15.6 °C, 3 m/s, 72.4 %

Izglītība

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsIzglītībaCitās Eiropas valstīs šogad studē 68 LLU studenti
Citās Eiropas valstīs šogad studē 68 LLU studenti
24/04/2011

Šajā studiju gadā ERASMUS programmas gaitā dažādās ārvalstu augstskolās studē 68 LLU studenti (iepriekšējā studiju gadā tie bija 65 studenti), vienlaikus šogad arī 31 LLU docētājs piedalījies apmaiņas programmā un lasījis lekcijas partneraugstskolu studentiem.

Šajā studiju gadā ERASMUS programmas gaitā dažādās
ārvalstu augstskolās studē 68 LLU studenti (iepriekšējā studiju
gadā tie bija 65 studenti), vienlaikus šogad arī 31 LLU docētājs
piedalījies apmaiņas programmā un lasījis lekcijas
partneraugstskolu studentiem.

LLU mācību prorektors Arnis Mugurēvičs neslēpj, ka joprojām
vairāk mūsu studentu vēlas mācīties kādā ārvalstu augstskolā nekā
citu valstu studenti iekāro mācības LLU. «Tas, protams, ir
likumsakarīgi, jo mēs esam tikai šī ceļa pašā sākumā. Pirmkārt,
Latvija nav īpaši interesanta ārvalstu studentiem, jo mēs esam
neliela valsts kaut kur Eiropas maliņā. Otrkārt, studenti labprātāk
izvēlas valstis, kur ir pievilcīgāki laika apstākļi – Spāniju,
Itāliju, Portugāli –, un šajā konkurencē zaudē itin visas
ziemeļvalstis, ne tikai Latvija. Treškārt, LLU nav arī pievērsusi
tik lielu uzmanību sevis reklamēšanai, lai izraisītu plašu ārvalstu
studentu interesi par mums,» spriež A.Mugurēvičs.

Tieši tāpēc tiem citu valstu studentiem, kas vēlas nokļūt LLU,
tas iespējams bez lielām grūtībām, bet mūsu studentiem, kas vēlas
studēt ārvalstīs, ir jāiztur pamatīgs konkurss. «Tāpēc var teikt,
ka šobrīd iespēju kādu semestri mācīties citā augstskolā var iegūt
tikai paši labākie. Viens no klupšanas akmeņiem noteikti ir valoda,
jo diemžēl tikai nedaudziem tā ir tik augstā līmenī, lai spētu
pretendēt uz vietu citā augstskolā, kur programma jāapgūst angļu
valodā. Protams, konkursos tiek ņemta vērā arī vidējā atzīme
mācībās,» tā A.Mugurēvičs. 

Tomēr tie, kas konkursu iztur un šo iespēju izmanto, visi kā
viens ir apmierināti. Vienam tas bijis pamatīgs mācību posms, kas
krasi atšķiras no studijām LLU, otram varbūt vairāk pieredzes
apmaiņa, kontaktu iegūšana, bet ikviens no šiem studentiem atzīst,
ka, atgriežoties LLU, viņu dzīves uztvere mainās, redzeslauks ir
paplašinājies un tiek pieļauts, ka maģistra vai doktora grāds tiks
iegūts kādā no Eiropas augstskolām.

A.Mugurēvičs tieši šo – vertikālo – studentu migrāciju uzskata
par vērtīgāko. «Šķiet, ka bieži vien studentu migrācija tiek
pārprasta, jo šobrīd vairāk tiek izmantota iespēja bakalaura
programmas laikā kādu semestri pastudēt ārpus savas augstskolas,
taču šāda horizontālā migrācija nav tā, kas sniedz lielāko
ieguvumu. Uzskatu, ka nākotnē Eiropā vairāk ir jāveicina vertikālā
migrācija, kad students katru no grādiem var iegūt savā augstskolā,
piemēram, LLU viņš saņem bakalauru, tad izvēlas programmu maģistra
grādam un to jau iegūst kādā citā Eiropas augstskolā vai līdzīgi –
citas valsts bakalaura grāda ieguvējs turpina studijas maģistratūrā
LLU. Jo, ja viss šis mācību cikls notiek vienā augstskolā, tad
neizbēgami kaut kas studiju programmā pārklājas un tas nav tik
saistoši kā izvēloties citu augstskolu,» skaidro A.Mugurēvičs.

Jāpiebilst, ka gan mūsu studenti, gan docētāji, piedaloties šajā
apmaiņas programmā, saņem ERASMUS stipendiju, tāpēc viņu skaits
atkarīgs no piešķirtā finansējuma ERASMUS programmai. Finansējums
tiek piešķirts gan no Eiropas Komisijas, gan no valsts budžeta.
Līdzīgi kā citu Eiropas valstu studenti, arī mūsējie pēdējos gados
visbiežāk izvēlas doties mācīties uz tādām dienvidu valstīm kā
Grieķija, Spānija, Portugāle. Pasniedzējiem un darbiniekiem gan
neesot izteikti populārāko valstu – viņi brauc gan uz ziemeļiem
(Norvēģija, Īslande, Somija), gan uz dienvidiem (Grieķija,
Portugāle, Spānija).

