«Līdz šim veiktās aptaujas apliecina, ka 23. augusts lielākajai daļai Latvijas sabiedrības nav īpaši atzīmējams datums, kaut gan Eiropas kontekstā tieši šai dienai varētu būt vislielākais potenciāls, jo 23. augustā tiek pieminēti gan komunisma, gan nacisma upuri. Eiropas Parlamenta aicinājumam par 23. augusta iekļaušanu atzīmējamo dienu sarakstā atsaucās piecas Austrumeiropas valstis, tostarp Latvija,» stāsta Latvijas Universitātes pētnieks un komunikāciju zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns, kurš piedalījies arī integrācijas politikas pamatnostādņu izstrādē.
Jānis Kovaļevskis
M.Kaprāns atklāj, ka Jelgava, no integrācijas politikas viedokļa, Latvijā bieži tiek minēta kā pozitīvais piemērs, jo šeit radikālās idejas nav guvušas atsaucību. Par to, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret padomju laikiem un ar kādiem instrumentiem varētu visefektīvāk veicināt sabiedrības saliedēšanos, sarunā ar jauno zinātnieku.
Vai Latvijā salīdzinoši ar citām valstīm dažādu piemiņas un atzīmējamo dienu nav par daudz? Latvijā ir četras atzīmējamās dienas ar salīdzinoši līdzīgu saturu. Tā ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas 25. martā un 14. jūnijā, decembra pirmajā svētdienā tiek atzīmēta Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena, bet 23. augustā jau minētā Staļinisma un nacisma upuru atceres diena. Savukārt 16. marts kā leģionāru atceres diena un 9. maijs kā uzvaras diena pār nacistisko Vāciju nav oficiāli atzīmējamas dienas, un pasākumi tiek organizēti uz brīvprātīgu iniciatīvu pamata.
Piekrītu, ka cilvēkiem ir samērā grūti orientēties šajās atceres dienās un rodas zināms apmulsums, īpaši tādēļ, ka ažiotāža ap neoficiālajām atceres dienām ir daudz lielāka. Tomēr, ja mēs vēlamies koncentrēt sabiedrības uzmanību, būtu jāvienojas par kādu vienu no šiem datumiem. Pēc veikto aptauju rezultātiem, aptuveni 15 procenti cilvēku dažādā veidā piemin komunisma terora upurus 14. jūnijā. Arī Represēto apvienība vairāk sliecas uz šo datumu, kaut gan faktiski 25. martā uz Sibīriju izveda vairāk cilvēku nekā 14. jūnijā.
Iepriekšējā Valda Dombrovska valdība pieņēma jaunas integrācijas politikas pamatnostādnes, pie kurām kā ministres Sarmītes Ēlertes padomnieks strādāji arī tu. Vai šis dokuments joprojām ir aktuāls pēc referenduma par otro valsts valodu? Tas ir ilgtermiņa politikas plānošanas dokuments, kurš balstīts uz pētījumu rezultātiem, tādēļ neredzu iemeslu, kā dēļ tas būtu zaudējis savu aktualitāti. Pamatnostādnēs ir akcentētas trīs būtiskas lietas: latviešu valoda un tās lomas nostiprināšana, latviešu kultūrtelpas paplašināšana jeb kontaktu uzturēšana ar diasporu un saliedētas kolektīvās atmiņas veidošana. Šīs prioritātes nosaka pētījumu rezultāti, kuri atklāj, ka viena no lielākajām problēmām ir tas, kādā veidā tiek realizētas apstiprinātās izglītības programmas mazākumtautību skolās. Un te nav runas par matemātiku, fiziku, ķīmiju vai pat par latviešu valodu, ar šiem priekšmetiem viss ir kārtībā. Lielākie sarežģījumi ir ar tādiem priekšmetiem kā vēsture, sociālās zinības, literatūra. Lielā daļā gadījumu tā vide, kāda tiek uzturēta mazākumtautību skolās, neveicina iekļaušanos. To varētu saukt arī par sociālu pašizolāciju. Līdz ar to šiem jauniešiem veidojas zemāks pilsoniskās izglītības līmenis. Tie ir secinājumi no starptautisku ekspertu pētījumiem.
Jelgavā darbojas divas krievu kultūras biedrības – «Istok» un «Veče», kuras savstarpēji nesaprotas un katra rīko savus pasākumus. Piemēram, biedrība «Veče» uzsākusi parakstu vākšanu vēstulei ar lūgumu Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam piešķirt Jelgavai kara slavas pilsētas statusu. Vai tā patiešām ir šo cilvēku pārliecība vai provokācija papildu publicitātes iegūšanai? Konkrēto gadījumu es nevarēšu komentēt, bet tas nav noslēpums, ka krievvalodīgo kopiena daudzos aspektos nav saliedēta. Ir pragmatiskāk un radikālāk noskaņoti cilvēki. Daudzi no viņiem joprojām piekrīt padomju vēsturnieku kanoniem par to, ka 23. augustā noslēgtais Molotova–Ribentropa pakts bija ģeopolitiska nepieciešamība, ka deportācijas palīdzēja atbrīvoties no fašistu atbalstītājiem un tā tālāk. Krievijas izpratnē svarīgākais vēstures motīvs ir lepnums par nāciju. Viss pārējais, tajā skaitā staļinisma noziegumu nosodīšana oficiālā līmenī, paliek ārpus borta un nav svarīgs. Pēc šāda principa tiek veidota arī Krievijas kultūrtelpa, kuras ietekmē atrodas arī liela daļa Latvijas pilsoņu un nepilsoņu, tādēļ neizslēdzu, ka daļa mūsu līdzcilvēku varētu vākt parakstus par Tēvijas kara slavas pilsētas statusu arī pārliecības dēļ. Cits jautājums ir par to, ko mēs esam gatavi likt pretim, lai stiprinātu savu kultūras telpu un aizstāvētu savas nacionālās intereses.
