Šajā studiju gadā ERASMUS programmas gaitā dažādās ārvalstu augstskolās studē 68 LLU studenti (iepriekšējā studiju gadā tie bija 65 studenti), vienlaikus šogad arī 31 LLU docētājs piedalījies apmaiņas programmā un lasījis lekcijas partneraugstskolu studentiem.
LLU mācību prorektors Arnis Mugurēvičs neslēpj, ka joprojām vairāk mūsu studentu vēlas mācīties kādā ārvalstu augstskolā nekā citu valstu studenti iekāro mācības LLU. «Tas, protams, ir likumsakarīgi, jo mēs esam tikai šī ceļa pašā sākumā. Pirmkārt, Latvija nav īpaši interesanta ārvalstu studentiem, jo mēs esam neliela valsts kaut kur Eiropas maliņā. Otrkārt, studenti labprātāk izvēlas valstis, kur ir pievilcīgāki laika apstākļi – Spāniju, Itāliju, Portugāli –, un šajā konkurencē zaudē itin visas ziemeļvalstis, ne tikai Latvija. Treškārt, LLU nav arī pievērsusi tik lielu uzmanību sevis reklamēšanai, lai izraisītu plašu ārvalstu studentu interesi par mums,» spriež A.Mugurēvičs.
Tieši tāpēc tiem citu valstu studentiem, kas vēlas nokļūt LLU, tas iespējams bez lielām grūtībām, bet mūsu studentiem, kas vēlas studēt ārvalstīs, ir jāiztur pamatīgs konkurss. «Tāpēc var teikt, ka šobrīd iespēju kādu semestri mācīties citā augstskolā var iegūt tikai paši labākie. Viens no klupšanas akmeņiem noteikti ir valoda, jo diemžēl tikai nedaudziem tā ir tik augstā līmenī, lai spētu pretendēt uz vietu citā augstskolā, kur programma jāapgūst angļu valodā. Protams, konkursos tiek ņemta vērā arī vidējā atzīme mācībās,» tā A.Mugurēvičs.
Tomēr tie, kas konkursu iztur un šo iespēju izmanto, visi kā viens ir apmierināti. Vienam tas bijis pamatīgs mācību posms, kas krasi atšķiras no studijām LLU, otram varbūt vairāk pieredzes apmaiņa, kontaktu iegūšana, bet ikviens no šiem studentiem atzīst, ka, atgriežoties LLU, viņu dzīves uztvere mainās, redzeslauks ir paplašinājies un tiek pieļauts, ka maģistra vai doktora grāds tiks iegūts kādā no Eiropas augstskolām.
A.Mugurēvičs tieši šo – vertikālo – studentu migrāciju uzskata par vērtīgāko. «Šķiet, ka bieži vien studentu migrācija tiek pārprasta, jo šobrīd vairāk tiek izmantota iespēja bakalaura programmas laikā kādu semestri pastudēt ārpus savas augstskolas, taču šāda horizontālā migrācija nav tā, kas sniedz lielāko ieguvumu. Uzskatu, ka nākotnē Eiropā vairāk ir jāveicina vertikālā migrācija, kad students katru no grādiem var iegūt savā augstskolā, piemēram, LLU viņš saņem bakalauru, tad izvēlas programmu maģistra grādam un to jau iegūst kādā citā Eiropas augstskolā vai līdzīgi – citas valsts bakalaura grāda ieguvējs turpina studijas maģistratūrā LLU. Jo, ja viss šis mācību cikls notiek vienā augstskolā, tad neizbēgami kaut kas studiju programmā pārklājas un tas nav tik saistoši kā izvēloties citu augstskolu,» skaidro A.Mugurēvičs.
Jāpiebilst, ka gan mūsu studenti, gan docētāji, piedaloties šajā apmaiņas programmā, saņem ERASMUS stipendiju, tāpēc viņu skaits atkarīgs no piešķirtā finansējuma ERASMUS programmai. Finansējums tiek piešķirts gan no Eiropas Komisijas, gan no valsts budžeta. Līdzīgi kā citu Eiropas valstu studenti, arī mūsējie pēdējos gados visbiežāk izvēlas doties mācīties uz tādām dienvidu valstīm kā Grieķija, Spānija, Portugāle. Pasniedzējiem un darbiniekiem gan neesot izteikti populārāko valstu – viņi brauc gan uz ziemeļiem (Norvēģija, Īslande, Somija), gan uz dienvidiem (Grieķija, Portugāle, Spānija).