Katru dienu četras stundas bibliotēkā

Edgars Rudzītis, LLU Meža fakultātes students, šajā
mācību gadā studējis Francijā, Kokapstrāde akadēmijā
Nantē:

«Protams, sākumā bija mazliet grūti pierast, ka tūlīt pēc
pēdējās lekcijas zvana neviens mājās nedodas. Tas tur šķiet
pašsaprotami – ja tev lekcijas beidzas pulksten 14, tad vismaz līdz
pulksten 18 tu sēdi bibliotēkā un studē, lasi literatūru, veic
piezīmes… Mums lekcijas bija sadalītas rīta un vakara blokos no 8
līdz 14 un no 14 līdz 18, taču jebkurā gadījumā studenti strādāja
pilnu darba dienu no pulksten 8 līdz 18. Arī tad, ja lekcijas sākās
divos, jau astoņos no rīta visi bija pie bibliotēkas durvīm un
gatavi darbam. Man šķiet, ka tā galvenā atšķirība, kāpēc viņi
studiju procesu uztver tik nopietni, ir tā, ka viņiem jau ir
pilnīgi skaidrs mērķis, uz kuru viņi virzās. Kā ir pie mums?! Tu
nomācies tos četrus piecus gadus augstskolā un tad vispār sāc
domāt, kurā jomā var atrast darbu un kur arī reāli strādāt. Bet
viņi soli pa solim virzās uz savu mērķi jau no skolas laika.
Protams, man grūti spriest, vai tas tā notiek visā Francijā, bet
šajā milzīgajā studentu pilsētā Nantē tas bija ļoti jūtams. Vēl kas
– viņi neiegūst tādu vispārīgu augstāko izglītību, viņiem ir savs
profils, kurā viņi iet maksimāli dziļi, lai kļūtu par savas jomas
profesionāļiem.

Pārsteidza arī tas, ka viņi pārsvarā augstskolā strādā grupu
darbus – ir uzdevums, ko pilda kopā vesela grupa. Grupai ir savs
atbildīgais menedžeris, uzdevumi tiek sadalīti un top viens
pamatīgs, izstrādāts darbs, pie kura studenti strādā dienām. Te
atkal ir tā krasā atšķirība no Latvijas augstskolām, kur uzdoto
students visbiežāk cenšas izpildīt pēdējā naktī pirms darba
nodošanas. Tur savukārt šāda sistēma nevienam pat prātā neienāktu –
dara visi, visu un pamatīgi, jo pretējā gadījumā tas draud ar to,
ka tu iegāzīsi veselu grupu.

Tāpat viņiem lekcijas pārsvarā notiek prezentāciju veidā, un
visi šie mācību materiāli tiek dalīti un ir pieejami arī speciāli
izveidotā datu bāzē.

Arī studentu dzīve tur ir pavisam cita – ja Jelgavā viss
pārsvarā koncentrējas kojās, tad tur studenti atpūšas citādi. Ir
kopīgas intereses – grupa savācas un, piemēram, dodas izbraukumā ar
jahtu, kartingiem, paceļo pa Eiropu. Šādi piedāvājumi no kopīgās
datu bāzes tev regulāri nāk uz e-pastu un tu vari izvēlēties, kam
pievienoties.

Tagad man priekšā ir diplomdarba izstrāde, bet jau šobrīd, pēc
Francijā piedzīvotā, apsveru iespēju maģistra grādu iegūt kādā
ārvalstu augstskolā. Šobrīd apskatu divus variantus – Kanādu, kur
gan pašam jāmeklē stipendija, un Nīderlandi, kas pievilcīga ar to,
ka augstākā izglītība valstī ir bezmaksas.

Protams, viegli jau nav iegūt iespēju studēt ārzemēs, bet tas
nav arī neiespējami. Francijas gadījumā man tas grūtības
nesagādāja, jo kursā man bija augstākā vidējā atzīme un arī angļu
valoda ir kā mana otrā valoda. Piekrītu, ka visbiežāk tieši valoda
studentiem rada barjeru. Ja tā lēš, tad no mana kursa tas būtu pa
spēkam labi ja vēl diviem studentiem…»

Lauksaimniecība vai dzīvības zinātne – kas skan
labāk?