Pēdējos gados dažādā veidā tiek romantizēts padomju laiks, arī atsevišķos pētījumos un aptaujās cilvēki atzīst, ka dzīve bijusi labāka. Tās ir nostalģiskas atmiņas par jaunību vai jauns fenomens? Postkomunistiskajās sabiedrībās pēdējā desmitgadē ir novērojams bēgums, kas izpaužas daudz iecietīgākā attieksmē pret dažādām komunistiskajai iekārtai raksturīgām parādībām. Vācijā to sauc par ostalģiju. Atbilstoši šai tematikai tiek veidotas dažādas izklaides programmas, parki un krodziņi. Uzreiz gan jāuzsver, ka to nevar tulkot kā iedzīvotāju vēlmi pēc padomju režīma. Lielākoties šāds piedāvājums, īpaši jau tūrisma un izklaides jomā, tiek veidots ar vieglu ironijas piesitienu un mērķi nopelnīt. Joprojām ļoti daudziem padomju laiki saistās ar nozīmīgiem notikumiem personīgajā dzīvē, sasniegumiem profesionālajā jomā, tādēļ mani nepārsteidz, ka par vēlīnajiem padomju laikiem, no 60. līdz 80. gadiem, kas ir nosacītas labklājības un stabilitātes laiks, daudziem ir sentimentālas atmiņas. Tomēr ar šādiem secinājumiem publiskajā telpā mums vajadzētu būt uzmanīgiem, jo Krievijas mediji to pārvērš stāstā par to, cik ļoti latvieši mīl Padomju Savienību. Savā doktora disertācijā esi pētījis latviešu memuārliteratūru, kā cilvēki tajā atceras padomju laiku. Kuri jautājumi cilvēku atklāsmēs parasti tiek apieti un par ko mums joprojām dažādu iemeslu dēļ ir neērti runāt? Jākonkretizē, ka esmu pētījis tikai publicēto un grāmatveikalos pieejamo memuārliteratūru, kura atspoguļo bijušās sabiedrības elites atmiņas, tādēļ šos secinājumus nebūtu pareizi vispārināt. Tomēr zināmas kopsakarības tajā visā ir. Piemēram, cilvēki visai atturīgi stāsta par to, kā piedalījušies dažādos padomju varas rituālos – demonstrācijās, partijas pasākumos, kaut gan pieejamās foto un video hronikas to atklāj. Piemēram, pirmais atjaunotās Latvijas ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš savās atmiņās raksta, cik grūti bijis savākt cilvēkus uz 1. maija parādi, jo daudzi izmantojuši brīvdienu un līdz parādes sākumam jau bijuši viegli muzikālā prātā. Par to saņemti aizrādījumi no partijas vadības. Tikpat kā netiek runāts par to, kā tika rakstītas atskaites par komandējumiem. Jūtams, ka cilvēki apzināti centušies izvairīties no «stukača» jeb ziņotāja slavas, pret kuru sabiedrībā ir izteikti negatīva attieksme. Cilvēki savās atmiņās nav rakstījuši arī par to, kā iestājās partijā un kādi motīvi tam bijuši. Pamazām gan sabiedrības attieksme mainās, jo arvien biežāk tiek uzsvērti arī ieguvumi no sadarbības ar režīmu. Piemēram, slavenais Lietuvas ceļu jautājums.
Kādu laiku politiskajā dienaskārtībā nav bijis «čekas maisu» jautājums. Vai tam vēl varētu būt kāds neizsmelts potenciāls, jo nesenā vēsturē daudzi centušies izmantot šo kārti? No sabiedrības viedokļa, šim jautājumam vajadzētu būt maznozīmīgam, jo zināms, ka lielākā daļa no arhīva tika aizvesta vai iznīcināta. Jāapzinās, ka ne jau ziņotāji īstenoja šīs represijas. Tie bija konkrēti cilvēki, no kuriem daži ir stājušies tiesas priekšā, bet daudzi ir miruši. Tie ir tādi personāži kā Alfons Noviks, kurš, neskatoties uz to, ka bija vietējās drošības komitejas priekšsēdētājs, pats piedalījās cilvēku spīdzināšanā un lika saviem upuriem skaitīt līdzi, cik sitienu viņi ir saņēmuši…
Uzmanības lokā atkal ir ebreju kopienas īpašumu atgūšanas jautājums. Vai ir korekti skatīt šādu jautājumu, ignorējot citu mazākumtautību intereses? Arī romu kopiena tika pakļauta genocīdam, bet neviens nav painteresējies par viņu iespējamajiem īpašumiem. Valsts uzdevums ir atjaunot vēsturisko taisnīgumu, ņemot vērā, ka teju visa Latvijas ebreju kopiena Otrā pasaules kara laikā tika iznīcināta. Kultūras biedrībām, cik zinu, nebija iespēju pretendēt uz šiem īpašumiem likumā noteiktā kārtībā. Te noteikti būtu jāievēro princips, ka īpašumus vai kompensācijas nedrīkst piešķirt kādām fiziskām personām, tās varētu būt tikai nacionālās kultūras biedrības. Šāds princips ir jāattiecina arī uz citām mazākumtautībām. Savukārt par romu kopienu mums trūkst vēsturisko pētījumu un faktu. Nepatīkamākais ir tas, ka ASV diplomāti šajā ziņā uz Latviju izdara spiedienu, kaut gan tas ir jautājums, kas būtu jāatrisina iekšējās diskusijās.
Foto: Anna Būmane
15.7 °C,
1.3 m/s,
92.6 % 
15.7 °C,
1.3 m/s,
92.6 %