Edgars Rudzītis, LLU Meža fakultātes students, šajā mācību gadā studējis Francijā, Kokapstrāde akadēmijā Nantē:
«Protams, sākumā bija mazliet grūti pierast, ka tūlīt pēc pēdējās lekcijas zvana neviens mājās nedodas. Tas tur šķiet pašsaprotami – ja tev lekcijas beidzas pulksten 14, tad vismaz līdz pulksten 18 tu sēdi bibliotēkā un studē, lasi literatūru, veic piezīmes… Mums lekcijas bija sadalītas rīta un vakara blokos no 8 līdz 14 un no 14 līdz 18, taču jebkurā gadījumā studenti strādāja pilnu darba dienu no pulksten 8 līdz 18. Arī tad, ja lekcijas sākās divos, jau astoņos no rīta visi bija pie bibliotēkas durvīm un gatavi darbam. Man šķiet, ka tā galvenā atšķirība, kāpēc viņi studiju procesu uztver tik nopietni, ir tā, ka viņiem jau ir pilnīgi skaidrs mērķis, uz kuru viņi virzās. Kā ir pie mums?! Tu nomācies tos četrus piecus gadus augstskolā un tad vispār sāc domāt, kurā jomā var atrast darbu un kur arī reāli strādāt. Bet viņi soli pa solim virzās uz savu mērķi jau no skolas laika. Protams, man grūti spriest, vai tas tā notiek visā Francijā, bet šajā milzīgajā studentu pilsētā Nantē tas bija ļoti jūtams. Vēl kas – viņi neiegūst tādu vispārīgu augstāko izglītību, viņiem ir savs profils, kurā viņi iet maksimāli dziļi, lai kļūtu par savas jomas profesionāļiem.
Pārsteidza arī tas, ka viņi pārsvarā augstskolā strādā grupu darbus – ir uzdevums, ko pilda kopā vesela grupa. Grupai ir savs atbildīgais menedžeris, uzdevumi tiek sadalīti un top viens pamatīgs, izstrādāts darbs, pie kura studenti strādā dienām. Te atkal ir tā krasā atšķirība no Latvijas augstskolām, kur uzdoto students visbiežāk cenšas izpildīt pēdējā naktī pirms darba nodošanas. Tur savukārt šāda sistēma nevienam pat prātā neienāktu – dara visi, visu un pamatīgi, jo pretējā gadījumā tas draud ar to, ka tu iegāzīsi veselu grupu.
Tāpat viņiem lekcijas pārsvarā notiek prezentāciju veidā, un visi šie mācību materiāli tiek dalīti un ir pieejami arī speciāli izveidotā datu bāzē.
Arī studentu dzīve tur ir pavisam cita – ja Jelgavā viss pārsvarā koncentrējas kojās, tad tur studenti atpūšas citādi. Ir kopīgas intereses – grupa savācas un, piemēram, dodas izbraukumā ar jahtu, kartingiem, paceļo pa Eiropu. Šādi piedāvājumi no kopīgās datu bāzes tev regulāri nāk uz e-pastu un tu vari izvēlēties, kam pievienoties.
Tagad man priekšā ir diplomdarba izstrāde, bet jau šobrīd, pēc Francijā piedzīvotā, apsveru iespēju maģistra grādu iegūt kādā ārvalstu augstskolā. Šobrīd apskatu divus variantus – Kanādu, kur gan pašam jāmeklē stipendija, un Nīderlandi, kas pievilcīga ar to, ka augstākā izglītība valstī ir bezmaksas.
Protams, viegli jau nav iegūt iespēju studēt ārzemēs, bet tas nav arī neiespējami. Francijas gadījumā man tas grūtības nesagādāja, jo kursā man bija augstākā vidējā atzīme un arī angļu valoda ir kā mana otrā valoda. Piekrītu, ka visbiežāk tieši valoda studentiem rada barjeru. Ja tā lēš, tad no mana kursa tas būtu pa spēkam labi ja vēl diviem studentiem…»
Aija Dižgalve, LLU Lauksaimniecības fakultātes daiļdārzkopības pasniedzēja, lasījusi lekcijas Spānijā, Valensijas Politehniskajā universitātē:
«Lauksaimniecība Spānijā ir attīstīta un arī perspektīva nozare – mandarīnu, apelsīnu, vīnogulāju plantācijas, arī dārzeņu audzēšana –, tieši tāpēc arī jaunieši izvēlas to studēt. Tā varbūt ir tā būtiskākā atšķirība no Latvijas, kur pēdējos gados jauniešu interese par studijām lauksaimniecības jomā nav plaša. Taču, no otras puses, tā nav tikai Latvijas specifika. Man ir bijusi iespēja iepazīt darbu arī citās Eiropas augstskolās un, piemēram, Prāgā ir augstskolas, kas jau mērķtiecīgi, lai pievilinātu studentus, spiestas meklēt dažādus āķus – tur ir universitāte, kuras nosaukums čehu valodā tā arī skan «lauksaimniecības universitāte», bet, lai piesaistītu ārzemju studentus, angļu valodā augstskolas nosaukums ir mainīts un tas latviski tiešā tulkojumā skanētu «dzīvības zinātne». Tā ka katrs jau meklē savu ceļu.
