22.1 °C, 2.5 m/s, 64.6 %

Pilsētā

«Disciplinē darba devēju»
16/10/2008

«Latvenergo» Dienvidu reģiona arodorganizācijas priekšsēdētājs Aivars Āboliņš arodbiedrību salīdzina ar jebkuru instrumentu, ar kuru var sasniegt nepieciešamo mērķi. Lai sienā iedzītu naglu, ņemam āmuru: ja māki ar to apieties, naglu iedzīsi bez problēmām; ja ar to apieties nemāki, tad arī naglas iedzīšana sagādās grūtības. Protams, galu galā jau vainīgs būs «sliktais āmurs», lai gan patiesībā… «Un tad nu arodbiedrība ir šis instruments, kas dots darba ņēmējam, lai sasniegtu savu mērķi, taču ar to jāmāk apieties,» uzsver A.Āboliņš. 

«Latvenergo» Dienvidu
reģiona arodorganizācijas priekšsēdētājs Aivars Āboliņš
arodbiedrību salīdzina ar jebkuru instrumentu, ar kuru var sasniegt
nepieciešamo mērķi. Lai sienā iedzītu naglu, ņemam āmuru: ja māki
ar to apieties, naglu iedzīsi bez problēmām; ja ar to apieties
nemāki, tad arī naglas iedzīšana sagādās grūtības. Protams, galu
galā jau vainīgs būs «sliktais āmurs», lai gan patiesībā… «Un tad
nu arodbiedrība ir šis instruments, kas dots darba ņēmējam, lai
sasniegtu savu mērķi, taču ar to jāmāk apieties,» uzsver
A.Āboliņš. 
Ne vienam vien vārds «arodbiedrība» saistās ar padomju
laikiem, kaut gan tieši tā visprecīzāk raksturo attīstītu,
demokrātisku sabiedrību un ir ļoti izplatīts darba ņēmēju «ierocis»
Eiropā. «Arodbiedrība ir likumdošanā paredzētā forma cilvēkam caur
organizētu rīcību mēģināt panākt sev labvēlīgākus nosacījumus:
darba apstākļus, vidi, samaksu – jebko, kas izriet no apstākļa, ka
cilvēks kļuvis par darba ņēmēju,» skaidro A.Āboliņš, atgādinot, ka
tieši darba vietā mēs pavadām ļoti nozīmīgu daļu sava laika, tādēļ
drīkstam gribēt, lai mēs tur justos droši, aizsargāti un
komfortabli. Arodbiedrība kā forma ir viens no izteiktākiem
pilsoniskās sabiedrības izpausmes piemēriem.
Sabiedrotais, 
nevis ienaidnieks
Vairums darba devēju gatavi darīt visu, lai tikai nepieļautu
arodbiedrības izveidi savā uzņēmumā, jo apzinās, ka tādējādi
darbinieku prasību nodrošināšanā būs jāiegulda daudz vairāk laika
un līdzekļu. «No vienas puses, ja arodbiedrība uzņēmumā darbojas
veiksmīgi, lielākie ieguvēji neapšaubāmi ir tās biedri, no otras
puses, arī darba devējs, ko diemžēl ļoti daudzi neapzinās, jo
tādējādi viņš iegūst ar darba vidi, apstākļiem, atalgojumu un
virkni citu jautājumu apmierinātu darbinieku, kas būs motivēts
strādāt ar vēl lielāku atdevi,» uzskata arodbiedrības
priekšsēdētājs. 
«Arodbiedrība darba devējam ir kā policists autovadītājam –
kad tas stāv uz ceļa, šoferis ievēro visus noteikumus, taču, tikko
kā policista nav, arī gāzes pedālis nemanot iespiežas grīdā,»
salīdzina Ā.Āboliņš, paskaidrojot, ka arodbiedrība ir tā, kas darba
devēju disciplinē.    
Tiesa gan – arodbiedrības absolūtajā vairākumā ir pārstāvētas
valsts un pašvaldības institūcijās. «Ja arodbiedrība nodibināta
privātajā sektorā, tad tas drīzāk ir izņēmums, nevis
likumsakarība,» spriež A.Āboliņš, minot, ka viens no iemesliem,
kāpēc tā, varētu būt fakts, ka vairums darba devēju labprāt
nepieļautu pat domu par arodbiedrības iespējamību uzņēmumā, un
strādājošais, lai saglabātu savas pozīcijas, dažkārt arī
darbavietu, spiests šim spiedienam pakļauties. Otrs iemesls varētu
būt tas, ka valsts un pašvaldības iestādēs tiek nomaksāti visi
nodokļi, nav «aplokšņu algas», bet bez tām bieži vien neiztiek
privātajā sektorā, un darba ņēmēji, kuri ir iesaistīti šajā
situācijā, diemžēl nereti jūtas līdzvainīgi, tādēļ iestāties par
taisnīgumu un labākiem apstākļiem pat neuzdrošinās.  
 
