14.7 °C, 2.7 m/s, 89.8 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāDievturis: «Lieldienu rituālu simboliskā nozīme latviešos iekodēta ģenētiski»
Dievturis: «Lieldienu rituālu simboliskā nozīme latviešos iekodēta ģenētiski»
29/03/2013

«Bieži vien gan svētkos, gan ikdienā veiktajiem rituāliem nepiešķiram īpašu nozīmi un nepievēršam uzmanību rituālā iekodētajai simboliskajai nozīmei,» stāsta dievturis jelgavnieks Andris Žukovskis, kurš, kaut arī pats savā ģimenē turpina iedzīvināt senlatviešu tradīcijas, necenšas izskaust arī tautas vēlmi rituālus saplūdināt ar kristīgo svētku svinēšanu. «Varbūt tas ir veids, kā vismaz šīs tradīcijas saglabāt,» tā viņš.

Ligita Lapiņa

«Bieži vien gan svētkos, gan ikdienā
veiktajiem rituāliem nepiešķiram īpašu nozīmi un nepievēršam
uzmanību rituālā iekodētajai simboliskajai nozīmei,» stāsta
dievturis jelgavnieks Andris Žukovskis, kurš, kaut arī pats savā
ģimenē turpina iedzīvināt senlatviešu tradīcijas, necenšas izskaust
arī tautas vēlmi rituālus saplūdināt ar kristīgo svētku svinēšanu.
«Varbūt tas ir veids, kā vismaz šīs tradīcijas saglabāt,» tā
viņš.

«Jebkuri latviešu godi ir saistīti ar saules
ritumu, un tie tiek svinēti, rituāli godinot dzīvību. Tā tas ir
visos latviešu svētkos, neatkarīgi no to formas un rituāliem,»
stāsta A.Žukovskis. Ola simbolizē dzīvību, tāpēc arī tieši pavasara
saulgriežos, kad mostas visa daba un saule, ola tiek izmantota
daudzos rituālos. Tomēr olu krāsošana, olu kaujas un to ripināšana
nav vienīgie būtiskie rituāli, ko gandrīz katrā ģimenē saista ar
Lieldienām. «Šūpošanās rituāls ir ļoti sens, un tā simboliskā
nozīme ir kosmiskās mistērijas izspēle, par ko stāsta arī latviešu
tautasdziesmās – kā saulīte trīsreiz šūpojās,» par šūpošanās
tradīciju Lieldienās stāsta A.Žukovskis. Savukārt rotaļas aplī ir
saistītas ar vairākām nozīmēm: «Tā var būt gan vietas
sakralizēšana, kurā tiks veikts kāds rituāls, gan kopīgās enerģijas
atraisīšana. Aplim ir milzīgs spēks, tāpēc arī tā simboliskās
nozīmes ir dažādas.»

«Es uzskatu, ka savā dziļākajā būtībā
dievturis ir katrs latvietis. Es parasti to salīdzinu ar japāņu
teicienu, ka katram japānim ir divas ticības – tā, ko viņš atzīst,
visbiežāk, budisms, un senču ticība sintoisms. Tāpat, manuprāt, ir
ar mums – neatkarīgi no tā, vai cilvēki iet uz dievnamu vai neiet,
latvieši tāpat dedzina Jāņu ugunskuru, iet rotaļās, sēž Lieldienu
šūpolēs un neapzināti veic daudzus citus senlatviešu rituālus.
Cilvēki vienkārši nepievērš uzmanību tai rituāla simboliskajai
jēgai, kas tajos ir iekodēta. Sentēvu ģenētiskā informācija mūsos
ir teju iezīsta kopā ar mātes pienu,» viņš salīdzina.

Dievturis stāsta, ka mūsdienās tradīcijas
lielā mērā ir saplūdinātas un nu ir grūti nošķirt baznīcas Kristus
augšāmcelšanās svētkus no latviešu Lieldienām, taču viņš tajā spēj
saskatīt arī pozitīvo. «No vienas puses, varbūt pat šādā veidā tās
tradīcijas tomēr saglabājas dzīvas. Es noteikti necenšos apkarot
vēlmi latvisko tradīciju izmantošanu kristīgo svētku svinēšanā.
Man, piemēram, arī mazmeita bēdājas, ka viņai trusis neslēpj olas.
Un tāpēc viņa brauks pie otras vecmammas, lai tur tad varētu meklēt
dārzā saslēptās olas,» ar smaidu teic A.Žukovsis, atzīstot, ka
Lieldienu zaķis viņam šķiet ļoti vācisks tēls, kas nav saistīts ar
latviešu Lieldienu svinēšanu.

Taču savā ģimenē dievturis dzīvas tur tieši
senlatviešu tradīcijas un rituālus. Ik gadu arī Lieldienas viņi
sagaida tieši rītā, kad diena kļūst tikpat gara, kā nakts jeb
dienā, ko ierasti gaidām kā astronomiskā pavasara iestāšanos. «Mēs
ceļamies un dodamies parasti pie upes saulīti gaidīt. Visi šajā
rītā veicamie rituāli ir saistīti ar saules un jaunas dzīvības
godināšanu. Arī ola, to izripinot pa tautas jostu, veic simbolisko
saules ritējuma apli,» tā A.Žukovskis.