«Bieži vien gan svētkos, gan ikdienā veiktajiem rituāliem nepiešķiram īpašu nozīmi un nepievēršam uzmanību rituālā iekodētajai simboliskajai nozīmei,» stāsta dievturis jelgavnieks Andris Žukovskis, kurš, kaut arī pats savā ģimenē turpina iedzīvināt senlatviešu tradīcijas, necenšas izskaust arī tautas vēlmi rituālus saplūdināt ar kristīgo svētku svinēšanu. «Varbūt tas ir veids, kā vismaz šīs tradīcijas saglabāt,» tā viņš.
Ligita Lapiņa
«Jebkuri latviešu godi ir saistīti ar saules ritumu, un tie tiek svinēti, rituāli godinot dzīvību. Tā tas ir visos latviešu svētkos, neatkarīgi no to formas un rituāliem,» stāsta A.Žukovskis. Ola simbolizē dzīvību, tāpēc arī tieši pavasara saulgriežos, kad mostas visa daba un saule, ola tiek izmantota daudzos rituālos. Tomēr olu krāsošana, olu kaujas un to ripināšana nav vienīgie būtiskie rituāli, ko gandrīz katrā ģimenē saista ar Lieldienām. «Šūpošanās rituāls ir ļoti sens, un tā simboliskā nozīme ir kosmiskās mistērijas izspēle, par ko stāsta arī latviešu tautasdziesmās – kā saulīte trīsreiz šūpojās,» par šūpošanās tradīciju Lieldienās stāsta A.Žukovskis. Savukārt rotaļas aplī ir saistītas ar vairākām nozīmēm: «Tā var būt gan vietas sakralizēšana, kurā tiks veikts kāds rituāls, gan kopīgās enerģijas atraisīšana. Aplim ir milzīgs spēks, tāpēc arī tā simboliskās nozīmes ir dažādas.»
«Es uzskatu, ka savā dziļākajā būtībā dievturis ir katrs latvietis. Es parasti to salīdzinu ar japāņu teicienu, ka katram japānim ir divas ticības – tā, ko viņš atzīst, visbiežāk, budisms, un senču ticība sintoisms. Tāpat, manuprāt, ir ar mums – neatkarīgi no tā, vai cilvēki iet uz dievnamu vai neiet, latvieši tāpat dedzina Jāņu ugunskuru, iet rotaļās, sēž Lieldienu šūpolēs un neapzināti veic daudzus citus senlatviešu rituālus. Cilvēki vienkārši nepievērš uzmanību tai rituāla simboliskajai jēgai, kas tajos ir iekodēta. Sentēvu ģenētiskā informācija mūsos ir teju iezīsta kopā ar mātes pienu,» viņš salīdzina.
Dievturis stāsta, ka mūsdienās tradīcijas lielā mērā ir saplūdinātas un nu ir grūti nošķirt baznīcas Kristus augšāmcelšanās svētkus no latviešu Lieldienām, taču viņš tajā spēj saskatīt arī pozitīvo. «No vienas puses, varbūt pat šādā veidā tās tradīcijas tomēr saglabājas dzīvas. Es noteikti necenšos apkarot vēlmi latvisko tradīciju izmantošanu kristīgo svētku svinēšanā. Man, piemēram, arī mazmeita bēdājas, ka viņai trusis neslēpj olas. Un tāpēc viņa brauks pie otras vecmammas, lai tur tad varētu meklēt dārzā saslēptās olas,» ar smaidu teic A.Žukovsis, atzīstot, ka Lieldienu zaķis viņam šķiet ļoti vācisks tēls, kas nav saistīts ar latviešu Lieldienu svinēšanu.
Taču savā ģimenē dievturis dzīvas tur tieši senlatviešu tradīcijas un rituālus. Ik gadu arī Lieldienas viņi sagaida tieši rītā, kad diena kļūst tikpat gara, kā nakts jeb dienā, ko ierasti gaidām kā astronomiskā pavasara iestāšanos. «Mēs ceļamies un dodamies parasti pie upes saulīti gaidīt. Visi šajā rītā veicamie rituāli ir saistīti ar saules un jaunas dzīvības godināšanu. Arī ola, to izripinot pa tautas jostu, veic simbolisko saules ritējuma apli,» tā A.Žukovskis.
21.3 °C,
1.6 m/s,
79.8 % 
21.3 °C,
1.6 m/s,
79.8 %