Strādājošajiem jārīkojas gudri
«Lai darba vietā nodibinātu arodorganizāciju, pirmām kārtām
nepieciešama pašu strādājošo vēlme un ieinteresētība kaut ko darīt,
mainīt situāciju. Neviens no malas neatnāks un to nedarīs,» skaidro
A.Āboliņš norādot, pirmkārt, uz līdera nozīmīgumu šā procesa
virzīšanā, otrkārt, uz maksimāli daudzu kolēģu iesaistīšanos šajā
organizācijā, jo «vienu sērkociņu salauzt var viegli, taču, jo to
būs vairāk, jo grūtāk salauzt». 
«Taču, dibinot arodbiedrību, jāņem vērā kāda nianse – proti,
vairumā gadījumu darba devējs darīs visu, lai nepieļautu
arodbiedrības izveidošanu viņa vadītajā uzņēmumā un itin viegli
«atbrīvosies» no nevēlamajām personām. Risinājums? Šim jautājumam
jāpieiet taktiskāk: arodbiedrība uzņēmumā jādibina, darba devējam
to nezinot, un tikai tad, kad iegūta juridiskā aizsardzība,
arodbiedrības darbība jāvērš plašumā,» iesaka A.Āboliņš. Viņš
nenoliedz – lai arodorganizācija maksimāli sasniegtu savus mērķus,
ideāli, ka cilvēks, kuram uzticēts vadīt biedrību, nodarbojas tikai
ar šiem jautājumiem. «Ja tu esi darba attiecībās ar uzņēmumu un
algu maksā darba devējs, tu nevari pilnībā aizstāvēt uzņēmumā
strādājošo biedru intereses, jo ikviena aktivitāte represiju veidā
var atgriezties. Citāda situācija ir, ja algu maksā tevis
pārstāvētās organizācijas biedri – tādējādi tu kļūsti neatkarīgs no
uzņēmuma vadības un vari realizēt ieceres, nebaidoties no
iespējamām sankcijām,» viņš paskaidro.
Tieši šāda situācija ir arī uzņēmuma «Latvenergo» vairākumā
arodorganizāciju. 
Vienotībā spēks 
Arodbiedrības uzdevums ir pirmām kārtām atbalstīt savus
biedrus, kaut arī prakse apliecina, ka augļus plūc arī tie, kas
tajā nav iesaistījušies. 
Arodbiedrības finansējumu veido biedra naudas maksājumi viena
procenta apmērā no mēneša darba algas. «Tas ir arī vienīgais
iespējamais finansējums,» A.Āboliņš nenoliedz, ka tieši šī biedru
nauda ir viens no iemesliem, kādēļ kāds parasti nevēlas
iesaistīties arodbiedrībā: kāpēc šo summu ik mēnesi «likt kopējā
katlā», ja var iztērēt savām vajadzībām? «Tikai dažkārt cilvēki
aizmirst, ka šo naudu darba ņēmējs ilgtermiņā atgūst normālos darba
apstākļos, strādājošajam saistošos nosacījumos, sociālajās
garantijās,» tā A.Āboliņš, norādot, ka viņa vadītajā
arodorganizācijā apvienojušies 95 procenti dienvidu reģionā
strādājošo, un tas neapšaubāmi ir ļoti nozīmīgs faktors, lai
kopīgos mērķus varētu sasniegt vēl efektīvāk. 
Ilgtermiņa ieguldījums
Raugoties no malas, šķiet, ka arodbiedrības vien organizē
dažādus piketus, streikus, taču neko būtisku tā arī nepanāk.
A.Āboliņš oponē: «Šis aktivitātes tikai pirmajā brīdī var šķist
maznozīmīgas. Nekad nebūs tā: šodien piketēju, rīt baudu labumus,
taču ilgtermiņā tas noteikti attaisnosies. Jo biežāk iedzīvotāji
šādā demokrātiskā veidā paudīs savu attieksmi, jo
labāk.» 
Rezumējot arodbiedrības sniegtās priekšrocības, viņš teic:
«Cilvēki iegūst iespēju organizētā formā aizstāvēt savas intereses.
Darba attiecību process kļūst civilizētāks un iespaidojamāks no
darbinieku puses. Arodbiedrība, protams, nevar nodrošināt, ka
konkrētajā uzņēmumā tu strādāsi visu mūžu, taču, kamēr esi darba
tiesiskajās attiecībās, šī organizācija parūpēsies, lai tu būtu
maksimāli aizsargāts. Apgalvojumu, ka resursu visiem nepietiek,
dzirdam pietiekami bieži, taču spēcīga arodbiedrība cīnīsies par
to, lai resursu pārdalē netiktu aizmirstas darba ņēmēja
vajadzības.»