Aija Dižgalve, LLU Lauksaimniecības fakultātes
daiļdārzkopības pasniedzēja, lasījusi lekcijas Spānijā, Valensijas
Politehniskajā universitātē:

«Lauksaimniecība Spānijā ir attīstīta un arī perspektīva nozare
– mandarīnu, apelsīnu, vīnogulāju plantācijas, arī dārzeņu
audzēšana –, tieši tāpēc arī jaunieši izvēlas to studēt. Tā varbūt
ir tā būtiskākā atšķirība no Latvijas, kur pēdējos gados jauniešu
interese par studijām lauksaimniecības jomā nav plaša. Taču, no
otras puses, tā nav tikai Latvijas specifika. Man ir bijusi iespēja
iepazīt darbu arī citās Eiropas augstskolās un, piemēram, Prāgā ir
augstskolas, kas jau mērķtiecīgi, lai pievilinātu studentus,
spiestas meklēt dažādus āķus – tur ir universitāte, kuras nosaukums
čehu valodā tā arī skan «lauksaimniecības universitāte», bet, lai
piesaistītu ārzemju studentus, angļu valodā augstskolas nosaukums
ir mainīts un tas latviski tiešā tulkojumā skanētu «dzīvības
zinātne». Tā ka katrs jau meklē savu ceļu.

Taču, runājot par Spānijas piemēru, jāatzīst, ka visvairāk
pārsteidza tas, cik daudz laika studenti pavada, strādājot
patstāvīgi. Jau lekcijas laikā viņi nemitīgi jautā, kur vēl par šo
jomu var kaut ko uzzināt, izlasīt… Viņi ir gatavi mācīties paši,
bet mūsu studenti šai ziņā ir daudz kūtrāki. Iespējams, ka tas
daļēji var būt saistīts ar zināmu depresiju, ko arī es jūtu savos
LLU studentos – diemžēl tā sociāli ekonomiskā situācija valstī
šobrīd nav tā labākā, taču vienlaikus gan jāatzīst, ka Latvijā
skolēns un students jau no laika gala nav radināts pie tādas
patstāvības mācībās. Tā bija mana galvenā atziņa, ko atvedu no
Spānijas un šobrīd cenšos arī iedzīvināt lekcijās LLU – ļaut
studentiem vairāk strādāt patstāvīgi –, taču diemžēl viņi to
neuzņem ar īpašu prieku.

Taču kopumā, ja runājam par izglītības līmeni, es nedomāju, ka mūsu
studenti atpaliek – mēs esam konkurētspējīgi savās zināšanās!
Vienīgi, protams, materiāli tehniskā bāze viņiem ir modernāka, bet
tai pat laikā nevar teikt, ka mūsu laboratorijas būtu pilnībā
nevecojušas un mēs strādātu ar tādu tehniku, ko citur jau vairs
neizmanto.»

«15 no 100 studentiem jau ir labs apmeklējums»


Zane Jaundžeikare, LLU
Tehniskajā fakultātē studē inženierzinātnes, vienu semestri
mācījusies Čehijā, Jana Evangelista Purkines
universitātē:

«Mani jau brīdināja, ka 3.
kurss nav tas labākais, kad izvēlēties apmaiņas studiju programmu –
priekšmetu ir ļoti daudz un ne visus iespējams nokārtot citā
augstskolā, tāpēc to tagad izjūtu ļoti skaudri: atgriezos un parādu
gūzma māc mani nost, līdz gada beigām jāpaspēj tik daudz vēl
nokārtot, bet gan jau tikšu galā. Tas tik un tā bija to vērts!
Čehiju izvēlējos ļoti apzināti, jo šajā valstī jau dzīvo mani
draugi, zināju arī dažus vārdus čehu valodā un patiesībā šī valsts
man tiešām patīk – tā ir tik līdzīga Latvijai, ka nav jāizjūt kādas
būtiskas kultūras vai citas atšķirības. Ja jāsaka godīgi, tad
mācības Čehijā, nu vismaz šajā augstskolā, nav tās grūtākās. Tur
jau pat klīst tādas valodas, ka, ja no 100 studentiem uz lekciju
ierodas 9, tas ir normāli, bet, ja 15, tad jau pasniedzējs ir
pārsteigts par tik kuplu apmeklējumu – un, kā likums, visi šie 15
būs nevis čehi, bet apmaiņas studenti no citām valstī. Tieši viņi
mani disciplinēja visvairāk, piemēram, vācieši, kas tiešām mācībām
pieiet ļoti nopietni – nu, nevaru taču es atpalikt! Paradoksāli, ka
pie šāda mācīšanās stila čehi visbiežāk vienlaikus apgūst divas
bakalaura programmas – tur bija tādi, kas vienlaikus studēja
ģeogrāfiju un angļu filoloģiju, sporta pedagoģiju un ģeogrāfiju…
Neapšaubāmi, laboratoriju bloks viņiem ir ļoti moderns un nopietns,
taču tai pat laikā grūti saprast, ka laboratorijas viņi izmanto,
tikai izstrādājot bakalaura darbus, bet ikdienā laboratorijas darbu
viņiem praktiski nav. Kā cilvēks var sākt strādāt laboratorijā, ja
mācību procesā ar to nesaskaras? Mana galvenā atziņa pēc viena
semestra Čehijā – dzīvē nevajag darīt darbus tikai pieraduma pēc,
ir jāmeklē vērtības. Iespējams, ka pēc bakalaura studijām meklēšu
iespēju mācības turpināt kādā citā Eiropas valstī.»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto no studentu
un pasniedzējas personīgā arhīva