienīgi paši sev! Jau tā ir objektīvi, ka nodokļu ieņēmumi
valstī sarūk – cilvēki izbrauc, nodokļu maksātāju kļūst mazāk…
Veidojas tāds kā apburtais loks: es kaut ko gaidu, bet – nav jau no
kā gaidīt! Un tajā brīdī ir jāsaprot, ka, nemaksājot nodokļus, mēs
vairojam nabadzību.

Vai jums ir kāds redzējums, kas varētu veicināt mūsu
nodokļu maksātāju apziņu?
Ja kādam būtu gatava formula, tad viņš noteikti būtu ticis pie
Nobela prēmijas. Protams, viena šāda akcija neko nemainīs, bet
vismaz aizdomāties var likt… Manuprāt, ir nepieciešama vairāku
faktoru sakritība, lai situācija ilgtermiņā mainītos. Pirmām kārtām
iedzīvotājiem ir jāizjūt atbildīgāka iekasēto nodokļu tērēšana no
valsts puses; cilvēki ir jāizglīto, lai mums neklibotu zināšanas
tādos pamatjautājumos kā valsts budžeta veidošanās; ģimenes rocībai
ir jākļūst lielākai un noteikti jābūt apziņai, ka nodokļu
nemaksāšana ir krimināli sodāma. Tikai tad, kad šie nosacījumi
izpildīsies, mēs varam cerēt uz situācijas uzlabošanos. Tas
noteikti nenotiks tik drīz, kad mums, līdzīgi kā skandināviem
šobrīd, varētu būt gods nomaksāt visus nodokļus.

Foto: Ivars Veiliņš