Taču, runājot par Spānijas piemēru, jāatzīst, ka visvairāk pārsteidza tas, cik daudz laika studenti pavada, strādājot patstāvīgi. Jau lekcijas laikā viņi nemitīgi jautā, kur vēl par šo jomu var kaut ko uzzināt, izlasīt… Viņi ir gatavi mācīties paši, bet mūsu studenti šai ziņā ir daudz kūtrāki. Iespējams, ka tas daļēji var būt saistīts ar zināmu depresiju, ko arī es jūtu savos LLU studentos – diemžēl tā sociāli ekonomiskā situācija valstī šobrīd nav tā labākā, taču vienlaikus gan jāatzīst, ka Latvijā skolēns un students jau no laika gala nav radināts pie tādas patstāvības mācībās. Tā bija mana galvenā atziņa, ko atvedu no Spānijas un šobrīd cenšos arī iedzīvināt lekcijās LLU – ļaut studentiem vairāk strādāt patstāvīgi –, taču diemžēl viņi to neuzņem ar īpašu prieku.
Taču kopumā, ja runājam par izglītības līmeni, es nedomāju, ka mūsu studenti atpaliek – mēs esam konkurētspējīgi savās zināšanās! Vienīgi, protams, materiāli tehniskā bāze viņiem ir modernāka, bet tai pat laikā nevar teikt, ka mūsu laboratorijas būtu pilnībā nevecojušas un mēs strādātu ar tādu tehniku, ko citur jau vairs neizmanto.»
Zane Jaundžeikare, LLU Tehniskajā fakultātē studē inženierzinātnes, vienu semestri mācījusies Čehijā, Jana Evangelista Purkines universitātē:
«Mani jau brīdināja, ka 3. kurss nav tas labākais, kad izvēlēties apmaiņas studiju programmu – priekšmetu ir ļoti daudz un ne visus iespējams nokārtot citā augstskolā, tāpēc to tagad izjūtu ļoti skaudri: atgriezos un parādu gūzma māc mani nost, līdz gada beigām jāpaspēj tik daudz vēl nokārtot, bet gan jau tikšu galā. Tas tik un tā bija to vērts! Čehiju izvēlējos ļoti apzināti, jo šajā valstī jau dzīvo mani draugi, zināju arī dažus vārdus čehu valodā un patiesībā šī valsts man tiešām patīk – tā ir tik līdzīga Latvijai, ka nav jāizjūt kādas būtiskas kultūras vai citas atšķirības. Ja jāsaka godīgi, tad mācības Čehijā, nu vismaz šajā augstskolā, nav tās grūtākās. Tur jau pat klīst tādas valodas, ka, ja no 100 studentiem uz lekciju ierodas 9, tas ir normāli, bet, ja 15, tad jau pasniedzējs ir pārsteigts par tik kuplu apmeklējumu – un, kā likums, visi šie 15 būs nevis čehi, bet apmaiņas studenti no citām valstī. Tieši viņi mani disciplinēja visvairāk, piemēram, vācieši, kas tiešām mācībām pieiet ļoti nopietni – nu, nevaru taču es atpalikt! Paradoksāli, ka pie šāda mācīšanās stila čehi visbiežāk vienlaikus apgūst divas bakalaura programmas – tur bija tādi, kas vienlaikus studēja ģeogrāfiju un angļu filoloģiju, sporta pedagoģiju un ģeogrāfiju… Neapšaubāmi, laboratoriju bloks viņiem ir ļoti moderns un nopietns, taču tai pat laikā grūti saprast, ka laboratorijas viņi izmanto, tikai izstrādājot bakalaura darbus, bet ikdienā laboratorijas darbu viņiem praktiski nav. Kā cilvēks var sākt strādāt laboratorijā, ja mācību procesā ar to nesaskaras? Mana galvenā atziņa pēc viena semestra Čehijā – dzīvē nevajag darīt darbus tikai pieraduma pēc, ir jāmeklē vērtības. Iespējams, ka pēc bakalaura studijām meklēšu iespēju mācības turpināt kādā citā Eiropas valstī.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto no studentu un pasniedzējas personīgā arhīva
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 % 
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 %